BBC atklāj patiesību par pašnāvībām Ukrainas armijā, par kurām tiek klusēts

BBC žurnālistes Anastasija Gribanova, Džasmina Daijere un Fēbe Hopsone publicējušas apjomīgu rakstu, kurā ir sensitīvas detaļas un atsauces uz pašnāvību. Daži vārdi drošības apsvērumu dēļ ir mainīti. "Redziet, kad viņi saka "viņš pats", tas man uzdzen trīsas. Viņš to neizdarīja mājās uz dīvāna," Katerinas balss dreb aiz sašutuma. Trausla, putnam līdzīga sieviete, joprojām nespēj bez asarām domāt par savu dēlu Orestu.

Orests gāja bojā frontē netālu no Časovjaras 2023. gadā, bet ne no snaipera lodes, granātas vai drona trieciena - viņš izdarīja pašnāvību. Vismaz tā apgalvo izmeklēšana. Taču visu šo laiku Katerina nav saņēmusi atbildi uz jautājumu, kāpēc un kādos apstākļos viņas dēls nomira. "Izrādās, ka notika tas, kas notika - viņi viņu apglabāja, un viss. Es pat nezinu, kurp doties vai pie kurām durvīm klauvēt," viņa saka. Katerinas dzīve ir ikdienas sāpes viņas vienīgā dēla zaudējuma dēļ. Bet tas vēl nav viss. Saskaņā ar Ukrainas likumiem pašnāvība tiek uzskatīta par zaudējumu, kas nav saistīts ar karošanu, un tas nozīmē, ka šādu karavīru ģimenes faktiski tiek atstātas ēnā - bez kompensācijas par bojāgājušajiem, bez valsts atbalsta un bez pienācīgas godināšanas. Piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs militārās pašnāvības tiek uzskatītas par saistītām ar dienestu. Viņi atzīst, ka kaujas traumas, stress vai depresija var to veicināt. Ģimenēm ir tiesības uz palīdzību un pabalstiem, bojāgājušie tiek apglabāti ar militāru godināšanu, un viņu vārdus var iegravēt valsts piemiņas vietās. Taču Ukrainā nekas no tā nav paredzēts. Un, lai gan visa valsts godina kaujā kritušos, pastāv vēl viena karavīru kategorija, kuru nāve praktiski paliek neredzama un neatzīta. "Tas ir tā, it kā mēs visi būtu sadalīti," skaidro Katerina. "Jo daži nomira pareizi, bet citi nomira nepareizi." Un viņa nav viena savās bēdās. Nav precīzas statistikas par pašnāvību skaitu militārpersonu vidū Ukrainā. Valdība apgalvo, ka šie ir atsevišķi gadījumi. Tomēr cilvēktiesību aktīvisti un upuru ģimenes apgalvo, ka šādu nāves gadījumu varētu būt simtiem, vēsta BBC. Mums izdevās atrast trīs sievietes, kuru personīgās traģēdijas slēpjas aiz frāzes "nekara zaudējums". Viņu asaras ir klusas, viņu stāsti tiek čukstēti, tomēr viņu bēdas ir īstas un dedzinošas. Un visvairāk viņas vēlas tikt sadzirdētas un pamanītas, jo katra no viņām atdeva savu dārgāko - vīru vai dēlu -, lai aizstāvētu savu valsti. Kas notika 650. kara dienā?

