Ivars Brīvers: Gaidāms pavērsiens uz ekonomikas lokalizāciju
Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild ekonomikas zinātņu doktors, Latvijas Ekonomistu asociācijas valdes priekšsēdētājs, Banku augstskolas profesors Ivars Brīvers.
– Šogad LZA Vēstīs jūs rakstījāt: «Divdesmit pirmā gadsimta sākuma notikumi liek cilvēcei saprast, ka tās izvēlētais ceļš pēdējo gadsimtu laikā ir bijis bīstams un tās nākotni apdraudošs. Uz alkatību un skaudību balstītā izaugsmes paradigma, kuras ietvaros tiek mēģināts risināt pasaules problēmas, ir izrādījusies novecojusi un savam laikam neatbilstoša. Tam pamatojums ir meklējams dažādos aspektos – ekoloģiskajā, sociālajā, morālajā un ekonomiskajā.» Vai varat teikt, ka Latvijas jaunākais plānošanas dokuments, Nacionālās attīstības plāns (NAP) 2014.–2020. gadam, ir brīvs no alkatības paradigmas?
– Pirms atbildēt un vērtēt jauno NAP, ir svarīgi dot kopsavilkumu par iepriekšējo Nacionālās attīstības plānu – 2007.–2013. gadam, kurš tika apstiprināts ar
MK noteikumiem Nr. 564. Tagad par veco plānu visi ir aizmirsuši. Jaunajā plānā nav dotas atsauksmes uz vecajā plānā sasniegto vai nesasniegto.
Tajos laikos pret Nacionālās attīstības plānu 2007.–2013. gadam es izturējos ļoti kritiski. Taču tagad, ja man jāsalīdzina abi plāni – jaunais un vecais –, tad vecais ir galvas tiesu pārāks. Vecajā plānā nebija kvantitatīvo rādītāju, bet bija frāzes «veicināt», «stiprināt», «uzlabot» utt. Tas ir jautājums, kā ir labāk: neiekļaut kvantitatīvos rādītājus vispār vai izzīst tos no pirksta?
Iepriekšējā plānā tika ierakstīts, ka LR Ministru kabinets ir atbildīgs par plāna īstenošanu. Tikai – un tas vēl joprojām man nav saprotams – kā izpaužas šī atbildība?
Iepriekšējo plānu ļoti augstu novērtēja Vaira VīķeFreiberga, un plānu sāk eksprezidentes ievadvārdi. 2013. gads vēl nav pat sācies, bet vecais plāns jau ir aizmirsts un nekādas atskaites par tā izpildi nav dotas. Ja šādi rīkojas ar ikvienu plānu, tad jau pēc dažiem gadiem neviens neatcerēsies vai negribēs atcerēties šo plānu, tāpēc tajā var ierakstīt jebko.
– Kāpēc vecais plāns bija labāks par jauno?
– Veco plānu papildināja ļoti korekts terminu skaidrojums. Turklāt uzdevumi bija formulēti ļoti izplūdušā formā: panākt, stiprināt, pilnveidot utt. Ministru kabinets, ja vien vēlētos, varētu arī atskaitīties vēlētājiem par plāna izpildi. Lūk, mēs to vien darījām, kā veicinājām, stiprinājām un pilnveidojām, bet nesanāca. Kaut ko no plāna pat esam izpildījuši. Plānā bija trīs scenāriji: viens no tiem bija atpalicības scenārijs. Jā! Ir īstenojies atpalicības scenārijs! Neko darīt!
Vecajā plānā bija sauklis: cilvēks pirmajā vietā. Protams, mēs ironizējām, ka netika nosaukts tā cilvēka uzvārds, kurš tad bija pirmajā vietā.
– Spriežot pēc jaunākam aktivitātēm dzīvokļa pirkuma sāgā, tagad ir zināms, ka ar frāzi viss cilvēka labā vecajā Nacionālajā plānā bija domāts Valdis Zatlers...
