Latvijas iedzīvotāju mājokļu cenas slīd uz leju līdzīgi šo mājokļu iemītnieku kopskaitam valstī.
Latvija pabeidza 2011. gadu ar mājokļu cenu indeksa vērtību 573–583 robežās. Indeksu jēga ir gūt salīdzinājumus un pamanīt tendences. Salīdzinājums laikā parāda, ka mājokļu cenas kopš 2010. gada decembra ir slīdējušas uz leju. Šai slīdēšanai ir divi komponenti. Pirmkārt, to parāda jau indeksa nomināls. Otrkārt, tas ieriet no naudas vērtības zuduma. Kamēr Latvijas Banka garantē, ka eiro =
lats x 0,702804, tikmēr latos izrēķinātais patēriņa un ražotāju kāpums Latvijā mats matā attiecas uz tiem eiro, kas apgrozās Latvijā. Centrālā statistika pārvalde ir pat pārpildījusi uzdevumu neparādīt par 5% lielāku gada inflāciju, kaut cilvēkiem nepieciešamās un tāpēc pirktākās preces pērn sadārdzinājušās par vismaz 10%. Tas nozīmē, ka mājokļa pārdevējs, kurš iegūto naudu izlieto savas dzīves uzturēšanai, šodien par iegūtajiem 580 x X kvadrātmetri eiro var nopirkt tikpat preču un pakalpojumu, cik varētu iegūt gadījumā, ja 2011. gadā inflācijas nebūtu, bet mājokļu cenas noslīdētu līdz 520 x X eiro. Uz ko šādi aprēķini mudina? No vienas puses, ir jātiek vaļā no vērtību zaudējoša īpašuma, bet, no otras puses, nav nekāda kārdinājuma iegūt vietā vērtību zaudējošu naudu. Cilvēkiem atliek vadīties no izdevīguma uz mazu brīdi, nevis no aprēķiniem par tālāku nākotni.
Varbūt galvenais faktors, kāpēc mājokļu cenu pieaugums nekompensē naudas vērtības kritumu (inflāciju), ir aizvien augstākie nodokļi par nekustamo īpašumu. Valsts vienlaikus paaugstina kadastrālo vērtību aizvien mazvērtīgākiem īpašumiem, paaugstina nodokļu likmes un paplašina ar nodokļiem apliekamo īpašumu nomenklatūru līdz suņu būdām. Tā valsts ir rīkojusies jau četrus gadus pēc kārtas un neslēpj, ka nākamgad šī prakse turpināsies. Rīgas dome neatpaliek no valsts un brīdina, ka ievākšot pa 1000 latiem par katru iestiklotu lodžiju. Proti, pašvaldībai taču kaut kur jāsavāc aptuveni 660 miljoni latu, lai sāktu norēķināties par Dienvidu tiltu.
Citi notikumi turpretī diskreditē naudas uzkrājumus. Mākleri esot pērnā gada beigās manījuši cilvēkus, kuri vēlējušies ieguldīt īpašumos no bankām izņemtu naudu. Kā zināms, Latvijas Krājbankā veiktie noguldījumi klientiem tika atdoti piespiedu kārtā, bet ažiotāžas dēļ ievērojams naudas daudzums tika izņemts no Swedbank.
Cenu indeksi ļauj salīdzināt arī cenu līmeņus dažādās Latvijas vietās. Arco Real Estate parāda uz tendenci cenām dilt apgriezti proporcionāli attālumam no Rīgas. Decembrī par dzīvokli tādā pašā mājā, par kādu Rīgā bija jāmaksā 583 x X eiro, Kauguros tajā pašā laikā maksāja 421 x X eiro,
Ogrē – 420 x X eiro un Jelgavā – tikai 291 x X eiro. Ja ar 60–70 km attālumu no Rīgas pietiek, lai cenas kļūtu divreiz zemākas, tad pāris simtiem kilometru no Rīgas cenām jau būtu jātuvojas nullei. Šāda cenu dilšana gan neattiecas uz Latvijas reģionālajiem centriem. Piemēram, mājokļu cenu līmenis Liepājā, pēc Latio aprēķiniem, pērn svārstījies ap 250 eiro par kvadrātmetru. Cenu līmeņi uz nulli tiecas atbilstoši tam, kā attālumu no Rīgas nākas summēt ar attālumu no reģionālajiem, no novadu centriem un no satiksmes ceļiem. Par to vēl daži piemēri no Latio datu bāzes. Raugoties Jēkabpils virzienā, Salas novada centrā ar skolu, peldbaseinu u.c. labumiem 2–3 istabu dzīvoklis maksā 3000–5000 latu jeb 80–100 eiro par kvadrātmetru. «Citur, kur vispār darījumi notiek, piemēram, Viesītē, Neretā 2–3 istabu dzīvokļa cena sākas no 50 eiro kvadrātmetrā. Protams, ir nomaļas vietas, kur darījumi nenotiek, neviens neko negrib pirkt un cenas nav,» apstiprināja uzņēmuma pārstāvis Roberts Kārkliņš.
Zemesgrāmatā reģistrēto darījumu skaits pērn uzrāda 176,4 tūkstošus darījumu. Tas par pāris tūkstošiem darījumu pārsniedz 2010. un 2009. gada rādītājus, toties ir reizes divas mazāk nekā 2007. un 2008. gadā.
Zemesgrāmatas ierakstu sadalījums pa teritorijām un darījumu veidiem neļauj saskatīt noteiktas tendences.
Latvijā sarūkošo iedzīvotāju skaitu nekustamo īpašumu segmentā mazliet kompensē ārzemnieki, kuriem īpašums Latvijā ir tikai kā piedeva atļaujai uzturēties visā Eiropas Savienībā. «Arī 2012. gadā Rīgas mājokļu tirgū saglabāsies līdzšinējās tendences – pircēju aktivitāte un līdz ar to arī cenu izmaiņas dažādos segmentos būs atšķirīgas. Pagaidām nevar prognozēt straujas pieprasījuma izmaiņas no vietējo iedzīvotāju puses, bet saglabāsies stabils ārvalstu pircēju pieprasījums pēc jauniem un renovētiem dzīvokļiem Rīgas centrā un Jūrmalā,» norādīja Latio savā pārskatā par nekustamo īpašumu tirgu. «Klienti ir ļoti prasīgi, lieliski pārzina šodienas tirgus situāciju un, ja izlemj par labu īpašuma iegādei, tad vēlas saņemt arī papildu pakalpojumus – juridisko nodrošinājumu darījumam un uzturēšanās atļauju nokārtošanu,» papildināja Ober Haus.
Adresi Latvijā un uzturēšanās atļaujas ES pērkošajiem ārzemniekiem nav saistības ar vietējo iedzīvotāju maksāt(ne)spēju. Galvenokārt ārzemniekiem pārdodamie mājokļi Vecrīgā pagājušā gada beigās maksājuši ap 3,4 tūkstošiem eiro par kvadrātmetru. Jauno un renovēto mājokļu cenas centrā bijušas ap diviem tūkstošiem eiro par kvadrātmetru, Rīgas mikrorajonos – virs tūkstoša eiro par kvadrātmetru.
Cenu pieaugums visos jauno un atjaunoto mājokļu segmentos Rīgā pārsniedzis naudas vērtības zudumu, pieļaujot iespēju atkal pūst nekustamo īpašumu cenu burbuli kaut ierobežotā teritorijā. Tādējādi vairojās optimisms, un pagājušais gads beidzās ar to, ka rudenī celtnieki atgriezās vairākus gadus iekonservētās mājokļu jaunbūvēs.