"Šodien ir 650. diena," viņa saka. BBC žurnālisti tiekas ar viņu Ivanofrankivskā. Pēc viņas lūguma ir mainīts viņas un dēla vārds. Viņa piekrita tikties īrētā dzīvoklī, lai neviens no kaimiņiem vai paziņām viņu nepazītu. “Viņa mums telefona ekrānā rāda Oresta fotogrāfijas - garš, gaišmatains jauneklis militārā uniformā un brillēs, ar nedaudz skumjām acīm. Viņam bija 25 gadi. Zēns uzauga kā kluss un lēnprātīgs bērns. Viņam patika pavadīt laiku mājās lasot. Pēc skolas viņš iestājās vēstures nodaļā, sapņojot par to, ka kādu dienu turpinās akadēmisko karjeru ārzemēs,” raksta BBC. 2023. gada janvārī Orests atgriezās mājās no darba intervijas. Pa ceļam viņš sastapa TCC (teritoriālā iesaukšanas centra) patruļu. Katerina stāsta, ka šī diena mainīja viņas dzīvi. Kopš dzimšanas zēnam bija ļoti slikta redze: mīnus 7 un astigmatisms. Pēc Katerinas teiktā, viņas dēls nokārtoja visas medicīniskās pārbaudes un tika reģistrēts militārajā reģistrācijas un iesaukšanas birojā, kur viņš tika atzīts par nederīgu. "Viņš neslēpās; viņš bija pie viņiem reģistrēts. Tas ir, viņi viņam nesūtīja pavēsti uz mājām. Viņš tika paķerts no ielas, vienkārši paķerts. Es necentos viņu atbrīvot no atbildības."

Sieviete atstāsta, ko viņai stāstījis dēls: viņš nekavējoties nosūtīts uz medicīnisko pārbaudi, atzīts par derīgu un spiests parakstīt dažus dokumentus. Viņa apgalvo, ka, pēc paša Oresta teiktā, TCC pārstāvji saplēsuši viņa nederīguma apliecību. Paši TCC to noliedz. Tad sekoja poligons, pārcelšana no vienas dežūrvietas uz citu un galu galā pozīcijas netālu no Časovjaras, kur Orests dienēja par signalizētāju. Katerina stāsta, ka redzējusi, kā mainījies viņas dēls. Kluss un introverts, viņš kļuva vēl noslēgtāks, viņš runāja īsi un vienzilbīgi. "Viņš sāka ieslīgt kaut kādā depresīvā stāvoklī. Bija vairākas tādas dienas, kad mani vienkārši mocīja apziņa, ka viņš nejūtas labi," atceras Katerina. Dēls maz runāja par savu dienestu un dzīves apstākļiem frontes līnijās, tikai vienreiz pieminot, ka ir redzējis veselu baru cilvēku, viņa vārdiem runājot, mestus kaujā ar ložmetējiem un bez īpašas apmācības. BBC nav iespējas pārbaudīt šo informāciju.

Tad atskanēja zvans no TCC “Ieradās divi cilvēki, kaut kāds psiholoģiskā atbalsta dienests. Es to uzreiz nesapratu. Viņi teica vārdu “nomira”. Nevis gāja bojā, bet “nomira”. Pašnāvība,” atceras Katerina. Viņa neatceras, kā izdzīvoja pirmās dienas pēc dēla nāves. Viņa stāsta, ka sākumā turēja rokās viņa halātu - vienīgo Oresta lietu, ko nebija mazgājusi. Tajā vēl bija jūtama dēla smarža. Pēc samaņas atgūšanas Katerina sāka lasīt izmeklēšanas materiālus, un dažas lietas viņu satrauca. Izmeklēšanas dokumentos teikts, ka Orests nomira no “paškaitējuma ar šāvienu”. “Vienā dokumentā teikts “viens šāviens”, bet citā - “sprādziens”... Liecinieku nebija. Tas notika kaut kur otrā stāva istabā. Spriežot pēc skaidrojuma, viņi dzirdēja šāvienu. Bet skaidrojumi gandrīz visi ir kopijas,” saka Katerina. Viņa baidās, ka Orests varētu būt nogalināts vai spiests izdarīts pašnāvību. "Nevaru pateikt, vai tā bija pašnāvība vai arī tas tika provocēts. Viņš atradās nepazīstamos, viņam pilnīgi neraksturīgos apstākļos. Pilnībā atrauts no savas ierastās dzīves. Tādos apstākļos, kas dažkārt bija praktiski nepanesami, ar pastāvīgiem draudiem viņa dzīvībai," skaidro sieviete.

