Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete
– Vai Latvijai ir cerības novērst diskrimināciju lauksaimniecības tiešmaksājumu jomā?
– Jā, noteikti, mums ir cerības samazināt nepamatotās un netaisnīgās tiešmaksājumu atšķirības dalībvalstu starpā. 2007.–2013. gadā Latvijas zemnieki tiešmaksājumos saņēma aptuveni vienu miljardu eiro. Komisija savā budžeta priekšlikumā piedāvā tos palielināt līdz 1,4 miljardiem eiro nākamajos septiņos gados. Savukārt Latvijas valdība un mēs Eiropas Parlamentā argumentējam, ka puslīdz taisnīgi un pamatoti būtu vismaz 2,2 miljardi jeb 80% no ES vidējā atbalsta maksājuma par hektāru. Mums ir izdevies, konsekventi skaidrojot, panākt izpratni Eiropas Parlamenta kolēģu vidū, ka Latvijai un Baltijas valstīm aprēķinātie maksājumi ir nepieņemami zemi, tie ir pretrunā Eiropas politiku pamatprincipiem – brīvai konkurencei, vienotam tirgum un solidaritātei.
Protams, līdzās tiešmaksājumiem Latvijas laukos tiek ieguldīti arī Lauku attīstības fonda līdzekļi (2007.–2013. gadā – 1 miljards eiro). Šobrīd diskusijās Eiropas institūcijās bieži izskan tēze, ka taisnīgi būtu vērtēt abus šos finanšu ieguldījumus kopsummā un ka dalībvalstīm, tajā skaitā Latvijai, būs galu galā jāizvēlas prioritātes. Savukārt mēs uzsveram, ka Eiropas politikai ir jābalstās objektīvos kritērijos (ne tikai politiskos apsvērumos – «cik mēs varam politiski atļauties pārdalīt par labu baltiešiem?») un pēc objektīviem kritērijiem ir nopietni jāpalielina gan tiešmaksājumi, gan jāsaglabā vismaz līdzšinējais lauku attīstības programmu finansējuma līmenis.
Svarīgi, ka šis ir pirmais ES lauksaimniecības budžets, kuru apstiprinās ne tikai dalībvalstis, bet arī Eiropas Parlaments. Tāpēc mums ir jāiegulda daudz enerģijas vadošo deputātu pārliecināšanā.
Vairāki mūsu ieteikumi jau ir raduši atspoguļojumu Parlamenta jau līdz šim izstrādātājos politikas dokumentos – noteikt saprātīgu zemāko tiešmaksājumu slieksni (tā kā Latvijai tiešmaksājumi ir viszemākie, tad tas pozitīvi skartu tieši Latviju), saīsināt ļoti garos pārejas periodus uz izlīdzinātiem maksājumiem.
– Kā jūs noformulētu Latvijas intereses, reformējot Eiropas kopējo lauksaimniecības politiku?
– Mūsuprāt, ir svarīgi, lai notiktu tiešmaksājumu līmeņu tuvināšanās 80–120 pro-centu koridorā no ES vidējā maksājuma par hektāru. Turklāt tiešmaksājumu sadalījumam jābalstās nevis uz vēsturiskiem datiem, bet uz objektīviem kritērijiem. Tāpat pārejas periods, kurš sākas 2015. gadā, nedrīkst būt garāks par trim gadiem.
Es negribētu uzsvērt tikai Latvijas intereses, bet arī pārējo Baltijas valstu intereses, jo Eiropā vairākas balsis kopā sadzirdēs daudz labāk nekā vienu. Baltijas valstīm intereses ir ļoti līdzīgas (lai arī igauņi un lietuvieši nav tik mobilizēti savu lauksaimnieku interešu aizstāvībai).
Jau 12. oktobrī, kad EK lauksaimniecības komisārs prezentēja Eiropas kopējās lauksaimniecības politikas reformas priekšlikumu, Baltijas valstu deputāti Eiropas Parlamentā pieņēma kopēju deklarāciju. Arī, kad Baltijas valstu lauksaimniecības ministri vienojās kopējā paziņojumā, mēs varējām uzsvērt to, ka Baltija ir vienota un ka šī nav tikai Latvijas problēma, bet tai ir viena Eiropas reģiona mērogs.
Manuprāt, tagad Eiropas Parlamenta lauksaimniecības komiteja ir labi informēta ne tikai par situāciju Latvijas un Baltijas lauksaimniecības nozarē, bet arī par Latvijas un citu Baltijas valstu sabiedrības noskaņojumu.
– Cik daudz laika mums ir, lai mainītu Latvijai par labu reformas priekšlikumu?
