Saruna ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) priekšsēdētāju Jāni Endziņu par to, kāpēc ir rekordaugsts likvidēto uzņēmumu skaits; kāpēc samazinās ārvalstu investīciju apjoms; kad tiks likvidēts OIK un kāpēc šoreiz tas varētu izdoties; ko uzņēmēji gaida no jaunās valdības un kādā veidā varētu atrisināt sasāpējušo darbaspēka trūkuma problēmu.
- Aizvadītajā gadā, no vienas puses, bija vērojama pieklājīga ekonomiskā izaugsme, bet - no otras - bija rekordaugsts likvidēto uzņēmumu skaits, un arī ārvalstu investīciju apjoms ir ievērojami samazinājies.
- Par rekordlielo no Uzņēmumu reģistra izslēgto uzņēmumu skaitu noteikti nevajadzētu bažīties. Kāpēc? Pieņemtie grozījumi Komerclikumā paredz vienkāršotu sabiedrību likvidāciju, un tagad vienkārši tehniski tiek iztīrīta Uzņēmumu reģistra datubāze. Pirms tam sabiedrības likvidācijas standartprocedūras bija garas un sarežģītas. Tāpēc daudzi faktiski nestrādājoši uzņēmumi vienkārši skaitījās. Šogad, iespējams, būs vēl lielāks likvidēto uzņēmumu skaits, jo starpība starp juridiski reģistrētiem, bet faktiski nestrādājošiem un saimniecisko darbību reāli veicošiem uzņēmumiem joprojām ir milzīga.
- Tātad svarīgāka ir jaunizveidoto uzņēmumu statistika?
- Tieši tā. Pagājušajā gadā mēs šajā rādītājā redzam pieaugumu par 4% pret iepriekšējo gadu, kas ir pirmo reizi pēdējo gadu laikā. Tas ir pozitīvi. Kas attiecas uz investīcijām, tad mani nepārsteidz tas, ka investīciju apjoms nav tāds, kādu gribētos. Tam ir vairāki iemesli. Pirmais, un to LTRK vienmēr ir skandinājusi kā vecu plati. Ir ļoti svarīgi, lai Latvijas biznesa vide ir konkurētspējīga ar citām valstīm. Ja mēs gribam, lai Latvijā būtu vairāk uzņēmumu, kuri spēj maksāt lielas algas, tad mums jāizdomā, kā mēs šos uzņēmumus Latvijā dabūsim. Pēdējais, kas būtu jādara, būtu jānosaka šiem uzņēmumiem milzīgas iedzīvotāju ieņēmuma nodokļa likmes, komplektā ar slaveno solidaritātes nodokli. Ar šo komplektu mums vienu brīdi bija otras augstākās ienākuma nodokļa likmes visā ES. Ja investors domā, kur nobāzēties - Latvijā vai kur citur, tad, paskatoties uz šo likmi, viņš izvēlas kādu citu vietu. Otra lieta, kas visu laiku ēterā ir bijusi, un tagad izskatās, ka beidzot ar to tiksim galā, ir augstās elektrības izmaksas jeb slavenā OIK (obligātā iepirkuma komponente), kura atgrūž tos investorus, kuriem ir liels elektroenerģijas patēriņš. Tas ir, rūpniecisko ražošanu. Ja mēs sakām, nāciet pie mums, bet mums ir lielākās elektrības cenas reģionā, tad diez vai mūs sadzirdēs.
- Vai redzat, ka elektroenerģijas cenas patiešām varētu tikt samazinātas jau tuvākajā nākotnē?
- Īsā atbilde ir - jā. Tā tēma, protams, ir sarežģīta, bet vairākas lietas pagājušā gada laikā jau ir izdarītas. Vēl tikpat daudz ir jādara, bet prognoze ir tāda, ka OIK daļa elektrības rēķinos samazināsies. Gadu no gada tā ies mazumā.
- Tiek nemitīgi runāts, ka tūlīt, tūlīt OIK likvidēs, savukārt skeptiķi iebilst, ka tas viss tik vienkārši nebūs un parlamentārieši vairāk nodarbojas ar populistisku gumijas vilkšanu. Arī nesenais Saeimas lēmums, nevis paredz, ka līdz 31. martam OIK jālikvidē, bet gan, ka līdz šim datumam jāizstrādā likvidācijas mehānisms, kas atkal nozīmē risinājuma atlikšanu uz nenoteiktu laiku. Uz ko pamatojas jūsu optimisms?
