Rūpnieciskās ražošanas atjaunošana tagad ir jebkuras partijas priekšvēlēšanu sauklis, bet kāds tam varētu būt sakars ar īstenību? Par iespējamo un cilvēku un kapitāla trūkuma dēļ neiespējamo Latvijas industrializācijā Neatkarīgā sarunājas ar Kremsas pie Donavas universitātes* Migrācijas un globalizācijas departamenta vadītāju profesori Gudrunu Biflu.
– Austrijā ir Tirole, bet ir arī Austrumtirole – brīnumskaista Austrijas vieta, kur viss turas uz dotācijām (Transferten) no Austrijas valsts un Eiropas Savienības, – stāsta G. Bifla. – Vispārējā pārliecība ir tāda, ka jābūt taču reģionālajām attīstības programmām, lai tā nauda, ko tagad ģimenes saņem par sieviešu nekvalificētu darbu mājsaimniecībās, tiktu izmaksāta par medicīnas māsu, bērnudārzu audzinātāju u. tml. darbu un visu, kas saistīts ar šādas sociālās infrastruktūras attīstību. Šīs sievietes taču ir izglītotas un kvalificētas, bet mājsaimniecībā viņu resursi vienkārši pazūd.
– Vai mākslīgi izveidotu iestāžu uzturēšana īstenībā nav vēl lielāku resursu izšķērdēšana, vēl apjomīgāku dotāciju savākšana?
– Šajos krīzes laikos ir svarīgi, lai reģionā ieplūstu papildnauda arī par sieviešu algoto darbu, kas papildinās ģimeņu budžetus.
– No kurienes ieplūstu? Kurš spēj un ir ar mieru par visu to maksāt?
– Ja viena sieviete būs bērnudārza audzinātāja, tad arī citas sievietes varēs nesēdēt mājās ar bērniem, bet strādāt uzņēmumos un pelnīt naudu, kas tālāk tiek daļēji pārdalīta ar sociālās attīstības programmām.
– Vai tiešām austrietes dosies strādāt uz rūpnīcām? Vai Dienvidtirolē iespējama industrializācija, kamēr visiem tāpat ir labi?
– Jā, es esmu par to pārliecināta.
– Latvijas pieredze pēc iestāšanās ES ir pretēja – pēdējo industrijas palieku iznīcināšana, jo cilvēkiem tika radītas darba vietas "sociālās" un vēl nez kādās iestādēs un programmās.
– Nē, daudzi Dienvidtiroles iedzīvotāji – jauni cilvēki bez bērniem – devās strādāt uz rūpnīcām, bet tās ir rūpnīcas Vācijā vai Čehijā, kur atšķirībā no Dienvidtiroles izdarīti attiecīgie kapitālieguldījumi, bet atbilstoši izglītotu cilvēku pietrūka.
– Tiktāl gandrīz kā par Latviju.
– Esmu runājusi ar Polijas finanšu ministru un izteikusi izbrīnu par saimnieciski nemotivētu emigrāciju arī no Polijas. Tas taču ir slikti Polijai. "Jā, es to zinu," viņš piekrita, "bet mēs taču esam lepni!" – "Lepni?!" – "Jā, lepni, mēs negribam strādāt uz tādiem noteikumiem, kādus piedāvā Polijā. Mums vajag kā Vācijā!" Līdz ar to Polija ir izniekojusi lielus resursus, ko varēja izmantot tās attīstībai.
– Bet cilvēku pašsajūta tādējādi uzlabojās.
– Kā pašsajūta var uzlaboties tad, ja ēst nav ko?
– Var, var uzlaboties no tā, ka kaimiņi neredz mani un – galvenais – manus bērnus strādājam pie darbgalda vai uz lauka. Ja mēs nestrādājam birojā, tad labāk nestrādāsim vispār.
Neticu, ka daudzi tā tiešām domā, kaut gan, jā, sociālās nodrošināšanas sistēma darbojas tā, ka, kā pie mums Austrijā, Insbrukā studējušai sievietei, ja viņa atgriežas savā Dienvidtirolē un dzemdē bērnu, pienākas šāds pabalsts un tāds pabalsts, tā ka algotu darbu strādāt vairs nav nepieciešamības.
– Mūsu trekno gadu dzīves modelis, kaut arī naudas izteiksmē desmitreiz liesāks un pastāvēja desmitreiz īsāku laiku nekā pie jums Austrijā; bet mūsējiem pietika un patika.
– Labi, labi, beidzot sāku saprast, ko nozīmē ekonomiski iracionālais lepnums. Līdzīgi motīvi ir vērojami arī sakarā ar Vācijas apvienošanu – tajā gadījumā vācu lepnuma dēļ, bet ekonomiski nepamatoti, iztērējot milzīgu naudu. Par spīti tai, nekāda konverģence starp VFR vecajām un jaunajām daļām nav iestājusies. Čehijā ir daudz labāk nekā bijušajā VDR, kur tieši VFR naudas dēļ ražošana izrādījās dārgāka nekā kaimiņvalstīs.
