Parādu piedzinēju uzņēmums Lindorff Oy atzīst, ka aptuveni 75% parādnieku Latvijā meklē atrunas un veidus, kā neatdot savus patēriņa parādus.
Lindorff Oy Latvijas filiāles ģenerāldirektors Reinis Kučers pastāstīja, ka pašlaik uzņēmums cenšas piedzīt parādus no aptuveni simts tūkstošiem cilvēku, kuri uzņēmušies vairākus simtus tūkstošu kredītu. Parādsaistību summa (aizņēmuma pamatsummas atlikums, kredītprocenti, soda naudas utt.), ko uzņēmies piedzīt Lindorff Oy par vienu kredītu, ir 184 lati, bet tipiskais patēriņa kredītu ņēmējs ir parādā diviem un vēl vairāk kreditoriem. Kredītu atgūšanas kvantitatīvos rādītājus viņš neatklāja, bet cēla trauksmi, ka "esam bīstami pietuvojušies robežai, aiz kuras parādu neatdošana tiek uzskatīta par normu. Pēc tādas robežas pārkāpšanas nevarēsim runāt ne tikai par sabiedrības ilgtspēju, bet pat par dzīvotspēju".
Šajā satraucošajā situācijā Lindorff Oy sauca palīgā zinātni Latvijas Universitātes pedagoģijas profesora Ivara Austera personā. Balstoties uz sarunām ar Lindorff Oy darbiniekiem, viņš izveidoja četrus parādnieku rīcības tipus, kuriem tika doti tēlaini nosaukumi pelnrušķīte, karlsons, agresīvais strauss un sadarboties gatavais. Šāda tipoloģija ir pieņemama ar daudzām atrunām gan attiecībā uz pētījumu metodiku (kāpēc nepētīja parādniekus pašus, bet citu cilvēku nostāstus par parādniekiem), gan uz tās rezultātiem, jo, piemēram, atšķirības starp strausu un karlsonu nav sevišķi pārliecinošas. Tipu skaits šķiet pakārtots atzinumam, ka 3/4 parādnieku cenšas no parādu atdošanas izvairīties. Pelnrušķīte (šajā un visos pārējos tipos ietilpst gan sievietes, gan vīrieši), protams, žēlojas par ļauno pamāti, t. i., par ekonomisko krīzi un sola, ka atdos parādu, tikko būs atradusi savu princi, t. i., darbu, mantojumu u. tml. Agresīvais strauss vispirms cenšas no parādu piedzinējiem paslēpties, bet, ja tiek sastapts, tad kļūst agresīvs un draud viņiem ar policiju, tiesu un lāstiem. Karlsons ar parādu piedzinējiem tiekas labprātīgi un pat labprāt, bet tikai tāpēc, lai darītu viņiem zināmu savu pārliecību, ka īstenībā nevis viņš ir kādam parādā, bet citi, ieskaitot parādu piedzinējus, ir parādā viņam. Atliek vēl sadarboties gatavais, kurš ne vien apsola sākt parādu atmaksu, bet to arī dara.
I. Austera ieguldījums parādu atmaksas veicināšanā bija apgalvojums, ka tieši parādu atdošana, nevis neatdošana paaugstina cilvēku dzīves līmeni. Proti, ja bezdarbnieks atrod darbu, lai nopelnītu naudu parāda atdošanai, tad viņš taču nezaudē darbu tāpēc, ka parāds ir atdots. Parāda summas ietaupīšana prasa dzīvot uzskatāmi trūcīgi un tātad arī nekomfortabli.
R. Kučera atklātā parādu piedzīšanas jeb nepiedzīšanas pieredze gan lika domāt, ka parādu neatdošana prasa drīzāk stiprus nervus, nevis patiešām sliktu dzīvi. Izrādās, ka tomēr piepildās pelnrušķītes un abu pārējo parādu neatdevēju tipu cerības uz viņiem labvēlīgām izmaiņām, ja vien pietiek spēka un pacietības šīs izmaiņas sagaidīt. Piemēram, no šā gada 1. janvāra ir stājies spēkā parādu piedzīšanas termiņa saīsinājums no 10 gadiem uz trijiem gadiem. Ja parāds radies 2007. gadā, tad tā piedzīšanas noilgums iestāsies ne vairs 2017., bet jau 2013. gadā. Galvenais parādu piedzinēju arguments (vai tā tam būtu jābūt) ir solījums sūdzēt parādnieku tiesā, bet īstenībā tiesa var izrādīties ļoti labvēlīga parādniekam, nosakot pēc tiesas, nevis pēc kredītdevēju priekšstatiem samērīgu kavējumu, sodu u. tml. maksājumu apmēru.