Lietuviešu mācītājs izmisumā – gatavs pelnīt iztiku, vadājot ēdienu ar “Bolt”
Ceļojot pa Lietuvu, vienmēr pirmais, ko redzam, ir milzīgās baznīcas vai katrā mazā miestā. Dažā mazpilsētā baznīca izmēros ir tik liela kā kāda Vestminsteras abatija Londonā. Baznīcas ir lieliski koptas un remontētas. Šķiet, ka Lietuvā ar šo lietu viss ir vislabākajā kārtībā. Taču izrādās, ka tik skaisti nav un ir problēmas.
Lietuvas plašsaziņas līdzekļi spoguļo pavisam drūmu ainu. Lūk, ko raksta portāls “tv3.lt”: “Uz kalna pie Nevēžas upes, gandrīz pašā Kēdaiņu pilsētas sirdī, atrodas viena no vecākajām un krāšņākajām Lietuvas gotikas pērlēm - Svētā Jura baznīca. Tās sarkanie ķieģeļu mūri, kas atgādina par Vītauta Dižā laikiem, ir piedzīvojuši Lietuvas Lielhercogistes dzimšanu, karus, mēri, reformāciju un padomju apspiešanu.
Šī baznīca nav tikai lūgšanu nams. Tā ir Kēdaiņu pilsētas šūpulis, vieta, no kuras un ap kuru izauga visa pilsēta. Gadsimtiem ilgi tā ir bijusi garīgās pievilcības centrs, izturējusi visas vēstures vētras un, neticami, nekad nav tikusi slēgta pat tumšākajā padomju laikā.
Taču tagad, 21. gadsimta trešajā desmitgadē, svētnīca, kuru okupanti neslēdza, klusi aizveras pati. Tās velvēs vairs neatskan daudzo lūgšanu atbalsis, un dievkalpojumu laikā solos sēž tikai daži vecāka gadagājuma cilvēki.
Šis klusums ir ļoti sāpīgs tās mācītājam, teoloģijas licenciātam priesterim Sigitam Bitkauskam, kurš šajā draudzē ir norīkots otro reizi savā kalpošanā.”
Lai izprastu pašreizējās traģēdijas apmērus, vispirms ir jāsaprot Svētā Jura baznīcas nozīme, raksta portāls “tv3.lt”. Pirmo reizi rakstiskos avotos tā pieminēta 1403. gadā, un tā tiek uzskatīta par vienu no pirmajām ķieģeļu baznīcām Lietuvas iekšzemē.
Tās aizsardzības arhitektūra, masīvās sienas un augstie logi liecina par nemierīgajiem laikiem, kad lūgšanu namam bija jābūt cietoksnim. Tieši no šīs baznīcas, kas uzcelta stratēģiski ērtā vietā, sāka attīstīties Kēdaiņu pilsēta.
“Mums jāsaprot, ka viss sākās no šejienes. Kamēr nebija šīs baznīcas, nebija arī pilsētas,” ar rūgtumu balsī saka priesteris S. Bitkausks. Šī vēsturiskā
patiesība mūsdienu kontekstā iegūst īpaši ironisku nokrāsu. Pilsētas stūrakmens, tās garīgais centrs, tagad atrodas nomalē.
Pati ēka ir unikāls arhitektūras piemineklis. Pagrabi ar cilindriskām velvēm, kas atrodas zem visas baznīcas, ir saglabājušies autentiski, neapbūvēti. Tas ir retums ne tikai Lietuvā, bet arī visā reģionā. Tomēr mūsdienās šis mantojums burtiski drūp.
“Šī ir viena no vecākajām baznīcām Lietuvā, kurai ir gandrīz 600 gadu, un nevienu tas neinteresē. Mantojums saka: tas nav atļauts, un tas arī nav atļauts. Tika sastādīts defektu sertifikāts, apkārt lidoja droni, pārbaudīti tika visi bēniņi - problēmas bija visur. Bet reālas palīdzības nav. Nav finansējuma, nekā,” saka mācītājs.
Priesteris pats saviem spēkiem un ar saujiņas draudzes locekļu palīdzību ieviesa apkuri, lai dievlūdzējiem nebūtu auksti, un samaksāja ESO elektroenerģijas nodokli, kas sasniedza vairākus tūkstošus eiro. Tomēr tas ir tikai piliens jūrā. "Dažreiz es domāju, ko es te daru? Es neesmu ne no Kēdaiņiem, ne arī personīgi šeit esmu vajadzīgs. Varbūt labāk neko nedarīt, dzīvot klusi, tāpat kā citi mācītāji?" retoriski jautā priesteris, taču viņa paša rīcība liecina, ka viņš negrasās padoties.
Ja drūpošās sienas ir redzama problēma, tad tukšie baznīcu soli ir daudz dziļāka, garīga brūce. Pēc priestera S. Bitkauska teiktā, svētdienās uz misi pulcējas tikai nedaudz cilvēku, galvenokārt vecāka gadagājuma cilvēki. Vasarā vakara misē dažreiz ir trīs vai pieci cilvēki. Pilsētā ar vairāk nekā 20 tūkstošiem iedzīvotāju šie skaitļi izklausās pēc sprieduma.
"Diemžēl Kēdaiņi ir tāda pilsēta. Es runāju ar Raseiņu dekānu - viņu baznīca ir pilna, pilna ar cilvēkiem. Kauņā, kur es iepriekš strādāju, Augšāmcelšanās baznīcā, jauniešu pūļi nāca uz dievkalpojumiem un grēksūdzēm. Bet šeit ir klusums. Viņi saka, ka trūkst priesteru... Es nedomāju, ka trūkst priesteru, bet gan ticīgo," saka garīdznieks.
Viņš identificē divus galvenos šīs atdzišanas iemeslus: pandēmiju un materiālās labklājības pieaugumu. Viņaprāt, Covid-19 pandēmija un ar to saistītie ierobežojumi ir devuši nāvējošu triecienu kopienas garam.
Kalpošana sarūkošā draudzē priesterim kļūst ne tikai par garīgu, bet arī par eksistenciālu izaicinājumu. Viņš, Kauņas arhidiecēzes eksorcists, kurš saskaras ar vistumšākajām garīgajām problēmām, ikdienā jūtas nevajadzīgs un pamests.
"Reizēm es jokoju, bet tajā jokā ir liela daļa patiesības - varbūt man būs jābrauc ar "Bolt", lai nopelnītu iztiku? Es šeit strādāju divus gadus, un man nav naudas, lai kaut kur dotos. Lai gan esmu vecāks, es joprojām vēlos ceļot un redzēt pasauli. Un šeit nav nekā, absolūti nekā," ar neslēptu rūgtumu saka S. Bitkausks.
