Kā atdzīvināt Latvijas ekonomiku?

Par to, kas būtu jādara, lai Latvijas ekonomika atgūtos, lai Latvijas uzņēmumi atsāktu investēt, Neatkarīgā uz sarunu aicināja Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētāju Žaneti Jaunzemi-Grendi un Saskaņas centra finanšu ekspertu grupas vadītāju Mārtiņu Lauvu.

– Šis ir laiks, kad tiek uzklausīti uzņēmēji, tiek uzklausīti iedzīvotāji. Kādas, jūsuprāt, ir galvenās Latvijas uzņēmēju problēmas, kas traucē normāli strādāt?

Mārtiņš Lauva: – Galvenā problēma, kas nemainīga saglabājusies pēdējo divu gadu laikā, – akūts apgrozāmo līdzekļu trūkums uzņēmējdarbībā. Jebkuri ar uzņēmējdarbību saistīti jautājumi ir jārisina tieši caur šo prizmu – kā dabūt finansējumu, kā piespiest bankas, valsts institūcijas, to pašu Hipotēku un zemes banku finansēt uzņēmējdarbību. Varbūt pat ne tiešu kredītu veidā, bet sniedzot eksporta garantijas, palīdzot ieiet jaunos eksporta tirgos. Kamēr tas nenotiks, tikmēr uzņēmējiem būs ļoti grūti. Šobrīd ir vērojami pirmie zaļie asniņi ekonomikā. Tie augs ļoti pakāpeniski, pa milimetram gadā. Savukārt, ja uzņēmēji saņems būtisku valstisko atbalstu jebkurā no manis pieminētajiem veidiem, tā izaugsme atkal būs lēcienveida.

– Tirdzniecības un rūpniecības kamera – jūs jau esat procesā, jūs laiž klāt sarunās ar valdību. Vai ir izdevies kaut ko panākt?

Žanete Jaunzeme-Grende: – Pagājušajā gadā, reaģējot uz valdības līgumu ar starptautiskajiem aizdevējiem, mēs redzējām, ka sadaļa, kas ir par ekonomikas attīstību, ir veicinoša, bet tajā nav konkrētu uzdevumu, kas būtu jāveic, un nav instrumentu, kā to panākt. Mēs uzrakstījām savu, uzņēmēju plānu vai savu vēlmju sarakstu. Pagājušā gada beigās, pašiem par lielu pārsteigumu, atklājām, ka no 46 konkrētiem uzdevumiem 22 jau sākti. Tas ir tāds zināms progress, tas ir smagu sarunu rezultāts. Manuprāt, ir svarīgi būt klāt sarunās.

Tagad var jautāt, vai vajadzēja parakstīt līgumu ar starptautiskajiem aizdevējiem vai ne. Tas ir parakstīts, bet – vajadzēja vai ne. Tagad ir skaidrs, ka ar kaut ko aizdevums būtu jāparaksta, jo, ja caurums budžetā bija tik liels, ka ne pensionāriem, ne skolotājiem, ne medmāsiņām naudas nepietiktu... Līdz ar to kaut kāds kredīts būtu jāņem, jautājums – ar ko? Vai uz to brīdi bija kāda cita alternatīva, izņemot Starptautisko valūtas fondu? Vai mums ir jāturpina strādāt ar valūtas fondu pēc tiem noteikumiem vai varam atrast kādus citus fondus, kas ir lētāki, labāki un neizvirza šādus noteikumus? Tā ir izšķiršanās.

Nākamgad valsts budžetā ir jāsasniedz 6% deficīts no IKP, no tā izriet, ka izdevumi būs jāsamazina vai ienākumi būs jāpalielina par 400 vai ap 440 miljoniem latu. Galvenais jautājums ir – kādi būs nodokļi, kurus celsim vai mainīsim, lai iegūtu ienākumus. Un tad tur ir visādi risinājumi. Loģiski, ka par pensijām tagad politiķi nerunā, tas ir saprotams. Ko darīt ar otro pensiju līmeni? Neviens par to negrib runāt!

