Trūkst finansējuma arheoloģisko atradumu izpētei un saglabāšanai

Finansējuma trūkuma dēļ arheoloģisko pētījumu laikā iegūtais materiāls netiek pienācīgi apstrādāts, tādā veidā bojājoties un zaudējot savu vēsturisko vērtību un iespēju tālākai pētīšanai.

Kā aģentūrai LETA skaidroja Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta Arheoloģijas nodaļas vadītāja Antonija Vilcāne, arheoloģiskie pētījumi ir ļoti dārgi. Zinātniskajiem arheoloģiskajiem izrakumiem valsts finansējums piešķirts netiek, bet pasūtījuma veicēji finansiāli nodrošina vien izrakumu veikšanu, neņemot vērā, ka pēc pirmā posma veikšanas jāseko arī restaurācijai, konservēšanai, izpētei. Atrastie priekšmeti nonāk muzeju plauktos, tomēr trūkstošo apstrādes posmu dēļ eksponāti bojājas. Vilcāne norāda, ka "šāda situācija nav pareiza".

Tomēr, neskatoties uz nozares vājo finansējumu, arheoloģiskie pētījumi notiek visu laiku. Pēdējā laikā tos galvenokārt īsteno vienlaicīgi ar ekonomiskās attīstības procesiem valstī, tas ir, tie visbiežāk norisinās pilsētu vēsturiskajos centros un ir saistīti ar pilsētu labiekārtošanas darbiem, realizējot Eiropas projektus. Piemēram, Kuldīgas vecpilsētas labiekārtošanas darbu laikā arheologi veica izpēti, kuras laikā atklāja sešus pilsētas ielu līmeņus, kas datējami ar 14.-17.gadsimtu. Šis atklājums ļauj spriest par miestu veidošanos vairāk nekā pirms četriem gadsimtiem.

Kuldīgas Svētās Trīsvienības baznīcas kapsētā notika apbedījumu atsegšana, kuru laikā atklājās, ka cilvēki netika guldīti ar galvu rietumu virzienā. Šī ir kristiešu tradīcija, un arheologiem un vēsturniekiem nav skaidrs, kāpēc iedzīvotāji te tikuši apbedīti, to neievērojot, stāstīja Vilcāne.

Vilcāne norādīja, ka Latvijā ir ļoti daudz arheoloģisko pieminekļu, daudziem no kuriem nav pat zināms hronoloģiskais laiks.

Piemēram, 20.gadsimta sākumā ievērojamais latviešu pilskalnu pētnieks Ernests Brastiņš Skrundas Krievkalnu neatzina par pilskalnu, jo tas neatbilstot pilskalna pazīmēm. Tomēr Skrundas Krievkalnā veiktais arheoloģiskais pētījums deva liecības par pirmo bronzas apstrādes punktu Rietumlatvijā. Tas datēts ar pirmo gadu tūkstoti pirms mūsu ēras, norādot uz to, ka pat pirms diviem-trim tūkstošiem gadu šajā vietā atradusies nocietināta cilvēku apmetne. Skrundas Krievkalns ir viens no pēdējiem Latvijas pilskalnu sarakstam pievienotajiem objektiem.

Vilcāne atklāja, ka tagad arheoloģiskos pētījumus veikt ir vieglāk nekā, piemēram, padomju laikos, jo, tehnoloģijām attīstoties, var veikt augstākas sarežģītības pakāpes darbus, sekmējot veiksmīgākus pētījumu rezultātus. Par vienu no ievērojamākajiem atradumiem pēdējo gadu laikā Vilcāne atzina saktu, kas datējama ar agro dzelzs laikmetu.

Pētniece arī atklāj, ka gadījumā, ja kāds savā piemājas dārzā vai pagalmā veicis jebkāda veida izrakumus un atradis senlaicīgu priekšmetu, tam jānosaka aptuvenais vecums. Ja priekšmets ir veidots agrāk par 17.gadsimtu, tad par atradumu jāziņo Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai. "Tas nenozīmē, ka inspekcija atrasto lietu konfiscēs," skaidroja Vilcāne.