Pirms 31 gada – 1990. gada maijā – Daugavpils rajona tiesas telpās notika dramatiska tiesas prāva, kuras laikā vairāku desmitu liels čigānu (tā tolaik bija pieņemts dēvēt romus) pūlis izdemolēja tiesas zāli un centās atbrīvot uz nāvi notiesāto slepkavu – savu tautasbrāli Romānu Gasparoviču, kurš tā paša gada janvāra sākumā kopā ar savu jaunāko brāli Konstantīnu noslepkavoja Kalupes katoļu mācītāju Klementu Apšu, no viņa pieprasot 10 000 rubļu. Tiesas prāva bezjēdzīgā trulumā pastrādātā nozieguma dēļ izpelnījās pastiprinātu sabiedrības uzmanību. Slepkavība un tiesas sēde iegājusi Latvijas jurisprudences vēsturē ar to, ka tās laikā tika izdemolēta tiesas zāle.
1990. gadā jau pilnā sparā bija iedarbināta PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova pasludinātā «glasnostj» (atklātības) politika, savu augstāko vilni bija sasniegusi trešās Atmodas kustība un garīdznieki vairs nebija opijs tautai, bet jau sabiedrībā cienīti cilvēki. Tāpēc ziņas par šo noziegumu vairs nebija slepenas. Komunistu ateistiskā režīma ziedu laikos sods par garīdzniecības izkaušanu varbūt būtu bijis maigāks nekā par godīga padomju pilsoņa nonāvēšanu, bet jau 1990. gadā tas bija gluži pretēji.
Baznīcas kļūst turīgas
Jāpiebilst, ka pagājušā gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā uzbrukumi garīdzniekiem un kristīgo draudžu telpām nebija nekas neparasts, jo noziedznieki bija atklājuši, ka rubļi, kurus iedzīvotāji nevēlējās maksāt kā kompartijas biedru naudu, ieskaitīt dažādos miera fondos un valsts aizņēmuma obligācijās, bet veikalos ekonomiskā sabrukuma dēļ par tiem vairs neko nevarēja nopirkt, jo plaukti bija tukši, ieplūda baznīcu ziedojumu kastēs.
Uzbrukums Apšam bija viens no daudzajiem togad notikušajiem garīdzniecības aplaupīšanas gadījumiem, 1990. gadā klāstīja gan miliči, gan prokurori. Tomēr Kalupes pagastā (toreiz - Daugavpils rajonā) notikušais ar savu nežēlību un cinismu šokēja pat pieredzējušos izmeklētājus. Tā var spriest pēc toreiz likumsargu teiktā Latvijas laikrakstiem.
Jebkura slepkavība nav attaisnojama, tā ir trula un nežēlīga, bet 1990. gada 9. janvāra pēcpusdienā notikusī 76 gadus vecā Kalupes katoļu mācītāja nogalināšana pārsteidza ar savu bezjēdzību un nežēlību.
Likumsargiem nevajadzēja pat nedēļu, lai ātri vien notvertu slepkavas - brāļus Gasparovičus: 25 gadus veco Romānu un 16 gadus veco Konstantīnu. Abi noziedznieki - pēc tautības čigāni, un tas tika īpaši uzsvērts, kas diemžēl sabiedrībā radīja nepatīkamus aizspriedumus. Bet viņus par īstiem čigāniem uzskatīja tikai radinieki un tuvākie paziņas, kas arī izdemolēja Daugavpils tiesas zāli, kurā notika Latvijas Augstākās tiesas izbraukuma sēde. Prāva Daugavpilī norisinājās tāpēc, ka nežēlīgais noziegums bija pastrādāts Latgalē, kur atradās vairums liecinieku, un arī vietējās sabiedrības interese par to bija ievērojamāka nekā Latvijas galvaspilsētā. Var teikt, ka šajā gadījumā tiesa nāca tuvāk pie tautas.
Slepkavu guvums bija 1200 rubļi, kas ir salīdzinoši neliela naudas summa. Kopš 1990. gada Latvijā notikušas trīs «pilnvērtīgas» naudas reformas, apmēram tikpat bieži bijušas arī lielās inflācijas, tā ka grūti salīdzināt brāļu slepkavu guvumu, bet, vērtējot cenas tirgus gaļas stendos, varam šo summu pielīdzināt 240 kilogramiem augstvērtīgas cūkgaļas. Toreiz tirgū gaļas kilograms maksāja piecus rubļus, bet tagad - piecus eiro.
