Didzis Šmits: Naivums ir spēcīgi iesēdies apziņā
Saruna ar Latvijas Zivrūpnieku asociācijas prezidentu Didzi Šmitu par naivumu, kas valdīja Latvijas sabiedrībā, stājoties ES, par to, kādos nolūkos tiek pieņemti «veselības standarti» un kas tos lobē.
– Pirms desmit gadiem Latvija tika uzņemta Eiropas Savienībā. 2004. gadā mēs stājāmies ES ar pārliecību, ka šajā organizācijā viss noteik godīgi, caurspīdīgi un esam nonākuši tādā kā brālīgu valstu savienībā, kur vecākie brāļi nesavtīgi parūpēsies par mums – jaunākajiem. Vai toreiz nebijām pārāk naivi?
– Domāju, ka naivums visprecīzāk raksturo šo mūsu redzējumu. Naivi iedomāties, ka Vācija iemaksā ES kopējā budžetā lielāko summu kā ziedojumu citu valstu labā, nevis ar domu pretī dabūt daudz vairāk. Šobrīd aktuālā kūpinājumu regula ir uzskatāms šīs politikas piemērs. Maksātājs pasūta mūziku. Tiek «pasūtīts», kādus produktus «būs ēst» un kādas iekārtas «būs lietot» (pirkt), lai šos produktus saražotu. Ne velti Briselē ir reģistrēti 15 000 lobistu, kas tur katru dienu darbojas. Lielajām multinacionālajām korporācijām šim nolūkam tiek budžetos atvēlēti desmiti un simti miljonu eiro. Šie lobisti strādā, lai to, kas tiem uzdots, izsistu cauri tiem ES birokrātijas džungļiem, kādus normāls cilvēks pat iedomāties nespēj. Praksē, jo sarežģītāka sistēma, jo mazāka loma nacionālām valstīm un lielākas iespējas dabūt cauri kaut kādas intereses. Kādreiz Mārgareta Tečere teica, ka nacionālo valstu lomas samazināšana un varas koncentrēšana Briselē sagraus Eiropu. Nevis ES, bet tieši Eiropu. Ir acīmredzams, ka mēs tajā virzienā ejam platiem soļiem. Ir lietas, kuras, ES dibinot, bija labas un atbalstāmas, bet tas, par ko tas sāk pārvērsties, ir satraucoši.
– Politoloģe Ilze Ostrovska intervijā mūsu avīzei brīdina, ka nacionālās valstis atmirst, dodot vietu korporācijvalstīm.
– Šāda cīņa, bez šaubām, notiek. Tā saucamā politiskā elite un multinacionālās korporācijas tieši tādu attīstības vektoru vēlētos turpināt, bet ir jau arī vēl otra plūsma – sabiedrība. Tie ir cilvēki, kuri grib saglabāt šo valstu dažādību. Vēsturiski jau ir bijuši mēģinājumi veidot vienotu pasaules vai vismaz Eiropas valsti, tikai vienmēr tajā brīdī, kad šie mēģinājumi sasnieguši augstāko punktu, šis veidojums sabrūk. Kaut kas ļoti līdzīgs šobrīd ir vērojams ES. Spēcīgākā un jāsaka arī visgudrākā valsts ES ir Vācija, kura visrūpīgāk strādā pie savu interešu realizācijas. Nesaku, ka Vācija ir slikta. Viņi ir malači, no kuriem var tikai mācīties. Viņi savas intereses dzen cauri likumiskā ceļā, ievērojot procedūras. Benzopirēna gadījums ir ļoti pamācošs. Vācijas uzņēmēji ļoti rūpīgi pie tā strādāja un desmit gadus pētīja, ar ko atšķiras viņu krāsnis no spāņu, itāļu un citu valstu krāsnīm. Tad viņi ierosina ieviest jaunus veselības standartus. Kā tos standartus noteikt? Jāizveido zinātnisks institūts, kas šo problēmu pētīs. Šis institūts izvirza mērķi savākt datus no visām valstīm un šos datus apstrādāt, lai varētu sniegt savas rekomendācijas. Tā kā Vācija zina, kāpēc visa šī procedūra ir iedarbināta, tad tā iesniedz 6300 datus, desmit valstis neko nesaprot un neiesniedz vispār neko, Latvija