Ceturtdiena, 28.marts

redeem Ginta, Gunda, Gunta

arrow_right_alt Ekonomika \ Latvijā

No skaistumkopšanas IT jomā

JĀSKATĀS PLAŠĀK. «Mums, programmētājiem, ir jādzīvo šajā IT pasaulē, nepietiek tikai ar programmēšanas zināšanu papildināšanu, bet jāskatās ir daudz plašāk: kas notiek IT nozarē kopumā, kādas tehnoloģijas ienāk, un jāteic, ka visos pārmaiņu procesos ļoti liela loma ir tieši programmētājiem. Līdz ar to pieprasījums pēc viņiem tikai pieaugs,» ir pārliecināta Alise © Publicitātes foto/ eSKaMedia

Reti kurš jaunietis pēc 12. klases absolvēšanas skaidri zina, kādā jomā vēlas sevi realizēt nākotnē. Arī Alisei Alkai šajā jautājumā nebija vienas konkrētas atbildes. Savas īstās vietas un aicinājuma meklējumu iznākums Alisei pašai bija liels pārsteigums. Programmēšana. Informācijas tehnoloģiju (IT) joma skolas laikā un arī vēlākos gados nebija raisījusi interesi, tieši pretēji – Alisei par to bija izveidojušies dažādi maldīgi priekšstati. Taču reiz viņa nolēma pamēģināt, ko tad īsti nozīmē programmēt. Alise nebija gaidījusi, cik ļoti šī nodarbe viņu spēs uzrunāt. Visi aizspriedumi sabira drumstalās. Latvijas programmētāju pulks nu kļuvis vēl kuplāks – arī Alise to tagad sauc par savu profesiju.

Iztēlotais neatbilda realitātei

Alise stāsta, ka, absolvējot vidusskolu, kā jau daudziem jauniešiem, arī viņai bija aktuāls jautājumus - ka darīt tālāk. «Zināju, ka gribu darīt darbu, kas patiešām patīk un kur labi maksā, taču tolaik tā arī nebiju tikusi skaidrībā - kas tas tieši būtu.» Alise nolēma doties uz Angliju - gan pastrādāt, gan dot sev laiku pārdomām. Pēc Anglijā pavadīta gada Alise atgriezās Latvijā un Anglijā iekrāto naudu bija nolēmusi investēt savā izglītībā. Izvēle bija par labu friziera profesijai. «Jau kopš mazotnes man šķita interesanta šī specialitāte - skaistas frizūras un tamlīdzīgi.» Tomēr tad, kad nācās saskarties ar profesijas praktisko pusi, Alise ātri vien apjauta, ka šī nebūs viņas profesija visam mūžam. «Nedaudz sanāca vilties. Sapratu, ka šādu darbu nevēlos darīt ilgstoši. Tāpēc nekad neesmu strādājusi par pilnas slodzes frizieri un paralēli centos sevi meklēt citur,» atklāj Alise. Tā kā skolā viņai viens no mācību priekšmetiem, kas padevās, bija matemātika, arī loģiskā domāšana ir Alises stiprā puse, viņa nolēma - jāizzina matemātiķa statistiķa profesija. «Manuprāt, pasniedzēji nemācēja raisīt interesi par šo specialitāti. Lekcijas bija garlaicīgas, un es sev jautāju - ja darba vide līdzināsies lekcijām, vai es tur jutīšos komfortabli nākotnē? Nē. Tāpēc pēc pusgada studijas pārtraucu, jo neredzēju jēgu studēt četrus gadus, labi zinot, ka konkrētajā profesijā nestrādāšu.»

