Intervija ar Rīgas enerģētikas aģentūras (REA) direktori Maiju RUBĪNU par rīdziniekiem aktuāliem energoefektivitātes jautājumiem.
– Oktobrī norisinās Rīgas Enerģētikas dienas. Eksperti piedalās semināros un diskutē, bet ko no šā pasākuma var iegūt normāls, parasts rīdzinieks?
– Organizējot Enerģētikas dienas Rīgā, skatāmies, lai programmās būtu iesaistītas visas interešu grupas – ir pasākumi gan speciālistiem un ekspertiem, gan iedzīvotājiem. Varētu jau norobežoties no enerģētikas un izlikties, ka mūs tas neskar. Bet skar gan! Nāk ziema, parādās lielie rēķini, un mēs uzreiz kļūstam atvērti sarunai. Siltumenerģijas patēriņa pozīcija ir vislielākā, tāpēc tā veicina sapratni, ka par to ir jārunā, ir jāinteresējas par visu jauno, lai varētu samazināt rēķinus. Māju siltināšana nav vienīgais veids, kā to izdarīt, bet viens no pārliecinošākiem gan, jo ieguvums ir ļoti liels. Iedzīvotājiem tas ir mērķis, kāpēc vispār notiek šī saruna. Rīgā 21 māja ir renovēta, astoņas tiek renovētas šogad. Rīgas Enerģētikas dienu ietvaros esam paredzējuši semināru iedzīvotājiem 28. oktobrī Rīgas domē. Uz to aicināsim to astoņu dzīvojamo māju pārstāvjus, kuru mājas tiek renovētas šogad. Lai stāsta par savu pieredzi un rezultātiem! Esam izdevuši arī vairākas brošūras, kurās skaidrojam iedzīvotājiem, kā dažādos veidos uzlabot situāciju ar siltuma patēriņu.
– Siltinot iedzīvotāji uzreiz redz pozitīvos ieguvumus – atjaunotu kāpņu telpu, nomainītus logus.
– Ne tikai. Ja vizuāli apskatām renovētās mājas, tās neatšķiras no jaunbūvēm. Pēc kara celto māju ir apmēram 60 procentu no visas dzīvojamās apbūves, un tās ir nolietojušās ļoti strauji. Labākā stāvoklī ir pat ķieģeļu vai mūra mājas no pirmskara apbūves.
– Vai, to sakot, gribat brīdināt, ka privatizēto dzīvokļu īpašniekiem jābeidz gaidīt, kad cits viņu vietā ķersies klāt mājas atjaunošanai?
– Diemžēl mēs, Rīgas iedzīvotāji, uzskatām, ka uz mums neattiecas, kā pilsēta izskatās. Cilvēki jūtas saimnieki tikai savā dzīvoklī, bet ne kopīpašuma daļā. Viņiem šķiet, ka tas ir atsvešināts īpašums un tur nekas nav jādara. Ko mēs tādējādi panākam? Īpaši nolietojas pēc kara celtās mājas. Var lēst, ka šo ēku mūžs bez renovācijas ilgs vēl 10 līdz 20 gads.
– Un pēc renovācijas?
– Protams, tad mājas ilgmūžība krietni pagarinās – vismaz par 30 līdz 50 gadiem. Tā būs ne tikai vizuāli pievilcīga, bet arī maksāšana būs krietni lētāka.
– Teicāt, ka mājas siltināšana ir viens no veidiem, kā mazināt rēķinus par siltumu. Atceraties, vienā Ieriķu ielas ēkā bija liela ņemšanās ar kosmisko krāsu, iedzīvotāji stāstīja, ka pēc fasādes nokrāsošanas kļuvis siltāk un nekādu siltināšanu nevajagot.
– Vairs nav jābīstas no kosmiskās krāsas! Esam par to skaļi brīdinājuši, un cilvēki neiekrīt. Esam salīdzinājuši 21 mājas energopatēriņu vienādos apstākļos pagājušajā apkures sezonā, no oktobra līdz aprīlim. Kosmiskā māja jūtami, vismaz divreiz, ja ne trīsreiz, pārsniedz to energopatēriņu, kāds ir citās renovētajās mājās. Starpība ir ļoti ievērojama! Arī dažās renovētajās ēkās ir paliels energopatēriņš, bet renovācija tur savulaik nenotika kompleksi, neizdarīja pilnībā visu to, ko varēja. Tur, kur renovēja kompleksi, rezultāti ir ārkārtīgi labi un maksa par siltumu – ļoti maza.
– Tātad, jūsuprāt, cilvēkus var ieinteresēt ar skaitļiem.
