Svētdiena, 3.marts

redeem Marts, Tālavs, Tālis

arrow_right_alt Ekonomika \ Latvijā

Andrejs Ždans: Uzņēmēji un ierēdņi – tie ir cilvēki no dažādām kastām

© F64

Latvijā biznesa pastāvēšanas vēsture – tā ir cīņa par izdzīvošanu. Galvenās uzņēmēju pūles tiek veltītas nevis konkurencei, bet gan problēmu risināšanai ar varas iestādēm. Augsti nodokļi, nebeidzamas pārbaudes, nemitīga kontrole un pārmērīgi lieli naudas sodi praktiski izslēdz dialoga un sadarbības iespēju.

Kas tad īsti valsts ir uzņēmējam - draugs vai ienaidnieks? Par to savās pārdomās dalās Andrejs Ždans, kurš vada gaļas pārstrādes uzņēmumu “Forevers”, kas Latvijā ietilpst lielāko ražotāju trijniekā un ir viens no lielākajiem nodokļu maksātājiem valstī.

Valsts priekš cilvēkiem vai cilvēki priekš valsts?

- Manuprāt, visas valstis iedalās divās pamatkategorijās, - uzskata Andrejs Ždans. - Pirmā kategorija ir valstis priekš cilvēkiem, kuru pamatfunkcija ir radīt sabiedrisko labumu. Tā ir kvalitatīva un mūsdienīga izglītība, pievilcīgs investīciju klimats, neatkarīga un taisnīga tiesu sistēma, stabila un saprātīga likumdošana, kas atbilst sabiedrības ilgtermiņa interesēm. Šādā valstī tiek kultivēta ierēdņu un politiķu personiskā atbildība, valsts iestādes strādā kvalitatīvi un efektīvi, varas iestāžu ietekme uz brīvo tirgu ir ierobežota, korupcijas līmenis ir zems, ir augsti kvalificēti ierēdņi...

Tieši tāds modelis darbojas tādās veiksmīgās valstīs kā Singapūra, Nīderlande, Norvēģija, Šveice un citās.

Otrā valstu kategorija dzīvo pēc pavisam citiem principiem: tur cilvēki pastāv priekš valsts. Tā ir totalitārai valstij raksturīga iezīme. Proti, tāda bija Padomju Savienība ar tās mobilizācijas ekonomiku, kur sabiedrība bija varas iestāžu resurss. Manuprāt, šodienas attieksme pret ekonomiku un nodokļu maksātājiem Latvijā ir līdzīga tai, kāda tā bija Padomju Savienībā.

- Kā tas izpaužas?

- Visuzskatāmākais piemērs padomju domāšanas paliekām ir funkcionāru attieksme pret uzņēmējiem, kas svārstās no demonstratīvas vienaldzības līdz klusam naidam un atklātai rupjībai. Viss, ko ražo uzņēmējs, tiek uzskatīts par pašsaprotamu. Tas ir tā, it kā tas būtu radies no gaisa...

- Varbūt tas ir proletāriešu naids pret "buržujiem", kas saglabājies no padomju laikiem? Citādi ir grūti izskaidrot šādu attieksmi pret cilvēkiem, kuri maksā nodokļus, kas turklāt nav mazi.

- Tik tiešām, Latvijā nodokļi ir krietni augstāki nekā valstīs ar augstāku dzīves līmeni. Taču kopumā nav svarīgi, cik lielus nodokļus jūs maksājat. Svarīgi ir tas, kas jums paliek pēc nodokļu nomaksas un ko jūs par savu naudu saņemat. Latvijā samaksāto nodokļu attiecība pret to, ko mēs pretī saņemam kvalitatīvas izglītības, medicīnas, drošības, pilsētu infrastruktūras utt. veidā, nav par labu nodokļu maksātājiem. Medicīna faktiski ir kļuvusi par maksas pakalpojumu. Par pensiju apmēru labāk nemaz nerunāt. Izglītības kvalitāte neatbilst mūsdienu vajadzībām. Pilsētu infrastruktūra varētu būt daudz labāka... Es gribētu jautāt: kādus sabiedriskos labumus valsts rada par mūsu naudu?

Ierēdņu “rituāli”

- Ierēdņu pūliņiem jābūt vērstiem uz sabiedriskā labuma radīšanu, jo tieši tam sabiedrība viņus ir nolīgusi. Latvijā ir vesela ierēdņu armija. Kas ar viņiem nav kārtībā?

- Šobrīd Latvijā ierēdņu galvenais mērķis ir personīgais komforts un raksturīgākā problēma birokrātiskajā vidē ir funkciju "ritualizācija", proti, "rituālu" - dažādu atkārtotu darbību, kurām nav mērķa, jēgas vai lietderības - klātbūtne.

Ir tāds termins - "kargo kults", kas nozīmē virspusēju kaut kā imitēšanu bez dziļas cēloņsakarību izpratnes, cerot uz rezultātu. Tā domāja, piemēram, iezemieši, pieņemot, ka, ja viņi staigā rindā ar nūju uz pleca, no debesīm nokritīs konservi.