- Pirmā lieta, lai kaut kas kustētos uz priekšu jebkurā jautājumā, ir tā dēvētā politiskā griba. Bieži saka, mēs jau it kā to varētu, bet nav politiskās gribas. Tas, ko redzu arī pēc šā balsojuma parlamentā, ka nu ir skaidrs, ka pārliecinošs parlamenta vairākums ir ar politisko gribu šo jautājumu atrisināt. Tas ir pats svarīgākais, jo visās lietās ir tā, ka, kurš grib kaut ko izdarīt, meklē iespējas, bet, kurš kaut ko negrib darīt, meklē ieganstus to nedarīt. Ja politiskā griba noturīgi saglabāsies, tad es ticu, ka rezultāti būs. Risinājumi, kā to darīt, ir diezgan daudz un, sistemātiski ejot tiem cauri, var šo jautājumu atrisināt.
- Runājot par investīciju piesaisti, jūs pieminējāt nodokļu likmes, bet pētījumi liecina, ka nodokļi nav galvenais faktors, investoriem izvēloties, kur investēt. Latvijas gadījumā viens no svarīgākajiem investīcijas ierobežojošiem faktoriem ir darbaspēka trūkums. Kā risināt šo problēmu?
- Darbaspēka trūkuma problēma iezīmējas arvien asāk un asāk. Jau aizpagājušajā gadā LTRK sāka saņemt signālus, ka šī problēma steidzami jārisina. Lai noskaidrotu, vai tā ir tikai atsevišķu LTRK biedru sāpe vai plašāka problēma, uztaisījām vairākas aptaujas. Rezultāti bija, maigi sakot, neiepriecinoši. Pārliecinoši lielākajai aptaujāto uzņēmumu daļai darbaspēka trūkums bija problēma. Tas sasaucās ar makroekonomiskajiem skaitļiem, kas rāda, ka iedzīvotāju skaits samazinās. Turklāt samazinās cilvēku skaits darbspējīgā vecumā. Tā ka problēma ir, turklāt pa visu laukumu. Ko darīt? Kā to risināt? Ir vairāki risinājumu virzieni. Pirmais no virzieniem, kuru noteikti vajadzētu izmantot, ir darīt visu, lai strādātu visi tie, kuri fiziski var strādāt. Piemēram, ja jauniem darbspējīgā vecumā esošiem cilvēkiem piedzimst bērns un ir kārtīgi maksāti nodokļi, tad sanāk diezgan pieklājīgs bērna kopšanas pabalsts, kura saņēmējs paliek mājās. Ja cilvēks turpina strādāt, tad viņš saņem tikai 10% no tā pabalsta apjoma, kuru viņš saņemtu, ja paliktu mājās. Mēs uztaisījām aptauju, un vairākums aptaujāto - 84% - būtu gatavi iet strādāt, ja viņiem šis pabalsts saglabātos. Mēs veicām aprēķinus, un bija darba grupas sēdes ar Labklājības ministriju. Ja gadījumā šis pabalsts cilvēkiem, kuri turpina strādāt, saglabātos 80% apmērā, tad mēs «nošautu» vairākus zaķus. Daļa šo cilvēku būtu darba tirgū. Tie būtu vairāki tūkstoši. Skaidrs, ka, sēžot mājās, darba iemaņas nepieaug. Līdz ar to viņi nezaudētu kvalifikāciju. Visbeidzot, no valsts budžeta viedokļa, valsts pat būtu ieguvēja, jo tie cilvēki, kuri turpinātu strādāt, paši finansētu šo pabalstu, to nopelnot ar saviem nodokļiem un ģenerēto vērtību. Liela daļa no šiem cilvēkiem nav gatavi strādāt pilnu slodzi, bet, arī strādājot pusslodzi vai kā citādi, tas būtu atspaids darba tirgum.
- Vai ar šiem priekšlikumiem esat vērsušies valdībā?