Kas 1990. gada 9. janvārī norisinājās Kalupē un kas bija slepkavas, žurnālam «Katōļu Dzeive» toreiz pastāstīja Daugavpils rajona prokurore Gaļina Fjodorova: «Slepkavība izdarīta 9. janvārī Kalupes katoļu draudzes mājā laikā no pulksten 16.00 līdz 17.00. Par šo noziegumu aizturēti un arestēti čigānu tautības pilsoņi - brāļi Romāns un Konstantīns Gasparoviči, Jēkabpils rajona iedzīvotāji. Viņi dzimuši daudzbērnu ģimenē, kurā neviens nestrādāja: nedz brāļi, nedz patēvs (tēvs agrāk nogalināts). Divi no vecākajiem brāļiem atrodas apcietinājumā par izdarītiem smagiem noziegumiem. Romāns arī tiesāts, pie tam trīs reizes par pilsoņu mantas zādzībām un huligānismu, pēc soda izciešanas atstāts zem administratīvās uzraudzības. Konstantīns - mācījies palīgskolā Jēkabpils rajonā.
Pratināšanas laikā apsūdzētie liecinājuši, ka gribējuši paņemt desmit tūkstošus rubļu un izdarīt priesterim tādus fiziskus bojājumus, no kuriem tas viņus aizmirstu. Mērķis nogalināt viņiem neesot bijis.
Shēma, kā to lai saka, nu ļoti netipiska tik smagam noziegumam. 9. janvārī no rīta viņi izbrauc ar autobusu no Jēkabpils uz Līvāniem. Tur brokasto, tad pārsēžas autobusā, kas iet uz Daugavpili, un izkāpj Līksnā. Pēc tam viņi no Daugavpils-Rīgas šosejas dodas Kalupes virzienā. Šo ceļu viņi zina labi. Jaunākais Gasparovičs ganīja govis Vaboles apvidū, pazina Vaboles iedzīvotājus, tai skaitā arī šoferi, kas viņus aizvedīs līdz Vabolei. Pēc tam viņi paies vēl gabalu kājām, un tad atkal cits šoferis apstāsies pēc viņu lūguma un aizvizinās gandrīz līdz Kalupei.
Pēc tam viņi kājām aizies tieši līdz draudzes mājai. Par cik runas par to, ka priesteris Apšs dzīvo viens un ka pie viņa var dabūt naudu, starp brāļiem risinājās jau agrāk, un, ņemot vērā, ka viņi nestrādāja un īpaša nosliece uz darbu un mācīšanos pie viņiem nebija manāma, bet vēlēšanās iegūt naudu pastāvēja, tas viņus arī pamudināja uz šī nozieguma izdarīšanu».
Fjodorova turpina: «Laikā starp 16.00 un 17.00 viņi pieklauvēja, pēc tam piezvanīja pie draudzes mājas durvīm. Tā kā durvis no iekšpuses bija aizbultētas, tās atvēra pats priesteris. Viņi paprasīja, vai neesot dabūjamas sveces. Viņš atbildēja, ka - nē. Tad viņi piedāvāja priesterim trīs rubļus, lai tas iedodot kaut vienu sveci. Tā bija acīmredzama viltība, lai varētu ieiet priekšnamā.
Kad viņi iegāja, jaunākais Gasparovičs izdarīja sitienu priesterim sejā. Tika sasists deguns, un viņam sāka plūst asinis. Viņš sāka skriet pa koridoru uz istabu, kurā atrodas telefons. un, paņēmis klausuli, mēģināja uzgriezt numuru. Aizvēruši durvis no iekšpuses, viņi sekoja priesterim no aizmugures, izrāva no viņa rokām telefona aparātu, pēc tam izdarīja vairākus sitienus pa seju un ķermeni, kā rezultātā priesteris nokrita uz dīvāna.
Priesterim sāka aumaļām plūst asinis no apakšējās lūpas, tā bija pāršķelta. Pēc tam viņi pieprasīja naudu. Viņi sacīja: «Vecotēv, dod desmit tūkstošus, un mēs aiziesim un tevi nenogalināsim.»»