– Uzvārds netika nosaukts. Cilvēks bija pirmajā vietā. Kas ir tagad?
Sešus gadus cilvēks bija pirmajā vietā. Pietiek. Tagad pirmajā vietā būs skaitļi, kas raksturos ekonomikas izrāvienu. Skaitļi būs pirmajā vietā. Cilvēks ir pazudis.
Tikai ar ko šis lozungs – ekonomikas izrāviens – atšķiras no Šlesera lozunga Gāzi grīdā!? Tiek kāpts uz tā paša grābekļa, uz kura iepriekšējā politiķu paaudze vienreiz jau uzkāpa un dabūja ar kātu pa pieri.
Manuprāt, ir aplami kā mērķi izvirzīt milzu pieaugumu. Ja ir aplams vadmotīvs, tad uz šādas bāzes nevar radīt labu plānu. Turklāt esmu pārliecināts, ka cilvēki, kas rakstīja NAP, iespējams, paši nesaprot, ko uzrakstījuši. Atšķiram 23. punktu: «Ņemot vērā situāciju Latvijā un globāli, PPZ atzīst, ka Latvijas fiskālā un nodokļu politika kopumā ir starptautiski konkurētspējīga, darbaspēka, kapitāla un patēriņa netiešajām nodokļa likmēm esot zemākajām starp Baltijas valstīm.»
Plāna autori, iespējams, pat nesaprot, ka viņi nesaprot, vai arī viņiem vispār nav svarīgi kaut ko saprast. Nav tāda jēdziena kā «netiešās likmes». Nodokļi var būt netieši, bet likmes nevar būt netiešas.
– Mani šajā punktā vairāk izbrīnīja atklājums, ka Latvijai ir vismazākās nodokļu likmes uz Baltijas valstu fona. Ja Latvijas nodokļu sistēma ir tik konkurētspējīga, ko tie darba devēji kliedz par darbaspēka nodokļiem? Lai izlasa NAP un nomierinās!
– Manuprāt, vienu NAP daļu ir rakstījis viens autors, bet otru kāds cits un tad viss ir mehāniski salikts kopā. Varētu būt, ka plāns ir vienkārši pārtulkots no kāda pirmavota angļu valodā. Cilvēks, kurš ieraudzīja terminu «indirect tax rate», vārdu «indirect» ir attiecinājis nevis uz vārdu «tax», bet uz vārdu «rate»... Ar šādiem brīnumiem NAP ir pārsātināts. Ko nozīmē frāze «stimulēt inovāciju konkurētspējīgo priekšrocību nozarē»? Absurds vārdu virknējums. «Skaidri un konkurētspējīgi pamatnosacījumi». Kas ir skaidri nosacījumi uzņēmējdarbības sākšanai? To es saprotu, bet kas ir konkurētspējīgi nosacījumi? Kurš to izskaidros? Plāns sastāv no bezjēdzīgām frāzēm. Vienīgais, kas iepriecina – pirmo nodaļu rakstījis cilvēks ar dzejisku dvēseli. Ir citēts Rainis.
– SVF izpilddirektore, kad atbrauca uz Latviju, arī citēja Raini. Kā varam necitēt!
– Labi, lozungs ir: «Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba!» Tad kāpēc Latvijas attīstība ir jābalsta tikai uz eksportu un ārvalstu investīcijām? Kas ir izcila uzņēmējdarbība Latvijas politiskās elites izpratnē?
No Lietuvā un Polijā iepirktām izejvielām ar par krievu naudu nopirktām japāņu iekārtām, izmantojot turku, pakistāniešu un nigēriešu darbaspēku, tiks ražots produkts, kas tiks pārdots Singapūrā, Azerbaidžānā un Krievijā.
– Latvijā paliks piesārņojums un apziņa, ka kāds ir īstenojis veiksmes stāstu.