Ko izdarīja igauņi? Ieejot eiro zonā, viņi uz pāris gadiem upurēja pensiju 2. līmeni, lai izlīdzinātu ar to savas finanses. Kas mums ir Latvijā? Veselība, izglītība. Skatoties uz budžetu, tie skaitļi jau ir nepielūdzami. Divas trešdaļas no valsts budžeta veido izdevumi sociālajai jomai, izglītībai un veselības aizsardzībai. Tas ir galvenais politiķu jautājums – kā lāpīsim budžeta caurumu?

M.L.: – Izskatās, ka pašlaik konceptuāli neviens nav gatavs kaut ko kardināli mainīt. Ir gatavs kaut ko nogriezt, kaut ko samazināt, kaut ko saspiest, bet piedāvāt pilnīgi inovatīvas pieejas, pilnīgi radikālus risinājumus – šobrīd vispār nav dzirdēts.

Piemēram, viens no risinājumiem ir – Starptautiskais valūtas fonds nav vienīgais, kas var aizdot vienu, divus vai piecus miljardus latu. Pasaulē ir desmitiem vai pat simtiem institūciju, kurām ir pieejami šādi finanšu resursi. Un, iespējams, Latvijas kredītspēja šobrīd ir viena no augstākajām Eiropā pēc visām reformām, kas ir ieviestas.

– Daudzi saprot, ka vajadzētu veikt kādas reformas, bet šīs reformas saduras ar to, ka liela daļa cenšas nosargāt savas privilēģijas. Somijā ir tā sauktais slēpošanas brīvlaiks – laiks, kad ir vislielākais sals un skolā uztur temperatūru, lai vienkārši neaizsalst. Savukārt mācības tiek pārceltas uz laiku, kad nav nepieciešama apkure, tas ir, uz vasaru. Bet mums skolotājiem ir zināmas privilēģijas – ļoti garš vasaras atvaļinājums, kas iekrīt vasarā. Ja racionāli visu pārkārtotu – kaut vai līdzīgi kā Somijā, tad samazinātos apkures izmaksas. Problēma reformēt ir tā, ka vieni cenšas nosargāt privilēģijas, bet otri (vara) nevēlas sākt karu pret šīm privilēģijām.

Ž.J.-G.: – Es jums pilnībā piekrītu, jo tieši šis priekšlikums, par kuru jūs runājāt, bija viens no Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras ierosinājumiem. Ir pilnīgi skaidri redzams, ka šādi izglītības jomā var ietaupīt 50 miljonus latu. Gan augstskolu, gan citas ēkas ir energoneefektīvas. Tur būtu divi virzieni. Viens virziens – skolas dabūjam maksimāli energoefektīvas, otrs virziens – kaut kādu laiku, kamēr ir krīze, skolu brīvlaiku nosakām janvārī un līdz pat februāra pusei. Protams, daudziem tas būs neērti, bet visiem ir krīze un krīze ir baigi neērta būšana.

– Turklāt iegūtu būvniecības nozare, kas saņemtu siltināšanas pasūtījumus.

M.L.: – Es gribētu redzēt radikālākas pieejas risinājumiem. Ja mēs vienas nakts laikā PVN varējām pacelt no 18 līdz 21, man kā uzņēmējam liekas, ka, nolaižot PVN līdz 15, tas summāri būtu daudz lielāks un summāri mēs savāktu daudz vairāk naudas. Lai arī cik sistēmveidojošs būtu šis nodoklis, lai arī kāds eksperiments tas būtu šai valstij, mēs esam atļāvušies daudz skarbākus eksperimentus līdz šim. Es domāju, būtu vērts pamēģināt. Un it īpaši man gribētos redzēt, ka tik tiešām tiek meklētas alternatīvas Starptautiskā valūtas fonda aizdevumam.

– Es tomēr mēģināšu aizstāvēt valūtas fondu. Redziet, neatkarīgi no tā, kur mēs meklējam naudu, Eiropas Komisija, valūtas fonda eksperti mums saka – iemācieties dzīvot atbilstoši saviem ienākumiem. Vispirms pierādiet, ka protat dzīvot atbilstoši saviem ienākumiem.

M.L.: – Tas nav īsti pareizi. Viens no uzņēmējdarbības pamatprincipiem – ir jāstrādā ar aizņemtu kapitālu, lai varētu straujāk attīstīties. Lai Latvija varētu straujāk attīstīties, mēs nevaram dzīvot tikai no tā, ko nopelnām. Mums papildu līdzekļi ir nepieciešami lēcienveida attīstībai.