Mūsu dzīvē šodien notiek tāda pati jēdzienu nomaiņa. Kas tas ir? Bezgaumīga kopēšana vai veiksmīgu valstu atdarināšana cerībā iegūt līdzīgu rezultātu? Bet, ja mērķis tiek aizstāts ar līdzekļiem, tas ir neiespējami! Ja ledusskapī ir gaļa un gaļas mašīna, tas vēl negarantē garšīgas vakariņas visai ģimenei.

Platona grāmatā "Valsts" Sokrāts saka: "Vissliktākais no stāvokļiem ir būt vergu vergam.” Padomāsim: vai mazie ierēdņi nav nosacīti vergi, atkarīgi no dienesta sniegtajiem ienākumiem, baidās kaut ko mainīt un zaudēt savu "silto vietu"? Vai mums dzīves noteikumus nediktē cilvēki, kuri ne stundu nav piedalījušies pievienotās vērtības radīšanā, darba vietu radīšanā un nodokļu bāzes veidošanā? Vai mēs neesam vergu vergi?

- Kādu ceļu, jūsuprāt, valstij vajadzētu iet, lai izskaustu to, kas tai traucē virzīties uz priekšu?

- Izcilais ekonomists Džons Meinards Keinss savulaik rakstīja, ka valstij ir jālemj par divām no trim sastāvdaļām: brīvību, efektivitāti un taisnīgumu.

Ja tiks izvēlēta brīvība un efektivitāte, tad cietīs taisnīgums, proti, būs nevienlīdzīga labklājības sadale.

Ja izvēlēsimies brīvību un taisnīgumu, cietīs efektivitāte, jo samazināsies IKP un dzīves līmenis.

Ja izvēlēsimies taisnīgumu un efektivitāti, tad cietīs brīvība.....

Manuprāt, ir jāizvēlas brīvība un efektivitāte, un nevienmērīgo bagātību sadali var viegli kompensēt, ja ir pieejami līdzekļi. Taču es neesmu kompetents izvēlēties Latvijas ilgtermiņa attīstības ceļu. Tā ir valsts funkcija, kurai ir jābūt valsts ilgtermiņa attīstības projektam.

Mēs visi esam vienā laivā

- Cik tālam būtu jābūt plānošanas horizontam? Viens gadu? Divi gadi? Desmit?

- No mūsu uzņēmuma pieredzes varu teikt, ka uzņēmuma īpašniekam plānošanas horizonts ir 1-15 gadi, direktoriem - 0,5-5 gadi, vidējā līmeņa vadībai - 3-18 mēneši. Ja mums jāstrādā ar īsākiem plāniem, mēs to uzskatām par problēmu.

Manuprāt, mūsu valdībai būtu jābūt 25-100 gadu plānošanas horizontam. "Atšķirība starp valstsvīru un politiķi ir tāda, ka politiķis ir orientēts uz nākamajām vēlēšanām, bet valstsvīrs - uz nākamo paaudzi," teica Vinstons Čērčils. Diemžēl šodien mūsu politiķi dod priekšroku viendiennieku dzīvei, jo neredz tālāk par savu vēlēšanu termiņu. Tāpēc tiek pieņemti īstermiņa, situatīvi likumi.

- Sanāk, ka ierēdņu un uzņēmēju intereses atrodas dažādās plaknēs. Kā Kiplings teica par Austrumiem un Rietumiem - "viņiem nav lemts satikties"?

- Uzņēmēji un ierēdņi - tie ir cilvēki no dažādām kastām. Neraugoties uz ārējām līdzībām, mēs esam dažādas sugas. Šīs sugas nevar krustoties un vairoties. Maz ticams, ka mēs viens otru sapratīsim.

Taču, patīk mums tas vai nē, mēs visi atrodamies vienā laivā. Jo mēs esam atkarīgi viens no otra un dzīvojam vienā valstī. Un mums ir brīnišķīga valsts: maigs klimats, nav dabas katastrofu, laba ekoloģija, lielisks ģeogrāfiskais stāvoklis, talantīgi cilvēki...

Latvijai ir pienācis laiks atteikties no padomju mantojuma. Mēs jau sen dzīvojam citā laikā un it kā tirgus ekonomikā, bet padomju totalitārā sociālisma rēgs klejo pa Latviju pagājušā gadsimta 80. gadu - PSRS sabrukuma perioda - padomju funkcionāru uzvedības modeļu veidā, kad masveidā sāka parādīties padomju korupcija dažādās formās un varas iestādes saplūda ar komerciāliem un kriminālajiem grupējumiem.

Varas iestādēm ir jāpagriežas pret uzņēmējiem un jāatceras, ka ierēdniecība un birokrātija nav pašmērķis, bet gan līdzeklis sabiedriskā labuma radīšanai. Un šeit nevajadzētu sajaukt cēloni ar sekām. Sabiedrības labklājība ir sekas, bet cēlonis ir augsts darba ražīgums, uzņēmēju spēja radīt lielu skaitu produktu ar augstu kopējo pievienoto vērtību, t. i., radīt peļņu.

Uzņēmēji sagaida, ka valdība pieņems profesionālus lēmumus, kas ilgtermiņā nodrošinās uzņēmējdarbības izaugsmi valstī, kā rezultātā pieaugs visu Latvijas iedzīvotāju labklājība.