Šodien Koalīcijas padomei būtu atkal jārunā par Vienotības jeb Jaunā laika, jeb ekonomikas ministra Arta Kampara priekšlikumu atstāt amatā Konkurences padomes priekšsēdētāju Ievu Jaunzemi.
Viņas tagadējais pilnvaru termiņš beidzas 15. februārī. Tieši pirms nedēļas šā jautājuma izskatīšana tika atlikta pēc Zaļo un zemnieku savienības ierosinājuma. Pēc tam Ministru prezidents Valdis Dombrovskis devās uz fotosesiju ārzemēs un viņa pārstāve Līga Krapāne no Londonas teica, ka valdības vadītājs šodien tikai paklausīsies diskusijās Jaunzemes kundzi, ja tādas Koalīcijas padomē notiks. Labi, lai būtu diskusijas: kāpēc vispār Latvijā pastāv Konkurences padome līdz ar diviem tirgu regulatoriem (pakalpojumiem savs un finanšu pakalpojumiem – īpašs), ar tiesību sargu vispār un īpašu patērētāju tiesību aizsardzības iestādi utt., ja vismaz cenu pieaugumu tās drīzāk veicina nekā kavē? Vai tad tās Latvijā būtu vēl augstākas, ja nekādas Konkurences padomes šeit nebūtu?
– Vai Konkurences padome ar savu 450 tūkstošus latu gada budžetu nevar izdarīt neko, lai zeķubikšu uzcenojums veikalā nebūtu 1000% procenti virs ražotāja cenas?
– Daudz kas nav atkarīgs no Konkurences padomes. Tas notika senos laikos 19. gadsimta beigās, kad ASV bija pārņēmis absolūtas kartelizācijas vilnis un par to visu samaksāja patērētēji, tai skaitā arī mazie un vidējie uzņēmumi. Un tad tika pieņemts Šermena akts, ka vienošanās par cenām ir aizliegta, jo tā nāk par sliktu patērētājiem. Ja nebūtu konkurences tiesību, tad kartelis darbotos absolūti legāli un visi plēstu no patērētāja tik, cik vien varētu.
– Un vai tad tagad neplēš, cik vien var? Vai jūsu kantora eksistence kaut ko reāli maina?
– Sarunas par cenām nepaliek bez pēdām, un mums ir izziņas tiesības šīs pēdas atrast: ejam uz uzņēmumiem, veicam kratīšanu, izņemam dokumentus. Mēs to darām paši, bet ar tiesas sankciju policijas klātbūtnē. Ne uzņēmēji pēc šādām vizītēm iet uz avīzēm žēloties (izņēmums bija reklāmas aģentūru asociācija), ne arī mēs (atšķirībā no KNAB – varbūt tā ir mūsu kļūda) to afišējam. Mēs nesaucam žurnālistus skatīties, kā mēs melnās maskās kratām kādu biroju.
– Un ko tur var atrast? Vai tad uzņēmēji joprojām nezina, ko nedrīkst glabāt birojā?
– Ir uzņēmumi, kas mūs jau sagaida ar speciāli iztīrītiem galdiem, atvilktnēm un datoriem, tomēr ir grūti noslēpt vienošanās, kas reāli darbojas; grūti izskaidrot, ko konkrētajā situācijā nozīmē sarakste starp uzņēmumiem pat tad, ja tur rakstīts tikai "paldies, ka atsūtīji to": ko citu, ja ne cenu sarakstu? Mēs esam represīva iestāde, kuras klientiem ir jāatbild uz šādiem jautājumiem. Uzņēmumi ar to nelepojas, bet parasti tie ir divu pušu strīdi. Vienam uzņēmumam šķiet, ka otrs uzņēmums pārkāpj konkurences likumdošanu. Tad mēs veicam izmeklēšanu un izšķiram strīdu kā kvazitiesa, pēc kuras var sekot procesi īstajās tiesu instancēs. Attiecībā uz karteļu veidošanu uzņēmumi patiešām ir kļuvuši daudz uzmanīgāki, tāpēc mēs lūgsim grozīt likumus, lai drīkstētu vēl dziļāk ieskatīties uzņēmumu darbībā.
– Cik dziļi ir jāanalizē tāds skats, ka degvielas cenas divās dažādu firmu uzpildes stacijās mainās sinhroni?
– Dziļi jāanalizē, jo acīmredzamais karteli neuzrāda. Protams, nevienam nekļūs vieglāk no tā, ko es pastāstīšu par degvielas ievešanu Latvijā uz dažādu firmu DUS no vienas un tā pašas naftas pārstādes rūpnīcas kaimiņvalstī par vienu un to pašu cenu, kas izriet no mēneša vidējās cenas Londonas biržā ar dažādām korekcijām uz degvielas markām un apjomiem. Tieši tāpēc, ka Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīcai ir dominējošais stāvoklis Baltijas tirgū, tai ir jāsniedz pilnvērtīga informācija par savu tirgus politiku, ko rūpnīca arī izdara. Mūsu degvielas izplatītājiem nav jāsazinās savstarpēji, bet jāseko biržas informācijai. Visa pasaule tā dara, un tas tiek akceptēts, bet mēs joprojām cenšamies pārbaudīt, vai katram uzņēmumam tiešām nav jābūt savai tirgus stratēģijai.