– Noteikti! Mums jau ir pietiekami daudz materiālu, lai cilvēkus pārliecinātu. Sākot no novembra, gaidīsim iedzīvotājus pastāvīgā konsultāciju centrā Brīvības ielā 49/53, 2. stāvā. Pašlaik ir ierobežotas iespējas telpu trūkuma dēļ, bet tur viņi būs gaidīti vienmēr. Varu minēt piemēru, ka mājās, kur renovācija veikta kompleksi un uzstādīta arī individuālā siltumpatēriņa uzskaite dzīvokļos, uzreiz ir priekšstats, cik katrā dzīvoklī tērē. Katrā mājā, katrā dzīvoklī tas atšķiras. Visā mājā taču nav vienādas temperatūras. Ja iedzīvotāji neuzstāda individuālos mērītājus, tad maksā gan visi vienādi, kaut arī tērē dažādi.
– Labi, tomēr kā pārliecināsiet šaubīgos?
– Pagājušajā apkures sezonā sīkāk esam pētījuši divas mājas. Viena no tām – renovēta piecstāvu māja Kurzemes prospektā. Pagājušā gada oktobrī, kad bija pavēss, tā bija pieslēgta centralizētajai apkurei un iedzīvotāji maksāja vidēji 16 santīmu par kvadrātmetru. Gribu vērst uzmanību, ka starpība starp zemāko un augstāko maksājumu šīs mājas dzīvokļos atšķiras četras reizes. Tas atkarīgs no temperatūras, kādu uztur dzīvokļos. Pazeminot temperatūru par grādu, rēķins samazinās par pieciem sešiem procentiem. Tātad maksāti tika gan tikai 10, gan pat 44 santīmi par kvadrātmetra apkuri. Salīdzināju maksājumus par apkuri ar nerenovētu, samērā labi uzturētu māju Vesetas ielā 8, kur dzīvoju pati. Mēs pagājušā gada oktobrī maksājām 64 santīmus par kvadrātmetru. Novembrī mēs maksājām 78, bet Kurzemes prospektā – 26 santīmus. Decembris bija auksts, viņi maksāja 53, mēs – latu un 38 santīmus. Šā gada samērā aukstajā janvārī Kurzemes prospektā bija jāmaksā vidēji 37, mūsu mājā – lats un deviņi santīmi par kvadrātmetru. Varētu teikt – nu jā, droši vien ļoti izdevīga māja piemeklēta un iedzīvotājus cenšas pārliecināt. Lūk, deviņu stāvu māja ar vienu sekciju Rigondas gatvē. Apkuri pieslēdza novembrī, jo pēc renovācijas oktobrī viņiem bija tik silts, ka nevajadzēja apsildīt. Novembrī viņi maksāja vidēji 26 santīmus, kamēr mēs – 64 santīmus oktobrī un 78 santīmus novembrī. Decembrī viņi maksāja vidēji 50 santīmu, mēs – latu un 38 santīmus. Un vēl – ir ļoti svarīgi, veicot renovāciju, nosiltināt karstā ūdens stāvvadus. Deviņstāvu mājā iedzīvotāji salīdzināja siltuma patēriņu nesiltinātā mājā pirms gada un tagad, siltinātā. Iepriekšējā gadā bija patērētas 11 megavatstundas, pēc siltināšanas – nepilnas sešas. Piemēram, janvārī iepriekšējā gadā viņi patērēja 90 megavatstundu, šajā gadā – 28.
– No ēku atjaunošanas daudzus attur bažas par kredītu, kurš būs jāmaksā ilgus gadus.
– Zināmā mērā tā ir. Bet teikšu, ka liela problēma ir iedzīvotāju nespēja vienoties. Esam domājuši, ko darīt. Mūsu rīcībā ir 10 vai 20 gadu, lai mājas renovētu. Ja nekas netiks darīts, pēc tam diezgan daudz šo ēku būs grausti. Tad būs cita saruna – par to, ka jāveido jauns dzīvojamais fonds, un var izrādīties, ka privatizētā dzīvokļa īpašniekam jāmeklē, kur dzīvot. Būs vai nu bankā jāņem kredīts, lai nopirktu dzīvokli, vai jāmaksā ļoti lieli maksājumi par īri jaunajās dzīvojamās mājās. Tāpēc iesakām mainīt likumdošanu, ka renovācija veicama piespiedu kārtā. Iedzīvotājus pierunāt var tad, ja viņi izveidojuši biedrības un demonstrējuši, ka spēj savā starpā sarunāties. Tur, kur pēc māju vispārējās privatizācijas gadiem ilgi (likums nosaka, ka dzīvokļu īpašnieku biedrības izveidošanai tiek dots pusgads) biedrība nav izveidota, kādam citam jāuzņemas atbildība par dzīvojamo māju, jo iedzīvotāji savu īpašnieka funkciju nav spējīgi veikt.
