Darbinieki – svarīgākais Latvenergo stratēģiskais resurss

Ikviens uzņēmums neatkarīgi no uzņēmējdarbības veida un lieluma ir cieši saistīts ar sociālekonomiskajiem procesiem mūsu valstī, kā arī norisēm vismaz Eiropas Savienības (ES) līmenī.

Tas nozīmē, ka darba devējiem jārēķinās ar demogrāfiskajiem rādītājiem tepat Latvijā, ar teritoriālo (reģionālo) attīstību valstī, kā arī iespējām darbaspēkam brīvi pārvietoties ES robežās. Šādā griezumā Latvenergo koncernam kā darba devējam ir vairāki izaicinājumi, jo tas darbojas ne tikai visā Latvijas teritorijā, bet mazākā mērogā – arī Lietuvā un Igaunijā.

Nodrošināt kvalificētu darbaspēku reģionos, lai sniegtu kvalitatīvu pakalpojumu elektroenerģijas lietotājiem – tas ir uzdevums numur viens, turklāt viens no grūtākajiem. Ekonomika joprojām koncentrējas Rīgā un Pierīgā, noturēt un aicināt strādāt darbiniekus reģionos kļūst aizvien grūtāk: ko darīs dzīvesbiedrs, kur mācīsies un kādu izglītību iegūs bērni, kāda būs kvalitatīvu pakalpojumu pieejamība, kāda – ārpusdarba dzīve? Šādus jautājumus uzdod potenciālie darbinieki, domājot par vakanci reģionā. Tātad, turpinoties ekonomiskās dzīves koncentrācijai dažās pilsētās, darba devējam ir divas iespējas – vai nu darbaspēka piegāde reģioniem konkrētu darbu veikšanai, vai tehnoloģiju attīstība, to nomaiņa ar mērķi samazināt cilvēku klātbūtnes nepieciešamību. Taču Tehnoloģiju attīstība pieprasa darbiniekus ar augstāku kvalifikāciju nākotnē, līdz ar to pieaug biznesa izmaksas kopumā.

Kā Damokla zobens ir arī demogrāfiskā situācija Latvijā. Vai nākotnes risinājums būs viesstrādnieki? Iespējams. Bet kā valsts reaģēs uz šo nepieciešamību – ko darīs ar valsts valodas prasībām? Vai esam gatavi tās mīkstināt noteiktu amatu grupās, lai piesaistītu viesstrādniekus? Patlaban noteiktās valsts valodas prasības neattiecas uz privāto biznesu, un ir darbinieki, kas izvēlas strādāt privātajā biznesā tieši šī iemesla dēļ. Bet valstij piederošajām kapitālsabiedrībām jārēķinās ar likuma prasībām, un atrast kvalificētus strādniekus ar atbilstošām valsts valodas prasmēm noteiktos reģionos nav viegli. AS Latvenergo ir sastapusies ar paradoksu, ka bezdarba apstākļos Austrumu reģionā atlases konkursā nav saņemti kvalifikācijai atbilstoši pieteikumi ar nepieciešamo valsts valodas prasmes līmeni. Arī AS Sadales tīkls personāla vadības un administratīvā direktore I. Bukovska norāda, ka «austrumu pusē ir problēmas ar latviešu valodu: to neprotot, cilvēki nevar izlasīt instrukcijas un dokumentus, bet mums ir darbs bīstamos apstākļos, un instrukcijas ir jāizprot un jāizpilda.»

Jebkuras profesijas apguvē ir svarīgi, lai jaunieši arī nāk praksē uz uzņēmumu, kurā vēlas strādāt. Tas dod labumu gan pašam jaunietim, jo viņš iepazīst izvēlētās profesijas praktisko pusi, gan arī uzņēmumam ļauj iepazīt jaunieša motivāciju darboties, viņa spējas konkrētajā jomā, un tādējādi izslēdz vilšanos abām pusēm. Potenciālam AS Sadales tīkls darbiniekam, piemēram, laikus jāizprot tāds būtisks aspekts kā nodarbinātība ārpus telpām – montierim ir jāveic fizisks darbs jebkuros laika apstākļos, arī augstumā pie balsta, lai cik ļoti jaunam speciālistam patiktu darbs birojā.