Pēc noziedznieku pašu stāstītā, priesteris Apšs esot sacījis, ka čigānus pazīstot ļoti sen, viņi vienmēr esot bijuši labi ļaudis, lūdzis pārtraukt visu to, ko viņi darot. Kad priesteris sists ar salauztā krēsla kāju, viņš pateicis, kur atrodas baznīcas atslēgas un ka tur esot pieci līdz desmit tūkstoši. Uz baznīcu noziedznieki nevēlējās iet, sāka pieprasīt to naudas summu, kāda atrodas pie viņa istabā. Viņš teica, ka naudas mājā neesot. Pēc tam brāļi Gasparoviči nolēmuši priesteri piesiet, cilpa nokļuvusi uz viņa kakla, un brāļi priesteri tā nedaudz piežņauguši...
Kad priesteris saļimis uz grīdas, jaunākais brālis esot sapratis, ka priesteris ir miris, bet vecākajam licies, ka viņš zaudējis samaņu. Slepkavas iegājuši otrā istabiņā un tur rakstāmgaldā atraduši naudu. Tad viņi devās Nīcgales virzienā un netālu no centra izmeta draudzes mājas durvju atslēgu.
1990. gada 24. maijā brāļus Gasparovičus tiesāja. Par skandalozo tiesas sēdi Daugavpils rajona tiesas priekšsēdētājs V. Ustinovs vietējā laikrakstā raksta un saka paldies miličiem, kuri satrakojošos prāvas klausītājus nomierināja ar stekiem un suņiem: «Daugavpils tiesas telpās beigusies krimināllietas noklausīšanās sakarā ar 1964. gadā dzimušā Romāna Gasparoviča un 1973. gadā dzimušā Konstantina Gasparoviča apsūdzēšanu Kalupes Romas katoļu draudzes garīdznieka K. Apša tīšā nogalināšanā vainu pastiprinošos apstākļos, kā arī laupīšanā. Tiesa piesprieda agrāk tiesātajam Romānam Gasparovičam augstāko soda mēru - nošaušanu, nepilngadīgajam Konstantīnam Gasparovičam - brīvības atņemšanu uz deviņiem gadiem. Spriedums ir galīgs un nav pārsūdzams.
Sprieduma pasludināšanas brīdī čigānu tautības personu grupa 30-40 cilvēku skaitā tiesas zālē mēģināja atbrīvot notiesāto R. Gasparoviču, kuram piespriests augstākais soda mērs. Saniknoto čigānu pūlis salauza mēbeles un barjeru, kur atradās notiesātie. Ieradušās rajona un pilsētas nodaļu milicijas vienības pret uzbrucējiem pielietoja gumijas nūjas un suņus.
Daugavpils rajona Tautas tiesa izsaka pateicību rajona un pilsētas daļu milicijas darbiniekiem par kārtības ieviešanu tiesas zālē.»
Savukārt laikraksts «Latvijas Jaunatne» notikumus tiesas zālē atspoguļo šādi: «Republikas Augstākas tiesas izbraukuma sēdes laikā Daugavpilī čigānu grupa mēģināja ar varu atbrīvot savu ciltsbrāli no apsardzes. Tikai ar pastiprinātas milicijas vienības palīdzību izdevās atjaunot normālu situāciju tiesas zālē. Telpai nodarīti lieli materiālie zaudējumi.»
Īsi pirms sprieduma pasludināšanas Latvijas Čigānu kultūras biedrības prezidents, mūzikas skolotājs un komponists Rigonds Kleins-Mednis Jēkabpils avīzei «Padomju Daugava» par slepkavām, kuri nākuši no Jēkabpils, teica, ka viņi «nav čigāna vārda cienīgi»:
«Uz biedrību katru dienu zvana. Mums izsaka pārmetumus, ka neko nedarām. Bet, mīļie ļautiņi, mēs taču par to nevaram atbildēt.
Diemžēl Jēkabpilī dzīvo tādi čigāni, mani tautieši, kuri sevi neatzīst tāda līmenī, lai būtu kulturāli, normāli cilvēki. Protams, ir dažas ģimenes, kas ir kārtīgas, kur bērni iet skolā. Prieks par viņiem. Bet daži ir tādi, ka nav ko tur teikt...»
Rigonds Kleins-Mednis pastāstīja, ka Jēkabpilī notika īpašā viņa tautiešu sarīkotā čigānu tiesa ar paša čigānu barona piedalīšanos, kurā «visi vecie, galvenie čigāni» asi nosodīja savas tautas brāļu rīcību un Gasparovičiem konfiscēja visu mantu, kuru nodeva nogalinātā priestera ģimenei.
