Aizdevumu tērē uz (ne)bēdu
Valsts budžeta apropriācija atceļ valsts 2010. gada budžeta likuma 2. pantu "apstiprināt valsts budžetu 2010. gadam izdevumos 4 386 366 868 latu apmērā".
Valdošā koalīcija pilnā sparā atkārto Rīgas pašvaldības avantūru ar Dienvidu tiltu. Proti, pašvaldība vairākus gadus ignorēja budžeta likuma prasību iekļauties valstij un pašvaldībām kopīgi noteiktajās attiecīgā gada deficīta robežās, saucot Dienvidu tiltam aizlienēto naudu nevis par aizņēmumu vai kredītu, bet gan par saistībām vai attiecībām. Valdošā koalīcija tagad apiet pašas pieņemto valsts budžeta likumu tādējādi, ka valsts parāda palielināšana tiek saukta par "valsts budžeta apropriāciju". Tai nav vajadzīga ne Saeimas plenārsēde, ne kaut vai dažas simboliskas minūtes starp budžeta likuma grozīšanu vairākos lasījumos, kā Saeima taisīja un pārtaisīja valsts budžetu atbilstoši Ivara Godmaņa valdības prasībām. Apropriācija notiek pārdesmit minūšu laikā ar piecu sešu Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas deputātu balsojumu. Tagadējā budžeta pārtaisīšana balstās uz viltības, ka vārdam "apropriācija" ir piešķirta cita nozīme, nekā bija pierasts pa iepriekšējiem piecpadsmit gadiem. Proti, tad aproriācija nozīmēja budžetā sadalītās naudas pārdalīšanu, saglabājot tās kopapjomu pat vienas ministrijas mērogā. Līdz ar to apropriacija neizraisija politiskus strīdus, jo nemainījās naudas sadalījums starp valdošās koalīcijas partijām. Arī tagad partijas nestrīdas, jo katra partija vai ministrija var dabūt tik naudas, cik tā prasa. Pirms nedēļas Saeimas deputati piekrita finanšu ministra Einara Repšes ierosinājumam palielināt valsts 2010. gada parādu par 189,9 miljoniem latu papildpensiju izmaksām un pavisam citām vajadzībām, kuras šķita ērti pievienot pensiju parāda atdošanai. Tajā pašā dienā valdība nolēma sūtīt E. Repši uz Saeimas komisiju ar priekšlikumu par jaunu apropriāciju 9,48 miljonu latu apmērā, lai segtu nodokļu prognozēto ieņēmumu iztrūkumu pašvaldībām. Tālāk valdība varēs apropriēt algu paaugstināšanu tiesnešiem un daudziem citiem prasītājiem. Valdību ierobežo tikai Valsts kasē esošais starptautiskā aizņēmuma atlikums, kas pagaidām tiek regulāri papildināts un paliek aptuveni viena miljarda latu līmenī. Virtuāli tas dod iespēju valdībai iztērēt pusotru miljardu latu, pusi no veiktajiem maksājumiem uzreiz ieturot kā nodokļus un izlietojot nākamajiem maksājumiem, no kuriem atkal tiek atrēķināti nodokļi utt. Saeimas deputāti balsos par visas naudas iztērēšanu divu motīvu dēļ. No vienas puses, naudas ieplūdināšanai ir jānodrošina valstī miers un esošo deputātu pārvēlēšana, t.i., viņu iespējas turpināt dzīvi uz nodokļu maksātāju rēķina neatkarīgi no tā, vai Saeimā tiks ievēlēti tieši viņi vai viņu partijiskie kompanjoni. Partijas taču garantē savu biedru rotāciju no vēlētiem amatiem uz pārvaldes un saimniecisko iestāžu vadīšanu un tad atkal atpakaļ. No otras puses, prom no Saeimas (no Latvijas?) sataisījušies deputāti rūpējas par to, lai neapsīktu naudas plūsmas, uz kuru rēķina viņi cer izdzīvot daudz ilgāk nekā līdz šā gada oktobrim. Latvijas kreditori par valsts parāda palielināšanu vai nu nezina, vai izliekas, ka viņiem nav pamata iejaukties. Latvija prasīja un, šķiet, panāca, lai vienīgais kritērijs parāda palielināšanai vai ierobežošanai būtu parāda attiecība pret iekšzemes kopproduktu, kura apmēru neviens iepriekš nezina. Aprēķini par pagājušā gada IKP parādīsies pēc mēneša un par šā gada IKP – nākamā gada pavasarī, bet nauda uz šā IKP rēķina tiek tērēta šodien. Jāņem vērā arī tas, ka naudas tērēšana tiek iegrāmatota kā IKP pieaugums. Līdzīgi arī Rīgas dome vadījās pēc apsvēruma, ka Dienvidu tilta parādi tikšot apmaksāti tad, kad pašvaldības budžets būs dubultojies, trīskāršojies utt. attiecībā pret 2005.–2007. gadu, kad šie parādi tika taisīti. Īstenībā Dienvidu tilta parādu atmaksa sākas tad, kad pilsētas budžets sarūk.