Nu vienreiz ir traki – nepietiek, ka visi labie gari un pasaku tēli ir okupējuši Tērvetes meža pazemes ejas un virszemes takas, turklāt pasludinājuši to visu par savējo, tagad šie vēl sadomājuši iekarot gaisa telpu. Tā teikt, lai mums maz neliekas. Nē, nē, ar mani viss kārtībā – guļu labi, murgi nerādās un no notikumiem Ukrainā neietekmējos – šos brīnumus pati savām acīm redzēju, aptaustīju, un žēl, ka drosmes pietrūka iemēģināt tās gaisa takas, ko kā ceļu uz Laimīgo zemi Sprīdītis kopā ar Lutausi sabūvējis.
Kā jau iepriekš teikts, Sprīdītis ar Lutausi atkal Tērvetes dabas parkā trakas lietas sastrādājuši – pa stalto priežu stumbriem, metrus desmit virs zemes – nu varbūt dažviet vairāk, citviet mazāk, jaunu ceļu uz Laimīgo zemi uzbūvējuši. Laime tik viegli vis rokās nedodas, un, zinot, cik Sprīdītim grūti gāja šo zemi, ko patiesībā par mājām sauc, atrast, šis ir pacenties, lai arī mums būtu drusku jāiesvīst.
Ceļš ir grūts, bet vērtīgs
Ceļojums pa trošu ceļu ilgst vismaz 40 minūtes – protams, tas atkarīgs gan no gājēja drosmes un fiziskās sagatavotības, gan no tā, cik steidzīgi viņš vēlas galā nokļūt. Atšķirībā no citiem līdzīgiem trošu ceļiem ceļš uz Laimīgo zemi ir pilnīgi drošs – būvētāji bijuši Šveicē un izvēlējušies pašas jaunākās metodes, lai vienlaikus ceļš būtu drošs, bet nezustu pārbaudījuma sajūta, lai tiktu saķerta vajadzīgā adrenalīna deva un ceļa noslēgumā rastos neviltota laime. Pa trošu takām staigāt var visi, kam augumā sanāk vairāk par 120 centimetriem – vecumam un svaram nav robežu, un pa to droši var doties arī Lutauša auguma vīri.
Tērvetes dabas parka informācijas centra vadītāja Lilita Kauste atzīstas: «Mēs jau sen gaidījām, ka kāds no mūsu meža iemītniekiem atkal kaut ko traku sastrādās. Šoreiz tie izrādījās Sprīdītis ar Lutausi, kas pēdējos gados bij` tādi rāmāki palikuši un vadības grožus rūķiem atdevuši. Nu tie atkal ir ierindā! Mēs noklausījāmies, ko šie savā starpā runā, un uzzinājām, ka Pasaku mežā kopā ar draugiem tie ieplānojuši vēl vairākas lietas pasākt – Vēja māte sava pakalna pakājē Vēja taures uzlikšot, lai visi dzird, cik tā spēcīga un varena, tad vēl tikšot jaunas takas sabūvētas, jo mežam ir tik daudz draugu, ka brīžam sāk likties, ka esam nevis mežā, bet Rīgā uz Brīvības ielas, bet Sprīdītim tas nepavisam nav pa prātam, jo kaut ar dūša tam liela, vīrs ir mazs – drusku baidoties, ka kāds nejauši nesamin. Viņiem nāksies padomāt arī par to, kur viesiem pasēdēt un kājas atpūtināt un kur sviestmaizes apēst, lai pietiek spēka vēl uz citam brīnumainām vietām aiziet.»
Čiekurei pamati ir ielikti
Jau pirms kāda laika tika ziņots, ka Tērvetes dabas parkā savu pilsētu sāk būvēt rūķi pilsētnieki un savai jaunajai mājvietai devuši vārdu Čiekure. Ticu, ka neviens par tādiem līdz šim nav dzirdējis, bet, kā jau visas sabiedrības, arī rūķu sabiedrība aug un attīstās. Jādomā, ka šitie rūķi pilsētnieki nav salīdzināmi ar naudas rausējiem un vīzdeguņiem, kādu netrūkst cilvēku sabiedrībā, un viņi par to, ka tagad dzīvo pilsētā, degunu gaisā necels un ar ciemiņiem runāsies labprāt – ne tikai runāsies, bet arī dalīsies zināšanās un savā darba un dzīves pieredzē.
