Lai gan izskanējuši skaļi solījumi par kredītņēmēju aizsardzību, valsts neliekas ne zinis pat par tādiem, kuri problēmās nonākuši ne savas vainas vai neapdomības dēļ. Ieva (vārds pēc viņas lūguma ir mainīts) ik mēnesi maksā 300 latu kredītu par mājokli, kurā nav dzīvojusi nevienu dienu un kurš viņai nepieder. Viņa pirms trim gadiem vēlējās iegādāties dzīvokli jaunā projektā un jau iemaksāja pirmo iemaksu, bet projekta īpašnieks bankrotēja.
Pirms trim gadiem nekustamā īpašuma iegādes drudzī arī Ievas ģimene, ilgus gadus dzīvodama šaurībā, nolēma no Pilsētmāju institūta Urban Art iegādāties plašāku dzīvokli jaunā un modernā, vēl neuzbūvētā ēku kompleksā Dienvidu pakavs 2 Ziepniekkalnā Rīgā. Saskaņā ar dzīvokļa cerību līgumu starp Ievu un SIA Pilsētmāju institūts Urban Art potenciālajai dzīvokļa īpašniecei vajadzēja uzreiz iemaksāt pirmo iemaksu 16 000 latu apmērā, bet pārējo daļu pēc tam, kad māja būtu pabeigta. Tā kā savu sapņu dzīvokli ģimene bija redzējusi vien uz papīra, tā panāca, ka cerību līgumā tiek paredzēta iespēja atteikties no dzīvokļa, zaudējot 10% no pirmās iemaksas. Savukārt Urban Art līgumā apņēmās mēneša laikā atmaksāt 90% no samaksātās pirkuma summas. Lai iegūtu pirmo iemaksu, Ieva ieķīlāja dzīvokli, kurā dzīvoja jau gadiem, paņemot kredītu Swedbank uz 5,5 gadiem.
Ģimene priecājās, ka tieši šis projekts 2006. gadā tika atzīts par labāko jauno projektu, un ar nepacietību gaidīja, kad varēs ievākties jaunajā mājoklī. Kamēr ēka tika celta, ģimene saskaņoja ar celtniekiem savas vēlmes virtuves iekārtošanā, jo māja bija paredzēta ar pilnu apdari. Ieva samaksāja gandrīz 800 latu par siltināto grīdu vannas istabā un speciālu vannas aizslietni.
Krīzes priekšnojautas
"Kad pieteicāmies dzīvoklim, nekas neliecināja par ekonomiskās krīzes tuvošanos, un bijām izrēķinājuši, ka, pēc toreiz bankā esošiem kredītu procentiem, varēsim bankā paņemt arī atlikušo daļu. Bet... Gāja laiks. Urban Art māju nenodeva paredzētajā laikā – ekspluatācijā tā tika nodota gadu vēlāk. 2008. gada vasarā aizgājām uz banku, lai, ieķīlājot dzīvokli jaunuzceltajā mājā, paņemtu kredīta atlikušo daļu. Toreiz mums visiem par pārsteigumu (bankas jau nojauta ekonomiskās krīzes sākumu, mēs – vēl ne) bankas procenti bija krietni uzauguši, un nepietika, ka ar savu algu galvoju gan es, gan vīrs, – banka prasīja vēl vienu galvotāju, turklāt kredīta summu izrēķināja uz 40 gadiem – par 10 gadiem vairāk, nekā bijām cerējuši. To visu pārdomājot, nonācām pie secinājuma, ka summa, ko samaksāsim par dzīvokli, ir neadekvāti augsta, un mēs nolēmām atteikties no tā, saņemot atpakaļ jau iemaksāto summu," Neatkarīgajai stāsta Ieva. Tā kā līgums šādu iespēju paredzēja, Urban Art valdes priekšsēdētāja Laimdota Šnīdere nav iebildusi un solījusi naudu pilnā apjomā atmaksāt.
Pusdienām atliek vien 13 santīmu
"Gaidīju, ka Urban Art atdos iemaksāto naudu. Pagāja mēnesis, divi, bet nekā... Uz mūsu telefona zvaniem uzņēmuma pārstāvji neatbildēja, bet, ja pamanījāmies piezvanīt no cita telefona numura, mums laipni atbildēja, ka nauda jāgaida. Beigās izrādījās, ka tādi kā mēs nelaimes brāļi, kas bija spiesti atteikties no dzīvokļa, ir vismaz padsmit. Un visiem uzreiz samaksāt, protams, uzņēmumam nebija pa kabatai, turklāt Urban Art bija iestidzis parādos," stāsta Ieva.
2008. gadā Urban Art tika piemērota tiesiskā aizsardzība, pērn tam tika pasludināta maksātnespēja un pagājušajā nedēļā uzsākta bankrota procedūra. Ievai šobrīd ir maz cerību, ka naudu izdosies atgūt. "Kā šonedēļ noskaidroju, cīnīties par savas naudas atgūšanu mūsu valstī nav jēgas – māju savā starpā sadalīs bankas, kuras dzīvokļus pārdod izsolē. Protams, arī man gribētos būt vienai no pretendentēm uz savu noskatīto dzīvokli, kurā joprojām ir mana izvēlētā virtuve, vanna. Bet vai man tādu iespēju kāds vispār dos... Un, ja arī dos, tad, kā man paskaidroja bankā, mana par dzīvokli iemaksātā pirmās iemaksas summa netiks ņemta vērā, jo to taču es iemaksāju
Urban Art, kas ir bankrotējis uzņēmums," sacīja Ieva.