– Tā arī nodzīvojām līdz krīzei, kam būtu jāpievērš cilvēki ražošanai.
– Lielražošana lai paliek tādām lielvalstīm kā Ķīna, bet Latvijai ir jāspecializējas noteiktu produktu ražošanā, līdzīgi kā to ļoti veiksmīgi ir izdarījusi Somija – arī neliela valsts ar mazliet vairāk nekā četriem miljoniem iedzīvotāju. Jūs Latvijā esat divi miljoni. Arī mazums var kļūt par priekšrocību, ja katrs zina mērķi un visi darbojas
saskaņoti. Latvijai ir pašai jāizšķiras par savas saimniekošanas tālāko virzību,
kurai pakārtosies arī migrācijas plūsmas un modeļi. Katrai valstij ir jāpārdomā, kādā veidā tās tauta kļūs aizvien konkurētspējīgāka.
– Latvijas iedzīvotāji aizplūst no valsts bez kādiem modeļiem, bet vai cilvēku ieplūšana, piemēram, Austrijā, nenotiek īstenībā tikpat stihiski?
– Cenšamies ar imigrācijas palīdzību apmierināt mūsu rūpniecības prasības, bet tagad iznāk tā, ka no 200 skolēniem pamatskolā Vīnē divi ir austrieši. No pārējiem 40% ir serbu, vēl 40% – turku izcelsmes.
– Vai skola tādā gadījumā spēj mācīt vācu valodā?
– Māca gan, bet ļoti slikti. Imigranti parādījās pagājušā gadsimta 60. gados tikai kā darbaspēks uz gadu un bez kādiem nosacījumiem, ka strādniekiem pievienosies viņu ģimenes. Ja cilvēks bija nolīgts uz gadu, tad viņš šo laiku pavadīja bez intereses par valsti un valodu, kaut gan bieži darba līgums tika pagarināts vēl uz gadu un vēl uz gadu. Tā pagāja gadi pieci seši, cilvēks izpelnījās statusu uzņēmumā un panāca, ka arī viņa sieva pārceļas uz Austriju kā darbiniece, nevis viņa ģimenes locekle. 70. gadu diskusijās izveidojās kārtība, kā pie mums varēja pārcelties ģimenes ar bērniem vai arī saņemt pabalstu par bērniem, kuri palika viņu dzimtenē. Pret naudas atdošanu uz ārzemēm uzstājās mūsu Finanšu ministrija. Labi, lai bērni dzīvo šeit, bet tad atklājās, ka skolu sistēma nav gatava strādāt ar šādiem bērniem – jo bērnu bija daudz un viņi ieplūda Austrijā nevis bērnudārza, bet jau skolas vecumā. To visu mēs 80.–90. gados centāmies kaut kā noregulēt.
– Noregulēt reālajā dzīvē vai noregulēt likuma pantos?
– Dzīve piespiež kaut kā reaģēt, ka, piemēram, arī imigrantiem mēdz piedzimt bērni, kas prasa īpašu medicīnisku aprūpi. Vajadzēja desmit gadu un vairāk, līdz tika radīta imigrācijai nepieciešamā infrastruktūra, kas ļauj ievērot likumu prasības. Vajadzēja sanākt kopā mediju pārstāvjiem, politiķiem u. c., lai vienotos par imigrācijas kārtību. Ne visi to ir pieņēmuši. Viņu vārdā uzstājās Haiders – bīstams cilvēks**. Globalizācijas process ir atņēmis darbu daudziem austriešiem, un ārzemnieki ir acu priekšā – tātad viņi vainīgi. Tomēr atšķirības starp dažādiem cilvēkiem vienā valstī ir pastāvējušas arī iepriekš. Vīnieši un tirolieši runā vācu valodā tādās izloksnēs, ka gandrīz nesaprot viens otru. Tagad ir amizanti redzēt un dzirdēt, kā jauns turks no Tiroles runā īstā tiroliešu dialektā. Ir grūti, bet iespējami uzcelt tiltus starp dažādu tautību cilvēkiem vienā valstī un tāpat starp vienas tautas piederīgajiem, kuri izkaisīti pa dažādām valstīm.
– Visādas integrācijas programmas pie mums bija treknajos gados, bet tagad kreditori cieti saka, ka mēs tās nevaram atļauties.
– Pierādiet, ka tie ir uz attīstību vērsti projekti.
* Kremsa (Krem) ir pilsētiņa pie Donavas nepilnus 100 km no Vīnes, un kopš 1995. gada tur darbojas tālākapmācības iestāde ar universitātes statusu. Pašlaik tā piedāvā 150 mācību programmu, kuras apgūst 5000 cilvēku no 70 valstīm.
** Politiķis Jorgs Haiders bija dzimis 1950. gada un gāja bojā autokatastrofā 2008. gadā.