Ar tiem rūķiem nekad neko nevar zināt, un atkal ir pienācis tas brīdis, kad jāsaka: kaut kā ne tā kā pie cilvēkiem viņi to pilsētu būvē! Mēs parasti sākam ar mājām, tad būvējam ielas un tad tik liekam laternas un iekārtojam dārzu. Čiekurē viss ir otrādi – ielas ir nobruģētas, laternas saliktas un pat dīķi un stadions iekārtoti, bet māju ta` nav! Tik viens koka karkass paceļas, kas liecina, ka mājas te tomēr būs. Lai nu paliek, gan jau šie labāk zina, kāpēc tā dara. Izrādās, ka Lilita jau atkal sačukstēšanos noklausījusies – mājas būs vēlāk, jo tagad skaistais laukums citam mērķim vēl jāizmanto: 11. jūlijā te tiks būvēta lielā skatuve un otrie Bērnu Operas svētki varēs sākties. Lai nemulst tie, kas piedalījās pagājušā gada Operas svētkos – satikšanās vieta ir tā pati, tikai izskatās tā nu pavisam savādāk. Līdz svētkiem gatavs būšot pirmais nams – pasta māja, lai visiem var bildes un vēstules par pilsētas tapšanu un Tērvetes parka notikumiem nosūtīt. Pēc svētkiem strauji sāksies Pasta kvartāla turpmākā apbūve, un līdz nākamā gada pavasarim pilsēta iegūs jau reālus apveidus – nē, nē – pabeigta tā vēl nebūs, jo ieplānotas ir 60 dažādas mājas, darbnīcas, frizētavas un vara kaltuve. Varbūt rūķi grib uz vairākiem gadiem intrigu saglabāt un lielo būvniecību 2017. gadā ar ķēniņa pils atvēršanu noslēgt? Kas to lai zina, ko šie domā – mums atliek tikai sapņot un laiku pa laikam aplūkot, ko šie sadarījuši.
Ciemiņu skaits aug – mežam jāaug līdzi
Ar katru gadu Tērvetes dabas parkā viesu ir arvien vairāk – pērn to bijis jau nepilni 16 tūkstoši. Lai visiem viesiem sagādātu vienlīdz labus apstākļus un meža apmeklējums tiem neliktu vilties, parka darbinieki aktīvi strādā – tiek būvētas autostāvvietas, labiekārtotas atpūtas vietas, ierīkotas jaunas ēstuves, tualetes un tirdzniecības vietas. «Mēs savus mazos apmeklētājus pazīstam kā savus piecus pirkstus – zinām, ka viņiem svaigā gaisā dikti gribas ēst, ka bieži vajag padzerties, ka mazās kājeles reizēm piekūst, ka uz tualetes apmeklējumu ilgi gaidīt nevar. Tāpēc ļoti lielu uzmanību pievēršam ne tikai tam, lai apmeklētājiem būtu ko redzēt un izbaudīt, bet lai tiem šeit būtu arī komfortabli un ērti. Šķiet, ka ar saviem uzdevumiem tiekam galā tīri labi, jo absolūti lielākā daļa aptaujāto apmeklētāju atzīst, ka biļetes cena ieejai parkā ir atbilstoša saņemtā pakalpojuma kvalitātei – gan no tā viedokļa, ko šeit var ieraudzīt, gan no servisa un apkalpošanas kvalitātes redzes punkta. Salīdzinoši liela publikas daļa būtu ar mieru maksāt pat vairāk.»
Attīstot parka infrastruktūru, tiek ņemti vērā vairāki aspekti, no kuriem galvenie ir pakalpojuma kvalitāte un pieejamība, drošība un ērtības. Piemēram, ne jau visi ir gatavi maksāt par pusdienām kafejnīcā un ne jau visiem sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumi iet pie sirds. Tāpēc parkā ir labiekārtotas piknika vietas, kur apēst līdzpaņemtās sviestmaizes vai uz grila desiņas cept. LVM projektu vadītājs Normunds Namnieks vēsta: «Attīstām teritoriju pie auto stāvlaukuma – tur būs lielākas un mazākas piknika vietas, ko katrs varēs izvēlēties atbilstoši kompānijas lielumam – ģimenēm pietiks ar vienu galdu un soliņu, bet autobusu ekskursijām paredzēti lielāki plašumi – vairāk grilu, lielāki galdi, garāki soli.» Jāatzīmē, ka Tērvetē iegriežas ne tikai Latvijas ceļotāji, bet arī ārzemnieki, kas ceļo gan ar autobusiem, gan treileriem un vieglajām automašīnām. Tērvete ir iekļauta vairākos ārvalstu tūrisma maršrutos, tāpēc jāņem vērā arī šo tūristu vajadzības. Lilita saka: «Mēs esam tā viltīgi radījuši apstākļus, ka lietuvieši, kas bieži uz jūru atpūsties brauc uz Jūrmalu, par visizdevīgāko ceļu uzskata to, kas ved caur Tērveti. Daudzas sejas jau pazīstam, jo ir ģimenes, kas uz Tērveti atbrauc vismaz reizi gadā.» Savukārt Normunds piebilst, ka tiešā parka tuvumā, pie Tērvetes ūdenskrātuves, drīzumā taps mūsdienīgs treileru parks, kas ārvalstu ceļotājiem dos iespēju Tērvetē uzturēties ilgāk par vienu dienu.
Šovasar Tērvete pārsteigs ar vēl vienu Latvijā nebijušu objektu – autostāvvietu un parku savienos unikāls koka gājēju tilts pār šoseju ar kopējo garumu 70 metru, ko kā eksperimentālu projektu ar praktisku un pētniecisku funkciju šeit būvēs Latvijas meža un koksnes attīstības institūts MeKa sadarbībā ar meža nozares kompetenču centru.
Ieejas maksa parkā
Izmaksas «Laimīgās zemes Gaisa takās»:
* Grupām Gaisa taku apmeklējumu lūgums rezervēt iepriekš!
tālr. 29662274; e-pasts: gaisatakas@gmail.com