Tomēr Apša slepkavības lieta nav tik vienkārša, kā varētu likties. Jau 2002. gadā »Vakara Ziņas« rakstīja, ka Latvijas katoļu garīdzniecībai ir aizdomas, ka šī slepkavība saistīta ar čekas - PSRS Valsts drošības komitejas - pirkstu: «1990. gada janvārī ar telefona vadu nožņaudza Kalupes prāvestu Klementu Apšu. Slepkavība un tai sekojošie notikumi bija noslēpumaini un dīvaini.
Liecinieki stāstīja, ka pāris nedēļu pirms slepkavības pie priestera Apša ieradās Reliģijas kultu lietu padomes pilnvarotā sekretārs, kas bija, šķiet, atvaļināta čekas pulkveža rangā. Notika saruna. Kaimiņi dzirdēja, ka priesteris viņu burtiski iztrieca pa durvīm. Čekists pagalmā lamājies un kliedzis, ka Apšs to vēl nožēlos.
1989. gada vasarā dedzīgais priesteris kapu svētku runā teica: «Jūsu, komunistu, laiks ir beidzies. Man ir daudz kas sakāms - es uzrakstīšu grāmatu.» Izskatās, ka tas bija iemesls viņa novākšanai,» stāstīja «Katōļu Dzeives» redaktors Andrejs Aglonietis un turpināja: «Slepkavas nepaņēma Apša savāktos 26 tūkstošus rubļu Kalupes baznīcas remontam, bet nozaga tikai priestera piezīmes. Viņus ātri noķēra. 1990. gada 24. maijā vecākajam piesprieda nāvessodu. Tiesā viņš kliedza, ka «tak ņedogovoriļis» («tā nebijām sarunājuši» - krieviski).»
Katoļu garīdznieka Klementa Apša dzīve un darbs nebija rozēm kaisīti, jo viņa kristietības sludināšanas darbs noritēja gan Staļina, gan Hruščova represiju ēnā. Viņu arī divas reizes tiesāja ar brīvības atņemšanu uz absurdu apsūdzību pamata - par dzimtenes nodevību un Dieva baušļu skaidrošanu.
Ludzas Galvenās bibliotēkas mājaslapā atrodama Apša īsa biogrāfija: «Priesteris dzimis 1913. gada 17. martā Kārsavas pagasta Zelčevas sādžā. Pēc Kārsavas ģimnāzijas beigšanas 1937. gadā jauneklis iestājās Rīgas katoļu Garīgajā seminārā. Pēc 2. kursa viņš semināru atstāja, pāriedams uz Filoloģijas fakultātes 3. kursu. 1941. gadā Apšs absolvēja Latvijas Universitāti un kara laikā strādāja par vācu valodas skolotāju.
Viņš tika aicināts atgriezties Garīgajā seminārā. Pēc eksāmenu nokārtošanas 1945. gada 2. februārī metropolīts Antonijs Springovičs viņu ordinēja par priesteri. No 1945. līdz 1947. gadam Apšs ir vikārs Jēzus Sirds baznīcā Rēzeknē, pēc tam - līdz 1949. gadam - Kaunatas un Stoļerovas draudzes prāvests.
1949. gada 21. septembrī arestēts Kaunatā un notiesāts par «līdzdalību dzimtenes nodevībā» uz 10 gadiem. Ieslodzījumā atradās Latvijā, pēc tam Krievijā līdz 1956. gadam.
Pēc atgriešanās kalpoja: no 1956. līdz 1961. gadam - prāvests Briģos un Zilupē; bet no 1963. gada Kalupē. Priesteris tika nonāvēts Kalupes draudzes mājā. Prāvests apbedīts Kalupes baznīcas dārzā.»
Par vienu no mācītājam piespriestajiem sodiem 1961. gada 7. augustā raksta Ludzas avīze «Par Komunisma Uzvaru»: «Uz apsūdzēto sola cilvēks ar izkoptām rokām, mīkstām manierēm - tas ir bijušais Briģu baznīcas baznīckungs Apšs. Pret viņu izvirzīta nopietna apsūdzība - bērnu dvēseļu kropļošana. Jau vairākus gadus pēc kārtas šis baznīckungs paslepus pulcēja pie sevis mājās vai baznīcā nepilngadīgus bērnus un mācīja viņiem reliģiju, kamēr netika notverts nozieguma vietā. Lai kā «svētais tēvs» centās izlocīties, attaisnot sevi, par nepilngadīgo bērnu nelikumīgo apmācīšanu Ludzas rajona tautas tiesa piesprieda Apšam gadu labošanas darbu.»