Ž.J.-G.: – Mēs ļoti bieži savu biedru vidū esam diskutējuši par to – lai mēs varētu pārkreditēties pie kāda cita, tas nenozīmē – o, dabūjām foršu naudu, tērējam tālāk. Mūsu piedāvājums ir šāds. Mēs veicam maksimālas reformas visgudrākajā veidā, kāds vien ir iespējams, un radām biznesa plānu. Tad redzam – ā, mums šeit pietrūkst un šeit. Ja mēs tā darīsim četrus piecus gadus, mums būs tā sauktais fiskālais efekts – mēs aizņemamies naudu, lai realizētu reformas. Tas ir mūsu uzstādījums.

– Tas ir ierakstīts plānā, ka nauda faktiski tiek aizdota, lai realizētu reformas.

M.L.: – Bet problēma ir tāda, ka šobrīd šī nauda tiek tērēta, lai mēs samaksātu pensijas, lai valsts veiktu pamatfunkcijas. Tā netiek tērēta attīstībai. Ja nauda tiktu aizņemta, lai nosiltinātu mājas, piemēram, tam būtu multiplikatora efekts ekonomikā. Tas būtu fantastiski!

– Tomēr šīs idejas ierobežo divi šķēršļi. Latvijas monetārā politika nosaka, ka Latvijā ir jāsamazina patēriņš, ja nevēlamies mainīt lata un eiro attiecību. Otrs. Valūtas fonda memorandā ir ierakstīts, ka jebkurus papildu ieņēmumus, ja tie radīsies, drīkst tērēt tikai vienam mērķim – budžeta deficīta samazināšanai, nevis renovācijai, siltināšanai vai kam citam.

Ž.J.-G.: – Tieši tā ir. Ir bijis ļoti daudz diskusiju ar valūtas fondu. Mūsu izpratne ir pilnīgi vienota šajā ziņā, ka valstī pēc būtības reformas nenotiek. Tādu reformu, kas dotu multiplikatīvo vai fiskālo efektu nākamgad vai aiznākamgad, nav. Bet valūtas fonds saka – ja jūs rādītu, demonstrētu, par visu var runāt. Tieši tāpat viņi it kā iebilst pret lieliem privātās un publiskās partnerības projektiem. Viņi saka – nu, labi, bet parādiet kaut vienu piemēru, kad privātā publiskā partnerība būtu patiešām veiksmīga, nevis tikai valsts kārtējo reizi tiktu izzagta.

Redziet, mēs kā uzņēmēji Latvijas nākotnes plānam pieejam kā biznesa plānam. Es kaut ko gribu sasniegt, es zinu, ko, es darīšu to, to un to, man vajag tik un tik daudz naudas. Nevar būt tā, ka vienkārši cilvēki bļauj – dodiet, man nav! Un mēs pieradinām veselu paaudzi, kas dzīvo uz sociāliem pabalstiem, kas arī ir ļoti liels ļaunums valstij kopumā. Mums vajadzētu uz to visu skatīties kopumā, kā attīstīt tādu kopīgu skatu, kopīgu plānu, kopīgas idejas. Tādu jau nav, un nauda tiek vienkārši tērēta un dota tiem, kas vairāk bļauj.

– Principā šādi tiek pirkta stabilitāte, lai vēlētāji nobalsotu par tiem, kas šobrīd ir pie varas.

M.L.: – Protams, valstij ir jāveic savas galvenās sociālās funkcijas, bet ir virkne funkciju, ko valsts šobrīd varētu neveikt un nodot citiem.

– Piemēram?

M.L.: – Piemēram, kāpēc valstij vajag nodarboties ar uzņēmējdarbību banku sektorā – Parex bankā, bankā Citadele. Vai tas patiešām ir valsts uzdevums – nodrošināt Hipotēku un zemes bankas likviditāti? Kopsummā šīs aktivitātes valstij divu gadu laikā ir izmaksājušas ap 1 miljardu latu. Atdeve – nulle. Savukārt, ja šis miljards caur kreditēšanu būtu bijis ieguldīts uzņēmējdarbībā, domāju, ka šobrīd par krīzi vairs nevajadzētu runāt.

