Vietējās zivis nebūt nav tik biežs ēdiens uz Latvijas iedzīvotāju galda, jo cena ir liela, bet izvēle – maza. Kāpēc tā? «Tas tāpēc, ka zivju audzēšana pie mums ir bērnu autiņos un konkurēt ar ārzemju daudz lētāko produkciju ir grūti,» atbild zivju audzētāji, gan uzsverot, ka nozare attīstās un pēc pāris gadiem produkcijas apjoms krietni palielināsies.
«Mēs esam daudz sasnieguši zivju atražošanas programmas īstenošanā – ik gadu upēs un ezeros tiek ielaists liels skaits mazuļu. Taču patēriņa zivju audzēšanas joma mums lielākoties ir karpu dīķu līmenī un mēs pamatīgi atpaliekam no Eiropas attīstītās akvakultūras,» atzīst Tomes zivaudzētavas direktors Ivars Putviķis, kurš šajā nozarē darbojas jau trīsdesmit gadu. Viņš norāda, ka ar nelielajiem uzņēmumiem nepietiek, lai vietējās zivis būtu biežāk redzamas uz mūsu galdiem. Vajadzīgas lielas un nopietnas audzētavas. Tam gan oponē SIA Oskars zivju audzētavas īpašnieks Ojārs Dauders: «Lielākas audzētavas ir vairāk pakļautas riskam – gan mazā tirgus, gan audzējamā materiāla jutīguma, gan lielo izmaksu dēļ. Latvijas apstākļiem ir labāk, ja tas ir ģimenes uzņēmums.» Viņš ir pārliecināts, ka tai jābūt arī sirdslietai, jo atdeve šajā jomā nav liela: «Pabarot sevi un ģimeni var, taču bagāts ar to nekļūsi. Šobrīd konkurēt ar ārzemju produkciju nevaram: man, piemēram, zivs pašizmaksa ir 1,40 latu kilogramā, bet dāņi savu pārdod par 1,40 eiro kilogramā.»
Cenas lielas, piedāvājums – mazs
Runājot par cenām, tirgotāji un pārstrādātāji ir vēl skarbāki: Latvijas uzņēmēju piedāvājums ir ierobežots, cenas augstas – dažkārt pat trīsreiz pārsniedzot ārzemju produkcijas vērtību, turklāt neizceļoties ar kvalitāti. Iemesls tik nelielam apjomam – vairākums zivju audzētāju pārstrādājot zivis uz vietas, arī svaigo produkciju vai nu pārdodot paši, vai pa taisno slēdzot līgumus ar lielveikaliem un tirgiem. Tā rezultātā, piemēram, SIA Rozula, kas jau pasen darbojas kā tirgotāja un pārstrādātāja, bijusi pat spiesta samazināt apjomus līdz minimumam – tā, ka pat nezinot, kas notiks šoruden, īsi atbildēja uzņēmuma pārstāve, vaicāta par Latvijas tirgus apstākļiem.
«Patēriņam pārdodamā daļa ir ļoti maza. Patiesībā jau nemaz nezinām, cik zivju saražo vietējie audzētāji, jo mums nav uzskaites sistēmas. Pēdējie dati bija, ka tās ir 500–600 tonnas gadā. Domāju, ka apjoms ir lielāks. Faktiski vajadzētu vismaz 1000 tonnu gadā, bet tad ir jābūt lieliem, stipriem zivju audzētājiem, nevis sīkražotājiem, kā tas ir šobrīd,» teic I. Putviķis. Tāpēc ir tā kā tagad: lielākoties visu ieved – foreles, stores, lašus. Līdz ar to nav brīnums, ka to cenas ir milzīgas – jo nav konkurences. «Lai gan vienas zivs pašizmaksa ir 1,50–1,60 latu kilogramā, veikalos jūs šādas cenas neredzēsiet. Un uzvārās lielākoties pārstrādātāji un pārdevēji. Ja būs konkurence, lielāks piedāvājums, zivis būs par mazāku naudu,» uzsver Tomes zivaudzētavas direktors.
Vietējie uzņēmēji lēnām atkaro tirgu
Oskara īpašnieks starpnieku pakalpojumus neizmanto – pats pārdod zivis Aizkraukles tirgū, bet daļa produkcijas aiziet lielveikalos, kas gan nelabprāt pieņemot svaigu preci, kuras glabāšanas termiņš ir ļoti īss. Ar vienu nelabvēlīgo noteikumu dēļ pat nācies līgumu lauzt. Tomēr kopumā uzņēmējs ir optimistiski noskaņots: nozare attīstās, un palēnām no Latvijas tirgus jau izspiesti lietuviešu audzētāji, kas liecina – esam saņēmušies. «Pēc diviem trim gadiem nozare vēl vairāk uzplauks,» ir pārliecināts O. Dauders. Liels atspaids zivaudzētājiem esot Eiropas vides maksājumi, tāpat tiek piešķirtas investīcijas akvakultūras attīstībai. Arī viņš šo naudu izmantojot lietderīgi: paplašinot audzētavu, kas ļaus viņam divkāršot esošo zivju apjomu (līdz šim viņš gadā pārdeva ap 100 tonnu). O. Dauders gan novērojis, ka viena daļa uzņēmēju šos līdzekļus vienkārši izniekojot: uzceļot lielu audzētavu, bet zināšanu trūkuma un citu iemeslu dēļ pēc kāda laika iesākto rūpalu metot pie malas. «Nevar platu soli uzreiz spert, citādi var pārplēst bikses. Šis bizness jāsāk pamazām,» pasmīn pieredzējušais zivaudzētājs.
Vajadzīga zivju vaislas banka
Nozarē strādājošie uzskata: lai situāciju uzlabotu, jāveido arī tā sauktā zivju vaislas banka: centrs, kurā būtu apvienota pētniecība un mazuļu audzēšana un kur jaunie speciālisti varētu iemācīties visu procesu – no ikriem līdz pieaugušai zivij.
«Zemkopības ministrija un nozares asociācijas principā ir šo projektu akceptējušas, un ceru, ka to īstenosim – ja ne nākamgad, tad pēc 2013. gada noteikti. Taču jautājums joprojām ir par finansējumu. Skaidrs, ka bankai būs sevi jāatpelna, un to varētu izdarīt, audzējot kvalitatīvus dažādu zivju mazuļus par ļoti pieņemamām cenām un piedāvājot privātiem audzētājiem. Tas viņiem atvieglotu darbu – nevajadzēs ņemties ar mazuļu audzēšanu, kā arī būs mazāks risks, ka sīkulīši var saslimt un aiziet bojā,» skaidro I. Putviķis. Šobrīd iegādāties labus, kvalitatīvus mazuļus esot grūti. Lielākoties tos pērkot Polijā vai Lietuvā. Taču tie, kas audzē paši, labāko patur sev, bet ne tik labo, kas lēnāk aug un ir slimīgāks, pārdod, un ar tādu materiālu diemžēl ir grūti konkurēt tirgū.