Katerina bija satriekta arī par to, ka viņa nesaņēma nekādu kompensāciju vai atbalstu no valsts. "Izmeklētājs man piezvanīja pēc mēneša un jautāja, vai esmu nomierinājusies. Viņš mani pārliecināja, ka man nepienākas nekāda nauda, nav nekādu izredžu uz maksājumiem. Pilnīgi nekā," viņa atceras.

Tagad visa viņas dzīve ir cīņa par patiesību un dēla piemiņu. Katerina cenšas atsākt izmeklēšanu: “Runa ir par taisnīgumu. Izrādās, ka jums bija bērns, viņi viņu aizveda, aizsūtīja karā, iedeva ložmetēju. Tad nākamais solis - viņi atveda atpakaļ viņa ķermeni, apglabāja. Tas arī viss. Valstij ar to vairs nav nekāda sakara.” Katerinai sāp arī apkārtējo vienaldzība un neizpratne, jo viņa bieži dzird nosodošus vārdus, kas adresēti karavīriem, kuri izdarījuši pašnāvību, un viņu ģimenēm. “Šis vīrietis bija ellē. Kā cilvēki šeit var spriest par to, kas tur notika? Šis vīrietis neaizbēga. Viņš nenogalināja kādu citu, viņš izdarīja pašnāvību pats,” saka sieviete. Asaras neļauj viņai runāt. Bezspēcība un nogurums smagi spiež šīs trauslās sievietes plecus. Viņa pateicas mums par to, ka uzklausījām viņas stāstu, un atzīst, ka ikdienā viņa to var uzticēt tikai dažiem cilvēkiem. “Es neraudu publiski. Bet es raudu katru dienu,” viņa klusi saka.

Ievainots nonāk slimnīcā, sajūk prātā un izdara pašnāvību

Nākamais stāsts ir par sievieti, kura zaudējusi vīru un tāpat sastopas ar līdzīgu attieksmi. Viņas vīrs, ar kuru nodzīvojusi kopā 25 gadus, pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma pats gājis uz TCC pieteikties kā brīvprātīgais un tikai pēc sestās reizes saņēmis pavēsti.

Vienā no kaujām viņš smagi ievainots, zaudējis daļu rokas un nogādāts slimnīcā Čerņihivā. Pēc sievietes sacītā, iespējams, viņš sajucis prātā, jo runājis nesakarīgi, zaudējis saikni ar realitāti. Un izdarījis pašnāvību.

Šo sievieti dziļi sāpina tas, ka viņas vīrs netika apglabāts kopā ar citiem karavīriem varoņu alejā un viņa vārds netiek godināts.

Līdzīgs stāsts ir par vēl vienu karavīru, kurš kā Ukrainas patriots vairākas reizes gājis pieteikties karot kā brīvprātīgais, lai gan viņam bija smaga sirds slimība. Viņa sieva nezina, kādos apstākļos viņš gājis bojā - saņēmusi tikai vēsti, ka bijusi pašnāvība. Viņa tam netic un izmisīgi cenšas panākt, lai vīra bojāejas cēloņi tiek izmeklēti.

Pat visstiprākie reizēm neiztur

BBC žurnālistes intervējušas arī karavīru tiesību ombudu, kura saka: "Aktīva karadarbība notiek jau četrus gadus. Cilvēki ir izsmelti. Cilvēki patiesi ir redzējuši elli. Dažreiz viņi šajā ellē ir bijuši mēnešiem ilgi. Un ir skaidrs, ka pat spēcīgākie, veselīgākie, garīgi stiprākie dažreiz netiek galā.”

Intervēti arī militārais kapelāns Boriss Kutovojs un Ukrainas atraitņu tiesību aizstāve Oksana Borkuna. Viņi uzskata, ka pašnāvība ir kara sekas, kas nozīmē, ka visiem kritušajiem karavīriem ir jāsaņem pienācīga godināšana un viņu ģimenēm ir jāsaņem kompensācija.