Plānotais nodoklis par saimniecības ēkām, tautā jau iedēvēts par „šķūnīšu nodokli”, var kļūt par vienu no pēdējiem pilieniem jau tā pilnajā un sūrajā lauku iedzīvotāju, īpaši uzņēmēju, kausā.
Nodokli valdība grib ieviest jau no 1. janvāra. Lauku uzņēmēji ir sašutuši – absurdiem valdības lēmumiem, šķiet, nebūs gala, bet cieš no šiem „eksperimentiem” gan ražotāji, gan tirgotāji, gan patērētāji.
„Tiekam spiesti kā skrūvspīlēs, izeju neredzam, kļūst arvien grūtāk, strādājam vēl tikai tāpēc, lai vispār dzīvei būtu jēga, lai kaut ko darītu, bet – cik ilgi tas vēl turpināsies?” retoriski jautā reģionu uzņēmēji, jauno nodokli dēvējot par absurdu. Nodoklim plānots piemērot tādu pašu nodokļa likmi kā dzīvojamām mājām – 0,2 līdz 0,6 procentu apmērā no īpašumu kadastrālās vērtības. Turklāt valdība steigā visu uzvēlusi pašvaldību pleciem – tām pašām jāizlemj, vai saimniecības ēkām piemērot nodokli.
Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Andris Jaunsleinis presē paudis, ka nav nemaz precīzu datu par reālo situāciju – kur un kāds šķūnis ir vai nav. Viņaprāt, no sākuma jāsakārto pati sistēma un reģistrs, tikai tad var lemt tālāk. Turklāt iedzīvotājiem jau tā ir uzkrājušies nodokļu parādi par iepriekšējiem gadiem.
Latvijas tirgotāju kooperācijas AIBE partneri, vietējie uzņēmēji, daudziem no kuriem arī pašiem pieder ne tikai veikali, bet arī ražotnes un zemnieku saimniecības, ir vienisprātis – tas ir kā vēl viens akmens kaklā. Daži par to padzen jokus, daudzi dusmojas, vēl citi rausta plecus un prāto, ka šis nodoklis ir sasteigts, iekasēšana un kontrole – nepārdomāta un sarežģīti realizējama. Nodoklis būs papildu slogs arī patērētājiem, kuru pirktspēja turpina arvien mazināties, turklāt laukos cilvēku skaits rūk katastrofālā ātrumā. Šo iemeslu dēļ uzņēmēji nevar arī atļauties celt cenas pārtikas produktiem un ir kā starp diviem dzirnakmeņiem – valsts pieprasa maksāt, maksāt un maksāt par itin visu, bet pircējiem savukārt naudas kļūst arvien mazāk, tādēļ cenas celt vienkārši nav iespējams.
Ginta Vītoliņa ir SIA „Muižkalniņi” īpašniece Pāvilostas novada Vērgales pagastā. Viņa saimnieko zemnieku saimniecībā; pieder gaļas pārstrādes uzņēmums, maizes ceptuve, četri veikali. Neraugoties uz grūtajiem laikiem – strādā un kaļ jaunus plānus, drīz vērsies viens no veikaliem, jauns un skaists, pēc rekonstrukcijas. Tomēr viņa neslēpj rūgtumu par notiekošo: „Jau tā strādāt ir grūti, bet mūs, kas kaut ko vēl dara, žmiedz, kā vien var. Arī mēs jau tagad plānojam laukos vienu no saviem veikaliem taisīt ciet, jo nav, kas iepērkas... Lai kā sāpētu sirds, pārceļamies uz pilsētu... Laukos arvien mazāk ļaužu paliek, un te pat nav runa par peļņu, strādājam ar mīnusiem! Drīz jau viss būs tikai pilsētās, tā rādās. Un šādi lēmumi to veicina. Jau tā ir nodoklis nodokļa galā, maksā, kā gribi. Par zemi jau maksāju ļoti lielu summu. Kad prasījām atvieglojumus – nekā! Jums tur nav tas un neatbilst šis. Mums ir daudz saimniecības ēku – tātad nu vēl par šķūņiem krietni maksāsim. Mēs esam kā spīlēs, nodokļi, maksājumi žņaudz arvien trakāk, un drīz motivācijas vairs nebūs nekādas. Jau tā, var teikt, strādājam vienkārši tāpēc, lai būtu, ko darīt!”
Savukārt zemnieks, gaļas pārstrādātājs un tirgotājs Dainis Reinsons no Ventspils novada Vārves pagasta uzskata, ka šādos gadījumos jābūt visiem vienādiem spēles noteikumiem: „Mani šis nodoklis skars personīgi, to maksāšu no savas kabatas, tādēļ uzskatu, ka jābūt vienlīdzībai. Ja visiem vienādi, tad – vienādi. Nevis būs tā, ka atkal kāds izvairīsies un staigās dziedādams, bet daļa maksās. Nevienlīdzību ietekmēs arī tas, ka par nodokļa piemērošanu lems pašvaldības – tas nozīmē, ka vieniem būs jāmaksā, otriem nebūs. Tas arī tā interesanti...”
„Konkurences un zemās pirktspējas dēļ cenas produktiem nav nekādu iespēju pacelt, lai „nolīdzinātu” šo nodokli,” nopūšas Ilūkstes novada Dvietes pagasta saimnieks Guntis Laurinovičs, zemnieku saimniecības, govju fermas un trīs veikalu īpašnieks. „Katrs nodoklis kaut ko „nogriež” nost, turklāt visi pēdējā laika nodokļi tiek ieviesti pēc principa – ka tik ātrāk. Tad pēc tam sākas milzīgs haoss, jo nekas nav pārdomāts.”
Ineta Kalnmale no Mežotnes pagasta Bauskas novadā ir zemnieku saimniecības un divu kooperācijas AIBE veikalu īpašniece. Viņa ir no tiem, kas rosīgi darbojas, saimniecība ir liela, tādēļ arī dažādu saimniecības ēku ir daudz. „Šķūnīšu nodoklis – tā jau ir galējība!” viņa ir sašutusi. „Līdz šim vienmēr esmu bijusi lojāla, domāju – nu, labi, valstij arī grūti, katram taču jābūt gatavam palīdzēt... Tomēr nu jau paliek par traku, nodokļu slogs jau tā ir ļoti liels: nodokļus man atvelk no darba algas (strādāju par skolotāju), nodokļus maksāju arī kā pašnodarbinātā. Mēs maksājam PVN, uzņēmuma nodokli, nodokļus par darbiniekiem, par transportu, nekustamo īpašumu un tā tālāk. Vai tad vēl nepietiek?!” Turklāt Ineta pauž neizpratni, ka jāmaksā nodoklis par to, kas celts pašu rokām uz pašu zemes: „Ja tā naudiņa aizietu vietējai pašvaldībai kādām sociālām vajadzībām, tad es vēl būtu ar mieru, bet šobrīd šo ideju vērtēju negatīvi, turklāt esmu skeptiska par tās praktisko realizāciju – vai tikai jezga un izdevumi nebūs lielāki par ienākumiem?”
Latvijas Tirgotāju kooperācija AIBE dibināta 2002. gadā un šobrīd apvieno 485 tirdzniecības vietas visā Latvijā. Veikalus, kas atrodas gan pilsētās, gan lauku teritorijās, pārvalda vietējie uzņēmēji, kas vienlaicīgi ir arī uzņēmuma akcionāri.