Ūdens starpība daudzdzīvokļu mājās ir sāpīgs jautājums dzīvokļu īpašniekiem.
Lielākais Rīgas namu pārvaldnieks – pašvaldības SIA Rīgas namu pārvaldnieks – ieviesis prasību ūdens skaitītāja rādījumus iesniegt trīs dienas mēnesī. Tomēr mājās ūdens starpība tik un tā ir. DzĪks Pavadonis situāciju risina citādāk – 2012. gadā visos dzīvokļos uzstādot vienas precizitātes, jutīguma un magnētiskās aizsardzības līmeņa ūdens skaitītājus.
Kooperatīva pārziņā ir 34 mājas. Ja 2010. gadā vidējā ūdens starpība bija 24 procenti, 2011. gadā – 21,94 procenti, tad 2012. gadā – tikai 11,89 procenti, saka DzĪKS valdes priekšsēdētāja Jadviga Maļinkovska. Viņa atceras, ka, atnākot strādāt uz kooperatīvu, atklājies, ka ūdens uzskaites skaitītāji dzīvokļos nav mainīti kopš 2000. gada un ūdens zudumi sasniedza aptuveni 30 procentus. DzĪks uzņēmās segt 40 procentus no ūdens skaitītāju nomaiņas izmaksām. Sākumā daudzi negribējuši mainīt ūdens skaitītājus pret tādiem, uz kuriem nevar iedarboties ar magnētiem un spailēm, taču tad mājas kopējā ūdens starpība bija jāmaksā viņiem. Jaunās paaudzes skaitītāji ūdens uzskaiti sāk ātrāk. Cilvēki bija nobažījušies, ka ūdens patēriņš tādējādi būs lielāks. Kad saņēma rēķinus, nomierinājās, jo ieraudzīja ekonomiju, kas naudas izteiksmē kooperatīvā bija apmēram 25 000–26 000 eiro. Tagad iedzīvotāji zina – viņi var izvēlēties jebkuru firmu, kas nomaina skaitītājus, taču tehniskajā pasē jābūt ierakstam, ka konkrēto skaitītāju nevar ietekmēt ar mehāniskiem līdzekļiem. Ja uzliks mazāk jutīgus skaitītājus, tos nepieņems un būs jāmaksā par visu mājas ūdens starpību.
Rīgas Tehniskās universitātes profesors Jānis Miķelsons uzreiz saka – ja kāds ir izdomājis, kā izskaust starpību, tam jāpiešķir Nobela prēmija, jo viņš ir izdomājis mūžīgo dzinēju. Visa enerģijas transportēšana notiek ar zudumiem, jautājums – cik tie lieli. Ūdens skaitītāju ražošana nemitīgi attīstās, tāpēc ir iespējams izvēlēties arvien precīzākus mērinstrumentus, un tas tiek darīts. Latvijā skaitītāji netiek dalīti A, B, C klasēs un prasības ir konkrētas – gan mērījumu jutīgumam pie maza ūdens patēriņa, gan pastāvīgās plūsmas diapazona vērtībai pret minimālo plūsmu, gan antimagnētiskai aizsardzībai, kas nepieļauj izmantot lielāko daļu no agrāk ražotajiem ūdens skaitītājiem ar magnētisko sajūgu.
J. Miķelsons norāda uz problēmām, kuras, ja netiek novērstas, sit pa iedzīvotāju maciņiem. Piemēram, skaitītājus var novietot gan horizontālā, gan vertikālā stāvoklī, var uzmontēt nepareizi – pretēji plūsmas virzienam. Tas samazina skaitītāja jutību. «Ja skaitītājs sāk skaitīt pie 15 litriem stundā, tad, nepareizi uzmontējot, sāk skaitīt pie 30 litriem. Kā zināsiet, kurš skaitītājs labs, kurš slikts? Viena no problēmām, ka nav īstas politikas, kā rīkoties, un iedzīvotāji atstāti savā ziņā,» skaidro profesors.
Latvijā nav aprēķinu, cik daudz ūdens pazūd pa ceļam līdz mājai, proti, transportējot pa cauruļvadiem. Toties ir aprēķināts, ka Singapūrā pazūd tikai 5 procenti ūdens, Indijā – 70 procenti. «Tas nozīmē, ka desmit spaiņus izpumpē, septiņus pa ceļam izlej ārā,» komentē J. Miķelsons. Japānā šādi pazūd 10, Vācijā 20, Francijā 30, Itālijā – 40 procentu ūdens. Profesors norāda, ka Latvijā nav norādīta maksimāli pieļaujamā ūdens starpība mājā. Tādējādi apsaimniekotājam trūkst ieinteresētības zudumus meklēt un to cēloni novērst. Pat pa nelielu caurumiņu mēneša laikā spēj izsūkties 7200 litru ūdens, kamēr apsaimniekotājs to atklāj un saremontē. «Kas par to maksā? Iedzīvotāji. Patērētājs dzīvoklī ir aizsargāts ar šo likumu? Nekā. Apsaimniekotāju aizsargā likums. Kāda būtu izeja? Noteikt maksimālo robežu, cik liela var būt tehniski pamatota starpība starp piegādāto un patērēto ūdeni, un ielikt to tarifā. Tagad piegādātāju neinteresē, kur aiztek ūdens. Apsaimniekotāju arī neinteresē, lai patēriņš būtu mazāks. Viņa uzdevums ir «izsist» naudu. Kooperatīvā var panākt, ka uzliek vienādas jutības skaitītājus, bet daudzdzīvokļu mājās ir grūtāk. Taču problēma ir sistēmā, nevis skaitītājos,» skaidro J. Miķelsons.
Viņš pieļauj, ka pašreizējā situācijā precīzus mērījumus un iespējami mazāku ūdens zudumu starpību var panākt, izmantojot attālinātu rādījumu nolasīšanu. Nu jau ir skaitītāji, kas paredzēti, lai tajos ievietotu uzskaites sistēmu.
Vidējā ūdens starpība (%) visās kooperatīva mājās no 2009. līdz 2013. gadam
2009 – 22,17
2010 – 23,87
2011 – 21,94
2012 – 12,78
2013 – 10,83
Avots: DzĪKS Pavadonis