Ž.J.-G.: – Man būtu grūti nosaukt pilnīgi visas funkcijas, bet kamera ļoti aktīvi piedalījās funkciju auditā, kur mēs izgājām cauri visām 1066 funkcijām ar atzīmi, kuras varētu vai nevarētu nodot, kuras ir būtiskas valstij, un kuras varētu nodot. Ļoti daudz ir funkciju – grāmatvedība, IT utt. Bet, redz, kas notiks: ja valsts tās funkcijas atdos, tad kāds zaudēs kontroli pār daudzām lietām. Līdz šim ministrijas ir bijušas tādi kā feodālie lēņi kaut kādām partijām, kuras sēž virsū un izmanto tos resursus, teiksim, algojot kaut kādus savu partiju cilvēkus, izkārtojot kaut kādus darījumus. Un, atņemot šīs funkcijas, faktiski zaudē kontroli pār naudas plūsmu.

– Bet kādas ir cerības, ka pēc oktobra kaut kas mainīsies? Feodālie lēņi būs citām partijām.

M.L.: – Tas, protams, ir atkarīgs no katras partijas pieejas. Tas ir viens no mūsu kā Saskaņas centra uzstādījumiem, ka ministrijas ir jāvada nevis atbilstoši partijiskai piederībai, bet ministrijas ir jāvada profesionāļiem. Tas ir vienīgais veids, ko es redzu, kā radīt profesionālu valsts mehānismu, kurš nodrošinātu gan sociālās funkcijas, gan ieguldītu iegūtos aizņēmumu resursus ilgtspējīgā valsts attīstībā. Aizņēmumi ir jāņem, tas ir pareizi. Problēma mums šobrīd ir ar aizņēmuma izmantošanu.

– Jaunzemes-Grendes kundze, vai LTRK ir nepolitiska? Kā jūs varat balansēt starp politiku un vienlaikus to, ka jums ir jāreaģē uz noteiktām politiskām darbībām tautsaimniecībā?

Ž.J.-G.: – Pirmkārt, mums nepolitiskuma princips ir ļoti svarīgs un daudz diskutēts. Kā piemērs – Mārtiņš Lauva mums bija padomes loceklis. Pirms doties politikā, viņš izstājās no padomes. Tieši tāpat rīkojās mūsu prezidents.

M.L.: – Es no sākuma izstājos un tad paziņoju par iešanu politikā.

Ž.J.-G.: – Tieši tāpat rīkojās Andris Bērziņš. Viņš pievienojās ZZS sarakstam un paziņoja, ka iziet no kameras.

M.L.: – Es gribētu papildināt no savas pieredzes. Darbojoties kamerā, skaidrs, ka kameras mērķis nav būt pašpietiekamai organizācijai, kas nodarbojas ar to, ka ražo dokumentus. Lai saražotie dokumenti tiktu realizēti dzīvē, kameras uzdevums ir komunicēt ar varu. Ar visām varām. Un tas ļoti veiksmīgi tika darīts, parakstot sadarbības līgumu ar Rīgas domi, parakstot līgumu ar lielo pilsētu asociāciju, piedaloties reformu vadības grupā pie valdības. Tas ir veids, kā kamera realizē savus mērķus.

– Izanalizējot no savām pozīcijām partiju rakstīto, kas, jūsuprāt, ir biznesa videi vislabākā partija?

Ž.J.-G.: – Mēs partiju programmas analizējam septiņās sadaļās – nodokļu likviditāte, eksports, inovācijas, Eiropas Savienības fondi, enerģētika, valsts pārvalde un nacionālās intereses,

Sadaļā par nodokļiem līderis ir Par labu Latviju. Mēs domājam līdzīgi. Runājot par Saskaņas centru, viennozīmīgi, ka eksports, viņi pasaka, ka palīdzēs, eksportēs un darīs. Pārējie neliekas zinis.

Vienotība? Man šķiet, ka līderi viņi nebija nekur pirmajā vietā, bet pa otrajām un trešajām.