– Paliks arī skaitļi, kas raksturo iekšzemes kopprodukta pieaugumu. Šāds modelis tad ir izrāviens NAP izpratnē. Es negribu teikt, ka valstij vispār nav vajadzīgs eksports un imports, bet tikai uz to nedrīkst balstīt ekonomiku un attīstību.
Plāns atbilst pašreizējās varas koncepcijai, ka Latvija ir pārāk maza, lai izdzīvotu. Tādas pašas idejas tika izteiktas 1918. un 1919. gadā, kad Latvijas valsts vēl tik veidojās. Tolaik ekonomists Kāris Balodis uzrakstīja grāmatu, kurā aicināja neticēt apgalvojumiem, ka Latvija ir pārāk maza. Tiklīdz globalizācijas tendences nomainīs virziens uz ekonomikas lokalizāciju, tad atklāsies, ka efektīvākais būs nevis pats lielākais, bet gan tie, kas ir mazāk atkarīgi no ārējas ietekmes. Apstākļos, kad limitējošais resurss ir kapitāls, patiešām izdevīgākas ir lielsaimniecības, kas audzētu daudz vairāk kviešu, nekā Latvijai nepieciešams pašu patēriņam. Ja limitējošie ir dabas resursi (kā tas ir patiesībā), tad ilgtermiņā mazās saimniecības ir efektīvākas, salīdzinot ar lielajām. Pasaulē no 2009. gada ir vērojamas pazīmes par transformāciju ekonomikas lokalizācijas virzienā. Šo tendenci pastiprina naftas cenu kāpums. Koncentrējot ražošanu vienā vietā, samazinās pašizmaksa uz vienu produkcijas vienību, bet palielinās transporta izmaksas. Jo koncentrētāka ražošana, jo lielāki būs izdevumi, lai no ražošanas vietas preci nogādātu patēriņa vietā. Lielražošana ir efektīvāka tikai tik ilgi, kamēr transporta izmaksas nepārsniedz zināmu slieksni. Laikā, kamēr Latvijas vidējās cenas pieauga divas reizes, degvielas cena pieauga četras reizes. Degvielas cenām pieaugot, palielinās ekonomikas lokalizācijas izdevīgums, bet lielražošanas ekonomiskais izdevīgums pakāpeniski samazināsies. Tad atklāsies, ka Latvija nav par mazu, lai ražotu pati sev.
– Tikai tajā brīdī, visticamāk, Latvijā ražošanas vairs nebūs vai tā piederēs ārvalstu investoriem.
– Es nesaku, ka jāražo tikai pašiem sev. Latvija vienmēr kaut ko eksportēja un eksportēs, bet tas nedrīkst būt vienīgais ekonomikas uzdevums. Ko mēs pamatā eksportējam? Kas ir eksporta veiksmes stāsta pamatā? Koki un metāls. Labi, kokus mēs iegūstam paši, bet cik ilgi Latvija palielinās dzelzs eksportu? Lai Latvija eksportētu dzelzi, vispirms dzelzs izejvielas ir jāimportē. Liela daļa Latvijas eksporta patiesībā ir reeksports. Importējam dzelzi, to Latvija pārtaisa, un tad atkal ir eksports. Tas arī ir Latvijas veiksmes stāsts. Lai eksports augtu, ir jāaug importam. Eksports ir padarīts maksimāli atkarīgs no importa piegādēm.
– Pēc 2008. gada finanšu satricinājumiem lielu kritumu piedzīvoja divu valstu grupas, tie, kas kā Islandē, Latvijā un citviet pūta finanšu burbuļus, bet otrie, kā Ukrainā, bija tie, kas specializējās uz eksportu, jo 2009. gada sākumā eksporta apjomi samazinājās par trīsdesmit un pat piecdesmit procentiem.
– Šāda pieredze NAP nav ietverta. Tā tika pilnīgi ignorēta. No NAP sanāk, ka ir pilnīgi otrādi. Jo atvērtāka ekonomika, jo vairāk tā ir atkarīga no globālām svārstībām, jo lielāka laime zemi piemeklēs.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"