- Šobrīd šis jautājums ir Labklājības ministrijā, ar kuru to esam pagājušajā gadā apsprieduši un kopīgi nonākuši pie atziņas, ka uz to vajadzētu virzīties. Tagad mēs zinām, ka esam šajā valdības veidošanas fāzē, un tas būs jautājums nākamajai valdībai. Ceru, ka jau šogad šis jautājums varētu tikt atrisināts. Tā būs mūsu rekomendācija jaunajai valdībai. Tas ir viens virziens - vecāki, kuri strādā. Cits virziens ir darāmie darbi attiecībā uz profesionālo izglītību un mūžizglītību. Pārkvalificēšanās jautājumi. Mums ir sajūta, ka tur arī ir vēl kāds resurss pieejams. Šajā ziņā mēs gan vēl neesam izstrādājuši gatavas rekomendācijas. Decembrī mēs izveidojām jaunu komiteju, kas būs vērsta uz profesionālās un mūža izglītības jautājumiem. Šīs komitejas uzdevums būs izstrādāt rekomendācijas, ko darīt šajā sfērā. Tāpat mēs skatīsimies, kādas ir iespējas vēl vairāk iesaistīt darba tirgū cilvēkus ar kādiem veselības traucējumiem. Tur ir problēmas ar darba vietu pieejamību cilvēkiem ar kustību traucējumiem, bet tās ir risināmas. Ir vēl vietējais potenciāls, ko varētu maksimāli iesaistīt. Tad, kā pēdējais līdzeklis, ir jautājums par cilvēku iesaisti no citām valstīm. No ES valstīm tā nav problēma, un to šobrīd var brīvi darīt. Ir uzņēmumi, kuri jau gadiem ved cilvēkus ar autobusiem no Lietuvas, bet ir skaidrs, ka no ES nekāds milzu darbaspēka potenciāls nav. Nav mums tik pievilcīgs algu līmenis. Līdz ar to tas nestrādā, un mēs varam runāt par darbiniekiem no tā saucamajām trešajām valstīm. Baltkrievija, Ukraina ir reģions ar ne tik lielām algām, un tur potenciāls būtu. Jautājums par imigrāciju ir ļoti politisks, un redzēsim, kāda būs jaunās valdības un koalīcijas imigrācijas politika darbaspēka jomā. Nav jau tā, ka nevar darbaspēku ievest arī šobrīd, taču termiņi un procedūras ir pietiekami sarežģītas, lai šī iespēja paliktu visai ierobežota.
- Jūs OIK gadījumā ieminējāt politisko gribu. Vai redzat, ka šobrīd politiskajā vidē ir, ja ne šī politiskā griba, tad vismaz izpratne par darbaspēka deficīta nopietnību. Vai ir gatavība šo jautājumu nopietni risināt?
- Es teiktu, ka no koalīciju veidojošajām partijām izpratne ir liela, un problēma ir saprotama, jo ir ekonomiski skaidra. Ja nebūs darbinieku, tad ekonomika nekustēsies tik strauji un sāks buksēt. Vienīgais politiskais spēks, kurš jau vēsturiski ir bijis pret, ir Nacionālā apvienība, bet es ceru arī uz viņu sapratni, ka pārdomāta imigrācijas politika nevienam netraucēs. Es arī neesmu par to, ka atveram robežas, durvis vaļā un šeit sabrauc visi, kas grib. Taču, ja mēs pārdomātu darbaspēka imigrācijas politiku nerealizēsim, tad neko labu nesagaidīsim. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šobrīd ir valstis ES ietvaros, kuras šos jautājumus ir atrisinājušas un kur salīdzinoši vienkārši var dabūt darba atļaujas. Piemēram, Polija. ES ietvaros ir brīva preču, pakalpojumu un darbaspēka kustība. Tas nozīmē, ka Polijas uzņēmumi var uz zināmu laiku komandēt savus darbiniekus uz Latviju. Tas jau notiek, un finālā Latvijā strādā trešo valstu pilsoņi, bet nodokļus maksā Polijā. Ceru, ka šī valdība spēs pieņemt lēmumus, ka mums vajag elastīgāk uz to skatīties. Ja Latvijā būtu situācija ar bezdarbu kā pēc krīzes - 15% bezdarbs, tad vērt vaļā durvis trešo valstu pilsoņiem būtu neprāts, bet, ja ir tā, kā šobrīd, kad darbaspēka trūkst pa visu laukumu, tad varbūt uz šo laiku var kaut kā elastīgāk pieiet šim jautājumam. Tur vienkārši nebūs citu variantu. Ceru, ka realizēsies Rail Baltic dzelzceļa projekts. Ekonomiski tas ilgtermiņā būtu ļoti liels ieguvums visam reģionam, un skaidrs, ka tur vajadzēs cilvēkus, kas to fiziski būvēs. Ja notiks dzelzceļa elektrifikācijas projekts (tas gan tagad politisku iemeslu dēļ ir zem jautājuma), tad arī tur būs milzīgs darbu apjoms, kam vajadzēs darbaspēku. Ja šodien jau ir darbaspēka problēmas, tad šo projektu realizācijas gadījumā nebūs daudz citu iespēju.
- Ir publiski parādījies jaunās valdības deklarācijas melnraksts, un tajā ir visai plaša ekonomiskā sadaļa. Kā jūs to vērtējat?