– Māju atjaunos un iedzīvotājus pēc tam nostādīs fakta priekšā – maksājiet?!
– Jā, ar iedzīvotājiem nepārrunājot un viņu viedokli neprasot. Tāpēc, ka iedzīvotāji pierādījuši – viņi spēj tikai maksāt, bet ne organizēt kopīpašuma apsaimniekošanu. Šodien šo darbu ir uzņēmies pašvaldības apsaimniekotājs. Tas nozīmē, ka apsaimniekotājs vai pārvaldītājs arī lemj par to, kas nodots viņa atbildībā, jo viņš ir atbildīgs, lai dzīvojamais fonds nezaudētu savu vērtību un ilgmūžību. Dzīvoklī īpašuma tiesības neviens neaizskars.
– Vai parlamentā šos grozījumus iesniegsiet jau šogad?
– Protams! Nonācām pie šā secinājuma tāpēc, ka Rīgā nevar atļauties ilgstoši saglabāt neaktivitāti māju renovācijā. Pilsēta pazaudē savu dzīvojamo fondu, un pilsētai būs jāatrisina šis jautājums. Pēkšņi būs masveidā jāceļ dzīvojamās mājas graustu vietā.
– Jūs taču saprotat, ka būs neapmierinātie, tiklīdz padzirdēs, ka par kaut ko būs jāmaksā piespiedu kārtā!
– Māju renovācija notiek gausi, tāpēc esam izvirzījuši priekšlikumus, kas to varētu veicināt. Nākotnē būs nepieciešams domāt par CO2 nodokli. Jā, mēs ļoti grūti reaģējam uz vārdu nodoklis, un Rīgas dome, pieņemot REA progresa ziņojumu par Rīgas ilgtspējīgas enerģētikas rīcības plāna izpildi, šo priekšlikumu ir svītrojusi –nodokļa palielinājuma nebūs. Mēs kā speciālisti sakām – tādam jābūt, jo liels enerģijas patēriņš veicina CO2 veidošanu vairāk, nekā vajag. Tas nav objektīvs patēriņš, to var novērst ar renovāciju. Ja ēku nerenovē, tad ir jāmaksā. Es uzskatu, ka to var izdarīt caur īpašuma nodokli – kam ir augstāks patēriņš, nodoklis lielāks. Latvijā jau ir tāda pieredze, piemēram, laukos, kur neapstrādātai zemei ir lielāks nodoklis. Otrs – kadastrālā vērtība un īpašuma nodoklis pēc renovācijas pieaug, tālab, lai nenobiedētu cilvēkus, ir jāpiešķir nodokļu atlaides uz 15 gadiem, kamēr viņi atmaksā kredītu. Šis priekšlikums gan tika atstāts rekomendācijās. Svarīgi, lai iedzīvotājiem būtu priekšstats, kāds ir enerģijas patēriņš un energoefektivitāte viņu mājā. Īres kvītīs tas būtu jāievieš kā pastāvīgs lielums, lai iedzīvotāji zina, vai māja ir energoefektīva, vai arī viņiem ir vieni vienīgi izdevumi. Un vēl – pašlaik ir ļoti grūti vienoties ar bankām par aizdevumu dzīvojamām mājām. Ir ārkārtīgi nepieciešams, lai valsts lielāko pašvaldību līmenī tiktu izveidoti rotāciju fondi. Tie būtu veidojami uz struktūrfondu un lētu starptautisko banku aizdevumu bāzes. No tiem būtu izsniedzami aizdevumi ar zemiem kredītprocentiem.
– Akciju sabiedrība Rīgas namu pārvaldnieks jau piedāvā siltināt ēkas un uzņemas visas ar bankām un kredītiem saistītās klapatas. Kā jūs vērtējat šo iniciatīvu, kas iedzīvotājiem jau tagad ļauj diezgan bezrūpīgi gaidīt rezultātus?
– Ļoti pozitīvi! Mēs būtu ļoti priecīgi, ja veidotos piecas sešas energoservisa kompānijas, kas piedāvā šo pakalpojumu un uzņemas māju renovāciju, ņemot bankā kredītu un pēc tam nodrošinot māju apsaimniekošanu līdz kredīta atdošanai. Gribu uzsvērt, ka bez iedzīvotāju piekrišanas renovēt drīkst tikai ar vienu noteikumu, ko noteikti ievērosim. Pēc renovācijas izdevumi par apsaimniekošanu, renovāciju un siltumu kopā nedrīkst būt augstāki par pašreizējo maksājumu. Ja to pārsniedz, tad gan ar iedzīvotājiem ir jārunā. Ja nepārsniedz, tad iedzīvotājiem materiāla skāde netiek nodarīta, tieši otrādi, renovējot tiek pacelta viņu dzīvokļa vērtība.