– Jūs esat nokaitinājuši sabiedrību, uz jautājumiem par degvielas tirgu daudzus gadus atbildot vienu un to pašu, ka pētāt, pētāt un joprojām pētāt.
– Vismaz tādā veidā nepieļaujam atgriešanos 19. gadsimta ASV.
– Vai tad tur tiešām varēja pārdot vienu vistu par tūkstoš dolāriem tikai tāpēc, ka uzņēmēji bija tā sarunājuši?
– Uzņēmēju valodā vienošanās par cenām saucas "tirgus stabilizācija".
– Varbūt arī tas nav nekas slikts, skatoties uz to, kā graudu cena šobrīd mētājas starp 80 un 180 latiem tonnā.
– Jā, tur izskaidrojums ir tikpat loģisks kā ar benzīnu. Ir parādījusies brīva nauda, kas tiek ieguldīta biržas precēs. Mani Austrijas kolēģi gāja vēl tālāk par Latvijas regulatoru – viņi brauca uz Londonu ieviest kārtību. Birža viņiem pateica, ka arī neko neregulē, bet tikai organizē tirdzniecības procesu. Jā, spekulatīvā elementa esamību neviens nenoliedz, bet likvidēt to varot tikai kopā ar tirgus ekonomiku. Neviens – arī ne Konkurences padome Latvijā – nav izdomājis, kā šīs spekulācijas amortizēt.
– Arī ne Sabiedrisko pakalpojumu regulators Latvijā un tieši šajā pašā mājā, ne Finanšu regulators pāris kvartālus no šejienes...
– Mums nav lielu iebildumu pret apvienošanu ar Sabiedrisko pakalpojumu regulatoru, bet to mēs paši nelemjam. Mēs varējām tikai optimizēties – budžetu uz pusi nost un piekto daļu cilvēku prom, kaut gan pieprasījums no uzņēmēju puses nav mazinājies. Viņi šeit nāk, mums ir jāpēta un jāatbild. Cita lieta, ka karteļu veidošanas draudus pašlaik mazina nežēlīgā konkurence – uzņēmumi cenšas izdzīvot katrs pats par sevi.
– Piemēram, izdevniecība Lielvārds mēģināja ierobežot tirdzniecības uzcenojumus, un jūs izdevniecību par to sodījāt.
– Mēģināja noteikt, ka viņu produkciju nedrīkst pārdot lētāk par viņu noteikto cenu. Tas ir šausmīgs konkurences likumu pārkāpums. Ražotājam nav tiesību iejaukties tirgotāja stratēģijā.
– Nav tiesību prasīt 990% piecenojumu, ja tirgotājs grib tūkstoti no visām precēm. Tirgotājam taču vienalga, kura ražotāja preci patērētājs būs spiests nopirkt.
– Maksimālo cenu nosaka tirgus. Ja kaut kur cenas par augstu, lai patērētāji iet uz blakus veikalu ar zemākām cenām. Nepērciet dārgākās preces, gaidiet atlaides, kā es, piemēram, pērku grāmatas.
– Vai tas ir ieteikums pastaigāt plikam, līdz atradīšu apģērbu ar atlaidi?
– Eiropā gaida atlaides, bet pie mums pērk, vajag vai nevajag. Esmu vairākus gadus dzīvojusi Briselē un redzējusi, kā tur cilvēki nāca uz veikalu ar pirkumu sarakstu un negrāba to, kas pa rokai. Krīzes laikā sabiedrība ir noslāņojusies – vieni pērk kā pirkuši, otri – pērk pēc saraksta, trešie vispār neko nepērk.
– Un Konkurences padome gādā, lai jo īpaši krīzes laikā neviens neko nedrīkstētu pārdot pārāk lēti.
– Arī minimālo cenu principā vajadzētu regulēt tirgum. Vispār cenai būtu jābūt strikti pieprasījuma un piedāvājuma diktētai. Protams, tik brīvs tirgus nekur nepastāv, bet uz to būtu jātiecas, izņemot atsevišķus gadījumus, kur tirgus ir dabiski ierobežots un darbojas sabiedriskie regulatori.
***
VIEDOKĻI
Artis Kampars, ekonomikas ministrs:
– Jaunzemes kundze kopš iecelšanas amatā pirms pieciem gadiem ir profesionāli un kvalitatīvi vadījusi Konkurences padomi. Tā kļuvusi par respektablu un autoritatīvu iestādi. Jaunzemes kundze sabiedrībā atzīta par savas jomas ekspertu.
Augusts Brigmanis, ZZS Saeimas frakcijas vadītājs:
– Gan jau esmu bijis kopā ar Jaunzemes kundzi kādā sēdē vai konferencē, bet tagad no vaiga viņu nepazītu. Lai Kampara kungs nekautrējas nākt uz Koalīcijas padomi pastāstīt, ko labu viņa paveikusi un ko Konkurences padome vēl paveiks viņas vadībā.
***
UZZIŅAI
Konkurences padome pēdējo triju gadu laikā:
- pieņēmusi 195 lēmumus,
- ar tiem sodījusi 76 uzņēmumus,
- aizstāvējusi šos lēmumus 210 tiesas sēdēs un panākusi 98% lēmumu atstāšanu spēkā.