- Valdības deklarācijas ekonomikas sadaļu mēs esam redzējuši, un ar mums konsultējās par tās saturu. Es teiktu, ka ekonomikas sadaļa valdības deklarācijā, mūsuprāt, ir tāda, kādai tai jābūt. Visas būtiskākās lietas tur ir. Tur ir trīs lielās prioritātes. Tas ir fokuss uz eksportu, fokuss uz produktivitāti vai darba ražības kāpināšanu un jau pieminēto darbaspēka trūkuma atrisināšanu. Ja būs fokuss uz šīm lietām, tad domāju, ka lietas attīstīsies.
- Vai ar potenciālo ekonomikas ministru Didzi Šmitu jūs esat tikušies?
- Jā, esam. Vēl vairāk. Tas bija viņa aicinājums, lai biznesa organizāciju pārstāvji piedalītos konsultācijās par valdības deklarācijas ekonomikas sadaļu. LTRK ir lielākā uzņēmēju biedrība Latvijā. Mums ir visu nozaru, visu lielumu uzņēmumi, un mums ir zināšanas par to, kas tieši ir jādara, lai Latvijas ekonomika augtu. Galīgo redakciju, protams, pieņems koalīcija. Tā ir bijusi Latvijas problēma, ka tos jautājumus, kas skar biznesu, mēģina risināt cilvēki, kuri uzdodas par zinātājiem, bet no biznesa ir pa gabalu. Tad arī tās problēmas sākas.
- Publiski pieejamajā melnrakstā ir iekļauta vēlme ostas pārņemt pilnīgā valsts kontrolē. Līdz šim pārvalde notiek pusi uz pusi ar pašvaldībām. Vai šāds solis nevarētu radīt nevajadzīgus satricinājumus ostu darbā?
- Šā jautājuma tajā redakcijā, kuru esmu redzējis, nebija. No plašsaziņas līdzekļiem zinu, ka šāds priekšlikums ir, bet LTRK iekšienē tas nav izdiskutēts. Šis jautājums ir būtisks, un tuvākajā laikā mēs par to varēsim runāt sīkāk. Ir nepieciešama papildu izpēte. Sasauksim mūsu transporta infrastruktūras komitejas sēdi, lai izveidotu pozīciju šajā jautājumā. Šobrīd nevaru komentēt, jo tas man nedaudz bija pārsteigums.
- Pagājušais gads bija spraigs arī banku sektoram. Rīga zināmā mērā zaudēja finanšu norēķinu centra statusu. Kā tas ietekmēja un nākotnē ietekmēs Latvijas biznesa vidi?
- Daļai uzņēmēju tas var radīt kaut kādus sarežģījumus, jo lielākā daļa Latvijas banku ir aizgājušas to ceļu, ka, tiklīdz parādās kādas risku pazīmes, ka tur teorētiski varētu rasties problēmas, tās izvēlas, nevis izpētīt līdz galam - ir vai nav problēma, bet gan no klienta atteikties. Tas, protams, ietekmē uzņēmējus un zināmas problēmas radīja. Godīgi sakot, pagājušā gada sākumā man bija sajūta, ka negatīvais efekts būs daudz lielāks un būs daudz sāpīgāk. Jāsaka, ka finanšu sektors pagājušā gada laikā ir ļoti attīrījies, un tur ir daudz kas izdarīts. Ir jauna, spēcīga Kontroles dienesta vadītāja [Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta priekšniece Ilze Znotiņa]. Šā gada laikā mums ir jārealizē Moneyval rekomendācijas, un tad arī situācija šajā jomā būs sakārtojusies un mūsu ekonomika būs vēl spēcīgāka un stabilāka. Laiks iet, pulkstenis tikšķ un ir svarīgi šo darbu izdarīt līdz galam, lai mēs nenonāktu kaut kādos melnos vai pelēkos sarakstos.
- Kā, no tautsaimniecības attīstības viedokļa, raugāties uz šo gadu, kurš tikko kā iesācies?
- Raugos ar cerībām. Manuprāt, jaunais parlamenta sastāvs ir ar izpratni par lietām. Labā ziņa ir tāda, ka daļa politisko spēku ir ar zināmu pieredzi politikā, kas paskatās uz lietām no zināmu risku viedokļa un nestrebj tik karstu, bet, no otras puses, ir jaunie spēki, kuri ir apņēmības pilni daudz straujāk realizēt reformas. Domāju, ka tur veidojas ļoti interesanta sinerģija, un beigās mēs aiziesim pareizā virzienā. Skaidrs, ka lielos jautājumus nevar risināt pārsteidzīgi pa kaklu, pa galvu, pēkšņi izdomājot, ka vajag šitā, un tā arī darām. Domāju, ka beigās izveidosies tas, ka reformas būs, būs pietiekami liels fokuss uz ekonomikas izaugsmi, bet tas nenotiks, atkal kaut kādas muļķības sadarot.