iesniedz 8 datus. Vācija ir iztērējusi 600 000 eiro tikai iesniegtajos datos, jo viens mērījums maksā 100 eiro. Skaidrs, ka tie, kas nezina, kāpēc tas ir vajadzīgs, neizdala budžetā naudu, un šis institūts nonāk pie tādiem skaitļiem, kādi ir nepieciešami Vācijai. Bet 65% datu ir pašu vāciešu iesniegti un standarti ir tādi, kādus vēlas vācieši. Kūpinātai gaļai šis pieļaujamais benzopirēna saturs ir 2 mg/kg, bet zīdaiņa pārtikai 1mg/kg. Tas ir tikai divas reizes mazāks, lai gan kūpinātu gaļu ēd cilvēki ar lielu masu un arī ne katru dienu. Savukārt zīdaiņiem šī norma ir tikai divas reizes mazāka, lai gan viņu masa ir daudz reižu mazāka un šī zīdaiņu pārtika ir viņu gandrīz vai vienīgais uzturlīdzeklis. Tas tikai norāda, ka ar veselības problēmām tur ir ļoti attālināta saikne. Piemēram, mīdijām ir 6 mg/kg, jo acīmredzot tur nevarēja mazāk dabūt.
– Cik ir šprotēm?
– Šprotēm pieļaujamais benzopirēna līmenis ir 5,3 mg/kg. To mums izdevās nosargāt, lai gan nebija viegli. Mēs vienkārši savācām balsis. Komisija, kur vadībā bija trīs vācieši, beigās piekāpās un iedeva mums izņēmuma statusu, jo zināja, ka esam savākuši nepieciešamās balsis. Kas attiecas uz kūpinājumiem, tad daudzi tagad sāk mosties, jo no visām ES dalībvalstīm 11 valstīs dati vispār nav analizēti. Nav pat pētīts, cik tad viņu ražojumos īsti tā benzopirēna ir.
– Tiek izteikti pārmetumi, ka jau pirms trim gadiem bija zināms, ka šī regula stāsies spēkā. Kāpēc tikai tagad tiek celta trauksme?
– Negribu meklēt, kurš tur īsti vainīgs. Pamatregula tika pieņemta jau 2005. gada 4. februārī. It kā mēs jau bijām iekšā ES, bet visa pieņemšanas procedūra bija izieta pirms mums. Sākumā bija ļoti spēcīgs tas fons, par kuru jau runājām, proti, naiva pārliecība, ka ES viss noteik taisnīgi un turienes birokrātiem visu var «paskaidrot» un vienoties. Kad 2006. gada nogalē pirmo reizi aizbraucu uz Briseli un iepazinos ar problēmu, mēs jau bijām izmesti no kādu astoņu valstu tirgiem. Toreiz zivrūpnieki mani kā bijušo diplomātu palūdza aizbraukt un noskaidrot, «kas tur Briselē notiek». Tur mēs aizrakāmies līdz tiem cēloņiem, kas problēmu izraisīja, un ar šprotēm izdevās panākt mums vēlamu rezultātu.
– Uz Briseli regulāri brauc mūsu pārstāvji no dažādām ministrijām un stāsta, ka tur «cīnās» par Latvijas interesēm. Kāpēc rezultāti ir tik vāji?
– Tas naivums ir ļoti spēcīgi iesēdies apziņā. Man pašam bija ļoti radikāli jāpārmaina domāšana, jāpārvar sevi, lai saprastu, ka spēles noteikumi nav gluži tādi, kā tas tiek pasniegts. Centieni kaut ko ierobežot primāri nav domāti, rūpējoties par cilvēku veselību, bet gan tiek virzīti noteiktu industriju interesēs. Tikai nenogurstoši cīnoties, kaut ko var panākt. Arī tagad man saka, ka līdz septembrim (kad stāsies spēkā «kūpinājumu» regula) ir pārāk maz laika palicis, lai kaut ko panāktu. Pirms septiņiem gadiem, kad uzsāku cīņu par šprotu iekļaušanu izņēmuma produktos, arī par mani smējās, bet rezultāti tika panākti. Negribu lamāt Latvijas ierēdņus un diplomātus. Ja tiek dots konkrēts politisks uzdevums, tad šie cilvēki ir gatavi ļoti intensīvi un rezultatīvi strādāt, bet problēma ir tā, ka šāds uzdevums tiek dots reti.