Šodienas skolēnu intereses un vērtību skala mudina uzņēmumus pārskatīt procesus un plašāk ieviest jaunās tehnoloģijas, jo drīz vien jauno speciālistu piesaistē kļūs svarīgi uzsvērt tieši uzņēmumā lietotās informācijas sistēmas un rezultātus, ko no tām var saņemt.

Uzņēmumi, kas aktīvi nodarbojas ar jauniešu praktisko spēju pilnveidi un pie kuriem noteikti pieskaitāms arī Latvenergo koncerns – ik gadu dodam aptuveni 300 kvalitatīvas prakses vietas –, apliecina sociālo atbildību, jo ieguldītie laika, cilvēku, finanšu resursi nav īsti pat izmērāmi, toties tiek audzināts zinošāks un informētāks speciālists, kurš prasmīgāk iesaistīsies mūsu valsts un sabiedrības nākotnes veidošanā.

Pašlaik valstiskā līmenī notiek diskusijas par darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma atbilstības risināšanu, ietverot arī nepieciešamību veicināt darba devēju aktīvu iesaisti piedāvājuma kvalitātes pilnveidē. Līdz ar to darba devējiem būtu jāsaņem arī skaidrs redzējums par to, kā tiek novērtēts viņu ieguldījums – piemēram, nodokļu atlaides izglītošanas jomā, iespējams – arī valsts subsidētas prakses vietas.

Darbaspēka kompetenču jomā aizvien nozīmīgākas kļūst sociālās kompetences – prasme sadarboties, elastīgi pielāgoties dažādām situācijām, spēja mācīties visu darba laiku. Neapšaubāmi, no mācību iestāžu beidzējiem tiek gaidītas formālās zināšanas un prasmes, tomēr diploms viens pats jau sen vairs nav izšķirošs – itin bieži diemžēl sastopamies ar kandidātu neizpratni pat par darba sludinājumā aprakstītajiem darba pienākumiem un prasībām, daudzi par uzņēmumu kopumā vispār nav painteresējušies. Atrast kompromisu starp jauna darbinieka straujas karjeras vēlmi un darba devēja vajadzību iegūt darbinieku kvalificēta darba pozīcijā ilgstošākam periodam nav vienkārši. Tikpat sarežģīti rūpēs par pēctecību kļūst vienoties ar cienījama gadagājuma darbiniekiem par savlaicīgu pensionēšanos, lai varētu dot iespēju karjeru veidot jaunajiem. Tā nu veidojas apburtais loks ar nenodarbinātiem jauniešiem un pēcpensijas vecuma nodarbinātajiem...

Vienmēr sarežģīti ir jautājumi saistībā ar darba ņēmēju atalgojuma prasībām un darba devēju piedāvājumu. Pēc AS Latvijas elektriskie tīkli personāla daļas vadītājas I. Dzenes novērojumiem, «jauno darbinieku prasības ir kļuvušas adekvātākas, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, kad tās ietekmēja pirmskrīzes cerības un pieradums pie lielajām algām; tagad viņi vairāk novērtē stabilitāti, drošību».

Var pievienoties šai atziņai, tomēr atrast kompromisu starp sociāli taisnīgu atalgojumu darbinieka izpratnē un prasībām, kuras diktē darba tirgus, būs grūti vēl ilgi. Darbinieki vārdos vairāk, bet darbos mazāk atbalsta atalgojuma nosacījumus, kas izriet no individuālā ieguldījuma vērtējuma. Tendence – atalgojuma izmaiņas saistībā ar veicamo darba pienākumu un atbildības paplašināšanos; savukārt «nav modē» algas palielinājums pēc stāža, kas rada iekšēju spriedzi starp ilggadējiem un jauniem darbiniekiem. Cilvēki vēl joprojām domā īstermiņā, un vēl joprojām ir disbalanss arī starp tiem uzņēmumiem, kas maksā, un tiem, kas nemaksā nodokļus pilnā apmērā.