Eksporta jomā līderi ir Saskaņas centrs. Saskaņas centra nostāja – tirdzniecība ar Krieviju jāpadara par Latvijas jaunās ekonomikas stabilitātes un izaugsmes pamatu. 9. septembrī mēs ar Nilu Ušakovu parakstīsim ļoti lielu un nozīmīgu līgumu par Rīgas marku. Divas apjomīgas mūsu tirdzniecības misijas dodas uz Ņižņijnovgorodu un Jekaterinburgu, lai parakstītu līgumus ar viņu palātām un mēriem, lai nākamgad visa gada garumā būtu pārtikas izstādes, Rīgas modes, kultūra, teātri, celtniecība, izglītība. Mēģināt saimnieciski ļoti konsekventi doties tajā virzienā, lai uzņēmēji varētu eksportēt. Runājot ar Nilu Ušakovu vai Mārtiņu Lauvu, vai Armandu Strazdu, es neredzu politiku, es redzu saimniecisku attieksmi, kas ir kameras galvenais uzdevums.

M.L.: – Es te gribētu papildināt par Saskaņas centra prioritāti uz eksportu. Mēs redzam, ka šobrīd ar NVS valstīm Latvijas ārējās tirdzniecības apgrozījums nesasniedz pat 15%. Man tas nav saprotams. Manuprāt, tas ir tikai mūsu ārpolitikas kļūdu rezultāts, ka šobrīd ar bijušajām PSRS republikām, izņemot Igauniju un Lietuvu, mums ārējās tirdzniecības apjoms ir zem 15%.

Un tā ir mūsu prioritāte. Es pats savulaik, kad biju aktīvāks uzņēmējdarbībā, centos strādāt gan ar Krieviju, gan ar Uzbekistānu, gan ar citām bijušajām padomju republikām. Ir pārāk daudz abpusēju šķēršļu, lai eksportu palielinātu. Tikko atlidoju no Krasnojarskas. Latvijas sviests tur maksā trīs reizes vairāk nekā Rīgā. No Latvijas eksportējot vienu kilogramu sviesta uz Krasnojarsku, ražotājs vēl saņemtu tiešo subsīdiju no Eiropas Savienības par to, ka eksportē uz trešo valsti. Kāpēc neaizlidot uz Krasnojarsku valstiskā līmenī, lai novērstu elementāros šķēršļus, lai tie sviesta vagoni varētu braukt uz Krasnojarsku?! Man kā uzņēmējam nav skaidrs, kāpēc tas līdz šim nav izdarīts.

– Ko jūs darītu, ja tiktu pie varas? Jūsu pirmie darbi, ja jums kā Senajā Grieķijā tirānam iedotu pilnvaras uz pusgadu?

M.L.: – Pirmkārt, noteikti visas valsts varas aparāta profesionalizācija, absolūta profesionalizācija – pieņemtu darbā profesionāļus, izveidotu profesionāļu komandu, pilnīgi apolitisku, kas strādātu valsts labklājības celšanai. Tas būtu punkts viens. Punkts divi – aizbrauktu uz Maskavu, aizbrauktu uz Kijevu, aizbrauktu uz Astanu, aizbrauktu uz Taškentu un pajautātu. Sastādītu sarakstu, kur mūsu tirgotājiem ir problēmas, un citu pēc citas atrisinātu. Tās nav tik milzīgas, problēma ir gribas trūkumā.

Ž.J.-G.: – Es gan nekandidēju vēlēšanās... Pirmais, ko darītu, vienotos par to, ko gribam sasniegt nākamajos četros gados, kādi būtu rezultāti. Tālāk – izveidotu reformu vadības biroju, komandu, profesionālu komandu, kura strādātu pārmaiņu vadībā, lai īstenotu plānu. Un šajā plānā būtu jāiekļauj jautājumi, kas ir svarīgi, kur mēs varam iegūt papildu ienākumus, kā palielināt ražotāju jaudas, kā valsts var rūpēties par saviem lieliskajiem uzņēmējiem. Un tajā pašā laikā – kā veidot jaunus uzņēmumus pilnīgi jaunos biznesos.

Jāsaka, mēs ar Mārtiņu esam ļoti līdzīgi šajās domās. Iespējams tāpēc, ka esam biznesmeņi un skatāmies uz šo lietu tā, kā vadītu uzņēmumu.