– Vai tas nozīmē, ka tie ierēdņi, kas strādā Briselē vai brauc uz turieni kārtot kādas darīšanas, labāk peld pa straumi un piekrīt visam, ko tur lemj?
– Skaidrs, ka iniciatīva ir sodāma, un pareizi vien ir. To zinu pats no savas pieredzes. Ja tu izdomā pats, ko tev darīt, tad tas labi nebeidzas. Arī pārstāvot zivrūpniekus, tiklīdz es pats izdomāju, ko viņiem vajag, tas beidzās slikti. Mans uzdevums ir pārstāvēt viņu intereses, nevis izdomāt, ko viņiem vajag. Vēstnieks Francijā pārstāv Latvijas intereses Francijā. Ja Latvijas intereses Francijā nav definētas, tad vēstnieks uztur kaut kādu kontaktu līmeni un pats kaut ko bīda atbilstoši savām interesēm. Ja viņš ir saistīts ar mākslu, tad viņš cenšas parādīt mūsu māksliniekus, bet, ja ir no citas sfēras, tad atbalsta kaut ko citu. Tādā kā hobija līmenī.
– Vai Latvijas intereses ir pietiekami konkrēti definētas?
– Diemžēl netiek definētas.
– Kapēc netiek definētas?
– Tas ir mūsu sabiedrības kopējais attīstības līmenis. Smadzenes ir ļoti smagi izskalotas ar dažādām ārvalstu stipendijām, kas nosaka sabiedrības domāšanas un izpratnes līmeni. 1992. gada nogalē, pēc tam, kad par ASV prezidentu ievēlēja Bilu Klintonu, notika Litlrokas samits, kurā sprieda – aukstais karš ar uzvaru ir beidzies, un ko darīt tālāk? Tur arī parādījās tēze par valsti kā lielu uzņēmumu, kuru vēlāk bieži atkārtoja ASV valsts sekretārs Vorens Kristofers un pie mums centās ieviest Andris Šķēle. Tika formulētas dažādas, ļoti praktiskas intereses. Deviņdesmitajos gados pasaule stipri pārmainījās, bet mēs palikām dzīvot vecajās kategorijās, kur ir labie un sliktie. Patiesībā katrs cīnās pats par sevi un savām interesēm. Kad stājāmies iekšā ES, jau vajadzēja saprast, ka arī tur nekas nenotiek pēc taisnības principiem. Kaut vai platību tiešmaksājumi nebija diez cik godīgs piedāvājums. Mums gan samērā atklāti vecās dalībvalstis ārpus protokola teica – ES ir tāds klubiņš, un šeit ir noteikumi. Vari stāties, bet vari nestāties. Bet tad, kad jūs tur būsiet iekšā, tad gan varēsiet jau lemt. Par to pašu lauksaimniecības politiku, atbilstoši Nicas līgumam, kas paredz veto tiesības. Tagad paiet iepriekšējais plānošanas periods, bet pa vidu izrādās jau ir Lisabonas vienošanās, kas nekādas veto tiesības lauksaimniecības poltikas lemšanā vairs neparedz. Savukārt Lisabonas vienošanos izdzina caur mūsu parlamentu ātrāk, nekā kāds spēja iepīkstēties, un tagad mēs gan esam tai klubiņā, bet joprojām esam nevienlīdzīgās pozīcijās. Ja mums vēl ir premjerministrs, kurš nevar uzlikt veto tur, kur viņš to pēc līguma varētu uzlikt, tad mums ir tādi nosacījumi, kādi ir.
– Ko mēs varam darīt šajā situācijā?
– Tagad, kad man ir konkrēts uzdevums cīnīties pret šīs kūpinājumu regulas stāšanos spēkā, ir jāapvieno visi lielie spēlētāji, kas var kaut ko darīt. Lai Zemkopības ministrija, PVD zinātniskais institūts, Ārlietu ministrija un diplomātiskais dienests dara savu darbu un vāc atbalstu. Tajā brīdī, kad, ejot uz konkrētu mērķi, viss saslēdzas kopā un mēs pārstājam savstarpēji lekties, tad pat maza valsts var daudz ko izdarīt.