– Domājams, ka maijā būs gatavs Eiropas Parlamenta lauksaimniecības komitejas likumdošanas ziņojuma projekts. Parlaments nevarēs balsot par šo ziņojumu, kamēr nav skaidras budžeta aprises. Tās būs zināmas tikai 2013. gadā. Bet parlamenta delegācija, ļoti iespējams, jau pēc vasaras pārtraukuma, uzsāks sarunas ar dalībvalstu veidoto padomi par visiem pieņemamu risinājumu. Līdztekus mēs strādāsim arī ar nacionālo parlamentu deputātiem – esmu ieplānojusi tikties ar Vācijas, Francijas, Dānijas un Kipras parlamentu deputātiem, lai meklētu atbalstu mūsu pozīcijai.
Manuprāt, šis ir labākais brīdis, lai Latvija īstenotu vienotu stratēģiju un strādātu pēc vienota rīcības plāna gan ar Eiropas Komisiju, Parlamentu un ES vadošajiem politiķiem, gan izstrādājot kopēju Baltijas valstu pozīciju dažādos līmeņos – valdību, parlamentu, lauksaimnieku organizāciju līmenī. Šis ir maratons, nevis sprints.
– Ir viedoklis, ka Latvija nepietiekami lobē tieši Eiropas Parlamentā.
– Es būtu ļoti uzmanīga ar šādiem novērtējumiem. Eiropas Parlamenta lauksaimniecības komitejā ir tikai divi deputāti no Baltijas valstīm. Viens ir Alfrēds Rubiks, kurš darbojas politiski mazietekmīgajā komunistu partiju grupā. Es, savukārt, cenšos izmantot lielākās parlamenta frakcijas – Eiropas Tautas partijas grupas – iespējas. Es tiešām ceru, ka mums kopā ar Latvijas lauksaimnieku organizācijām izdosies palielināt mūsu sadzirdamību arī Rietumeiropā ietekmīgos medijos.
– Vai jūs neaizskar interneta komentāros paustā skepse par jūsu izvēli darboties tieši lauksaimniecības komisijā, kas ir visai tālu no jūsu iepriekšējās darba pieredzes?
– Man kā bijušai diplomātei un ārlietu ministrei, protams, būtu daudz ērtāk un vieglāk iekļauties parlamenta ārlietu komitejas darbā, kuras specifiku es ļoti labi pārzinu. Tomēr manu izvēli noteica tas, kur es varu būt noderīgāka saviem vēlētājiem un Latvijai. Protams, mana diplomātiskā darba pieredze un franču valodas pārzināšana ļauj man darboties efektīvāk, jo sarunas par konkrētajiem Eiropas politikas aspektiem ir savā ziņā nemitīga diplomātija. Un tas attiecas ne tikai uz lauksaimniecību. Piemēram, 7. februārī es vairākas stundas pa telefonu runāju ar Francijas deputātiem, aicinot viņu noraidīt vairākus pilnīgi absurdus Ždanokas kundzes ierosinājumus Parlamenta rezolūcijai par pilsonību Eiropas Savienībā. Tomēr darboties konkrētu saimniecības un budžeta nozaru komitejās man liekas svarīgāk, nekā tikai piedalīties ideoloģiskās kaujās.
– Jūsu partijas biedrs, Ministru prezidents Valdis Dombrovskis apgalvo, ka Latvijai pēc iespējas ātrāk jāmaina Satversme un jāiekļauj pamatlikumā Eiropas fiskālā pakta nosacījumi, bet EP savā rezolūcijā par šo paktu izsakās visai noraidoši. Kam lai tic Latvijas sabiedrība – Valdim Dombrovskim vai Eiropas Parlamenta vairākumam?
– Saprotiet, Eiropas Parlamentā ir 754 deputāti. Deputāti pārstāv dažādus politiskos uzskatus. Otra ietekmīgākā Eiropas Parlamenta grupa ir sociālisti, daudzi no kuriem neatzīst šajā paktā atspoguļoto finanšu un ekonomikas pārvaldības modeli. Sociālistiem izdevās vienoties ar liberāļiem (daudzi no kuriem, savukārt, ir stingri Eiropas federalizācijas piekritēji), un tāpēc politiski kļuva iespējama šādas rezolūcijas pieņemšana. Manuprāt, ir jāvadās pēc veselā saprāta. Budžeta disciplīna – fiskālais atbildīgums ir vajadzīgi mums pašiem un katrai ES dalībvalstij. Parlamenta rezolūcija nenoņem dalībvalstu atbildību par izšķērdīgas saimniekošanas sekām.
Parlamenta rezolūcija neatceļ arī Eiropas Padomes atbildību, un es šoreiz vairāk esmu vadošo Eiropas dalībvalstu pusē. Fiskālais pakts uz mums tieši attieksies tikai tad, kad mēs iestāsimies eirozonā. Ja fiskālā pakta normas tiktu iestrādātas Satversmē daudz senāk, tad nebūtu iespējama situācija, kad valdības vēlēšanu priekšvakarā uz nebēdu palielina algas un pensijas. Fiskālās atbildības likums mums ir vajadzīgs nevis lai izdabātu Eiropai, bet mums pašiem, lai nepieļautu populistisku valdību bezatbildīgu rīcību nākotnē.