Arī maksātnespējas administrators Aldons Vrubļevskis Neatkarīgajai atzina, ka izklāstītajā gadījumā ir maz cerību atgūt naudu, jo pirmām kārtām tiks apmierinātas neatraidāmo kreditoru prasības. Taču arī tiem, visticamāk, ieguldīto neizdosies atgūt.
"Naudu man neviens nav atdevis, bet paņemto dzīvokļa kredītu turpinu maksāt. Katru mēnesi 296 latus... un ne par ko. Pusdienās pārtieku no Rimi par 13 santīmiem nopirktajiem uzlejamiem makaroniem. Un gaidu nezin ko... Iespējams, tos divus gadus, kad beigsies kredīts," teica Ieva.
Palīdzības pagaidām nav
Neraugoties uz skaļajiem solījumiem par kredītņēmēju aizsardzību, īstenībā kredītu valgos iestigušie ir tikpat neaizsargāti kā iepriekš. Premjers Valdis Dombrovskis (JL) pagājušā gada oktobrī iestājās par vienīgā mājokļa kredītņēmēju aizsardzību, solot rosināt izmaiņas likumdošanā, kas paredzētu, ka kredītņēmēja atbildība pret kredīta devēju saistībā ar vienīgā mājokļa iegādi aprobežojas ar ķīlas vērtību, ja kredīts ņemts vienīgā mājokļa iegādei. Pret šo iniciatīvu asi iebilda banku sektors, norādot, ka nedrīkst mainīt spēles noteikumus ar atpakaļejošu datumu. Tā vietā tika plānots parakstīt vienošanos ar komercbankām par labas prakses principiem attiecībās ar grūtībās nonākušiem kredītņēmējiem.
Kā Neatkarīgajai atzina premjera preses sekretāre Līga Krapāne, pagaidām arī vienošanās nav parakstīta. Vienīgā labā ziņa ir tā, ka tuvākajā laikā tiks iedarbināta kredītņēmēju aizsardzības programma, kuras finansējumam tiks atvēlēti 32 miljoni latu no finanšu stabilizācijai atvēlētajiem starptautiskā aizdevuma līdzekļiem. Taču arī šī programma konkrētajā gadījumā nepalīdzēs Ievas ģimenei atgūt iemaksāto naudu. Labākajā gadījumā atvieglos esošā kredīta nomaksu.
***
IESPĒJAMIE RISINĀJUMI
Aldons Vrubļevskis, maksātnespējas administrators:
– Es ieteiktu mēģināt vienoties ar banku par iespēju iegādāties to pašu dzīvokli, bet par šābrīža zemajām cenām.
Aldis Gobzems, zvērināts advokāts:
– Vienīgais, ko var darīt šajā gadījumā, – iesniegt kreditoru pretenziju Urban Art administratoram, tajā norādot neizpildīto saistību apmēru un rašanās pamatu, kā arī pievienojot šai pretenzijai pierādījumus, kas to apliecina. Taču šādas pretenzijas iesniegšana dod tiesības uz naudas līdzekļu saņemšanu tikai tad, ja šo pretenziju atzīst administrators, ja šādi līdzekļi vispār tiks iegūti maksātnespējas procesa laikā un ja tie paliks pāri pēc administrēšanas izdevumu un administratora atlīdzības segšanas, kā arī nodrošināto kreditoru prasījumu apmierināšanas. No prakses varu apgalvot, ka brīdis, kad nenodrošinātais kreditors saņems savus naudas līdzekļus, pienāk ļoti reti un arī tad tikai samazinātā proporcijā vai, visticamāk, nepienāk nekad.
Savukārt attiecībā pret banku minētās saistības ir jāpilda, jo kredīts ir paņemts. Tur nekādu citu risinājumu šobrīd neredzu. Protams, var apsvērt jautājumu par fizisko personu maksātnespējas procesu, proti, fiziskā persona var iesniegt tiesā pieteikumu par sevis atzīšanu par maksātnespējīgu, norādot, kādā veidā kārtos savas saistības pret kreditoriem, bet tas ir pietiekami dārgs process.
Kristīne Jakubovska, Swedbank preses sekretāre:
– Diemžēl ekonomiskā lejupslīde rada skumjus stāstus, kad preces pārdevējs vai pakalpojuma piegādātājs nespēj pildīt savas līguma saistības, kaut nauda jau samaksāta. No juridiskā viedokļa šajā gadījumā dzīvokļa pircējs ir nenodrošinātais kreditors, kuram jāpiesaka savs prasījums un jāpievienojas citiem kreditoriem. Banka šajā gadījumā ir kredīta izsniedzējs, palīdzēt saviem klientiem bankas var ar iespējamiem kredīta restrukturizācijas risinājumiem, ja rodas pamatotas grūtības ar maksājumiem.
***
UZZIŅAI
1997. gadā dibinātās Urban Art kapitāldaļas pieder vairākām privātpersonām, bet lielākie īpašnieki ir SIA Optometrijas serviss – 32,93%, SIA Sistēmanalīzes
centrs – 18,06%, uzņēmuma valdes priekšsēdētāja Laimdota Šnīdere – 48,44%. Savukārt SIA Optometrijas serviss kapitāldaļas pilnībā pieder SIA Latvijas Universitātes optometrijas centram.