– Tikko ieceltais zemkopības ministrs Jānis Dūklavs gan ir izteicies, ka kūpinājumu jautājums ir uzpūsta pseidoproblēma.
– Es viņam piekrītu tādā aspektā, ka tā ir uzpūsta pseidoproblēma, kuru uzpūtusi Vācija kopā ar Eiropas Komisiju. Tā ir uzpūsta problēma noteiktu biznesa interešu realizācijai.
– Precizēsim. Benzopirēna līmeņa pazemināšana pārtikas produktos tiek pasniegta kā veselības aizsardzības pasākums. Vai tas tā arī ir?
– Nedomāju apgalvot, ka benzopirēns kā tāds ir veselīgs un tāpēc tā līmenis nebūtu regulējams. Benzopirēns kā policikliskais aromātiskais ogļūdenraža savienojums ir sastopams visos dūmos. Jebkurš produkts, kurš ir apstrādāts augstā temperatūrā satur šo vielu. Jautājums vienīgi, cik daudz mēs to uzņemam. Kā liecina pētījumi, ar graudaugiem (maize) mēs uzņemam 45% benzopirēna, tad seko eļļa un tauki, gaļa un zivis ir pašā apakšā. Nerunāsim par smēķētājiem, kas uzņem benzopirēnu divreiz vairāk par nesmēķētāju pat tad, ja vispār neēd neko benzopirēnu saturošu. Ja patiešām kāds gribētu cīnīties pret benzopirēnu, tad šīm cīņas metodēm jābūt pavisam citādām. Vislielākā benzopirēna koncentrācija veidojas, cepot gaļu uz grila. Tad būtu jāaizliedz pārdot grilējamās iekārtas. Nav pat izvērsta aģitācija par grilēšanas lielo kaitīgumu utt. Cigaretes var tirgot, bet kūpinājumus, kur benzopirēna saturs ir ievērojami mazāks, – ne. Esmu par to, ka patērētājs ir jāinformē. Tad varam uzlikt uz katra produkta attiecīgu uzrakstu ar benzopirēna saturu, nevis šos produktus vienkārši aizliegt. Bet ne jau tas ir šī pasākuma mērķis. Mērķis ir aizliegt produktu veikalā, kur uzņemam tikai kādus 5% no visa benzopirēna. Daudz vairāk mēs to uzņemam, kaut vai mājās cepot gaļu vai jebkuru citu produktu uz pannas. Kāpēc šis jautājums par regulas apturēšanu ir atrisināms, kaut laiks ir palicis pavisam maz? Šis nav uzbrukums vienam produktam vai vienai nozarei. Tas ir uzbrukums dzīvesveidam. Ja mēs gribam ievērot šo regulu, tad mēs nevaram vairs iegūt produktu, kādu esam lietojuši simtiem gadu. Tā tas bija ar šprotēm, tā tagad ar visiem citiem iecienītiem kūpinājumiem. Skaistums ir dažādībā, nevis tajā, ka visi ir vienādi plakani un ēd vienu un to pašu negaršīgo Frankfurtes desu stikla pudelē un šķidrumā. Es negribu tādu desu ēst, un šī vēlme ir saprotama daudziem cilvēkiem dažādās valstīs. Lielbritānija mūs atbalstīja šprotu lietā tieši ar tādu motivāciju – principiāli esot pret mēģinājumiem padarīt Eiropu plakanu. Zinu daudzas valstis, kurās katrai ir pa produktam ar benzopirēna normas problēmu. Cīņa ir par garšu nākotnē. Mēs esam pieraduši ēst to, ko ēdām bērnībā, un tagad ir uzstādīts uzdevums pieradināt pie tā, ko piedāvā multinacionālās korporācijas, lai nākotnē cilvēki vairs negribētu pirkt šos kūpinājumus. Ja kāda multinacionālā korporācija ražo viena veida cīsiņus, tad tās interesēs ir panākt, lai tikai šos cīsiņus drīkstētu pirkt un lai cilvēkiem tikai tādi garšo. Tāda ir šīs cīņas patiesā jēga.
[Pilnu intervijas tekstu lasiet šīsdienas laikrakstā NRA]