Nekad nesaki nekad

Atkal viņa bija atgriezusies uz sevis meklēšanas takas. «Man jau bija 21 gads, un es vēlējos atrast tādas izglītošanās iespējas, kas man piedāvā samērā īsā laikā sniegt pamatzināšanas, un tad jau, reāli strādājot, es turpinātu mācīties un apgūt jaunāko, saprotot, ko man darbā patiešām vajag. Sākumā domāju, ka bez augstskolas «papīrīša» mani nekur nepieņems darbā.» Un viņas draugs, kas pats pēc profesijas ir programmētājs, ieteica Alisei pieteikties programmētāju skolas Codelex kursos, intereses pēc pamēģināt. Būs - būs. Nebūs - nebūs. «Es nekad dzīvē nebiju domājusi, kas mans darbs būs saistīts ar programmēšanu. Es par šādu virzienu pat nebiju aizdomājusies. Jā, man skolā bija programmēšanas nodarbības, bet tajās es nebiju teicamniece, stundas likās tik vienmuļas, visus pārbaudes darbus norakstīju no blakus sēdētāja un nesapratu, kā cilvēkiem var patikt diendienā sēdēt stundām ilgi pie datora. Tādu priekšstatu par programmētāju darbu man bija radījušas šīs nodarbības. Tagad varu droši apgalvot - tas bija nepareizs priekšstats. Programmētāja darbā ir daudz interesantu šķautņu - komunikācija ar komandu, interesants darba saturs, sakārtota darba vide, nemitīgi izaicinājumi, piemēram, izdomāt pareizo risinājumu, eksperimentēt, katrs uzdevums ir citāds, kas ierauj nelielā azartā. Principā programmētājs ir ļoti radoša profesija,» secina Alise.

Mācās darot

Jau pēc pirmajiem pašas izpildītajiem uzdevumiem mājās bija pārliecināta, ka ir jāpamēģina, jo ir interesantāk nekā šķita un zaudēt jau noteikti nav ko, ja nu vienīgi tikai iegūt. Kursi ilga trīs mēnešus un notika ļoti intensīvā režīmā: četras reizes nedēļā. «Pirmajās trīs nedēļās apguvām programmēšanas pamatus, un tad savā ziņā sākās prakse - mēs strādājām ar projektiem, ar kādiem mums darba dzīvē nāksies saskarties. Atceros, ka pamatzināšanas apguvu ļoti ātri - man tas likās ļoti vienkārši, bet vairs nebija tik raiti, sākot reāli programmēt. Bija viens brīdis, kad daudziem šķita - viss, es vairs nevaru, eju prom, bet paldies pasniedzējam, kas mūs motivēja, uzmundrināja, un tad pēkšņi bija klikšķis, visas zināšanas salikās pa plauktiņiem, un visi veicamie soļi likās tik loģiski un saprotami. Grūtākais posms bija pārvarēts. Jāteic, ka pasniedzējs bija ļoti ieinteresēts mūs sagatavot par zinošiem un prasmīgiem speciālistiem, jo mācības Codelex paredz, ka nauda par kursiem jāmaksā tikai tajā gadījumā, kad pēc kursu absolvēšanas atrodam darbu un pelnām vismaz 1000 eiro uz rokas. Šādi nosacījumi, manuprāt, ir izdevīgi abām pusēm: pasniedzējiem ir daudz lielāka motivācija mūs mācīt, sagatavot darba tirgum, izglītojamajiem: nav izsviesta nauda vējā, ja tomēr kursu vidū saprot, ka šī profesija nav man, nešķiet interesanta, vai kādu citu iemeslu dēļ ir vēlme tos pārtraukt,» spriež Alise.

Starp kodiem

Alise stāsta, ka daļa izglītojamo darbu atrada jau mācību laikā, viņa pati darba meklējumus uzsāka uzreiz pēc kursu absolvēšanas (kursu laikā viņa vēl strādāja par frizieri un uzņēmumā Evolution Gaming). «Papētot sludinājumus, ir skaidrs, ka programmētājs ir viena no aktuālajām vakancēm. Es sūtīju savu CV vairākiem uzņēmumiem un saņēmu trīs darba piedāvājumus. No tiem par savu darbavietu izvēlējos uzņēmumu Intrum Global Technologies, jo tiklīdz pirmo reizi iegāju viņu birojā, man bija skaidrs, ka tur ļoti, ļoti gribu strādāt. Darbinieki, atmosfēra, darba vide - tas viss piesaistīja un raisīja vēlmi tur palikt,» stāsta Alise. Viņa tur strādā par software developer jeb programmatūras izstrādātāju. Pašlaik viņas pienākums ir labot dažādas nepilnības produktā un veikt jau sarežģītākus uzdevumus saistībā ar to. «Mums ir ļoti būtiski kodu uzrakstīt kvalitatīvi, tas ir, pēc iespējas loģiskāku, saprotamāku, lai tā nolasīšana citiem, piemēram, mūsu topošajiem kolēģiem, neradītu sarežģījumus,» skaidro Alise. Viņa savu darba dienu raksturo kā ļoti dinamisku, azartisku, jo visu laiku ir dzinulis meklēt pareizāko risinājumu konkrētajam uzdevumam. «Tas nozīmē - nemitīgi jākomunicē ar kolēģiem, jāmeklē vajadzīgā informācija internetā. Principā darbs arī paredz nemitīgu pašizglītošanos, visu laiku notiek kā jauna izzināšana, atrašana, man patīk tā apziņa, ka, darot darbu, es nemitīgi sevi pilnveidoju. Mums ir jādzīvo šajā IT pasaulē, nepietiek tikai ar programmēšanas zināšanu papildināšanu, bet jāskatās ir daudz plašāk: kas notiek IT nozarē kopumā, kādas tehnoloģijas ienāk, un jāteic, ka visos pārmaiņu procesos ļoti liela loma ir tieši programmētājiem. Līdz ar to pieprasījums pēc viņiem tikai pieaugs,» ir pārliecināta Alise, piebilstot, ka IT profesijas ir piemērotas gan puišiem, gan meitenēm. «Tas ir vēl viens stereotips, ka IT ir vīriešu pasaule. Tas tā nav, un par to arvien aktīvāk sāk runāt paši uzņēmumi. Jā, IT uzņēmumos šobrīd pārsvarā strādā stiprais dzimums, taču tas tādēļ, ka vēl nav ļoti daudz meiteņu, kas konkrētās profesijas apgūst un piesakās brīvajām vakancēm,» domā Alise.

Kļuvusi par mentori

Viņa, starp citu, ārpus darba pilda arī mentores misiju: palīdz citām sievietēm iemācīties programmēt. «Gribu iedvesmot cilvēkus, tāpēc sapratu, ka, esot mentore, iemācīšu sievietēm ne tikai labāk programmēt, bet arī pārvarēt pirmos pārbaudījumus kā sava dzimuma pārstāvēm IT sfērā. Mani arī ļoti aizkustināja savu audzēkņu izteiktā pateicība, piemēram, ka ir uzņemtas kursos vai arī ka es iedvesmoju un pēc tikšanās ar mani viņas jūtas pārliecinātākas par to, ko dara. Prasme programmēt paver ļoti daudzveidīgas karjeras iespējas - ja cilvēks nevēlas strādāt par programmētāju, viņš var pārkvalificēties un būt, piemēram, datu zinātnieks, testētājs, datu analītiķis, sistēmu arhitekts un ne tikai. Iespēju ir daudz. Nenoliedzami - arī darba samaksa ir pievilcīga,» norāda Alise, piebilstot, ka maldīgi ir uzskatīt, ka programmētājs ir individuāls spēlētājs uzņēmumā (pats rosās savā nodabā). «Viņam jāmāk un jāgrib strādāt komandā. Jā, katrs strādā pie sava uzdevuma, bet tā ir tikai viena neliela daļiņa no visas sistēmas. Sistēma strādā tikai tad, kad visi būs izpildījuši savu uzdevumu. Tāpēc jau ir tik svarīgi mūsu darbā sarunāties vienam ar otru, prasīt padomu.»

Alise norāda, ka arī tuvāko nākotni viņa noteikti saista ar IT nozari. Par tālākiem plāniem - laiks rādīs. Viņa gan atklāj, ka jau vairāk nekā gadu urdījusi doma par sava jaunuzņēmuma izveidi. Ir padomā trīs idejas, Alise konkrētas detaļas vēl vēlas paturēt pie sevis. «Principā man trūka programmēšanas prasmes, lai savas idejas varētu sākt īstenot. Tāpēc vēl jo vairāk esmu priecīga, ka sava īstā aicinājuma meklējumos mani ceļi krustojās ar IT jomu,» akcentē Alise.