Kad lietuvietis gribēja būt latvietis

PĒC SPĒLES

Dodoties prom no halles, izlase nonāk fanu ielenkumā. Pirmais notverts tiek Krauliņš un jau pēc mirkļa viņš te pietuvojas, te attālinās no zemes, bet brīdi vēlāk no līdzīga likteņa nepagūst izvairīties Krūmiņš. Lietuvas izlases galvenais treneris Kazlausks paredz ļoti vēsu savas komandas sagaidīšanu mājās, bet pirmie sitieni tiek saņemti ar vārdiem. Basketbola komēdija beigusies. Lietuviešus sakošļāja un izspļāva no Eiropas čempionāta. Tie ir tikai daži no virsrakstiem Lietuvas masu medijos, kuros mačs tiek noraksturots kā Lietuvas izlases nepretošanās izvarošanai. Kaimiņi sāk atklāt arī interneta komentāru kultūru, kurā iesaka basketbolistiem mainīt profesiju un pievērsties sēņošanai vai kartupeļu novākšanai. Tur grozi esot lielāki un arī bumbas no rokām nevelšoties laukā.

Vēl kāds ir gatavs mainīt Lietuvas pilsonību pret Latvijas, turpinot šo uzskaiti ar basketbola bumbas iemainīšanu pret futbola bumbu un svaigu tomātu iemainīšanu pret sapuvušiem. Pusotrs tūkstotis Viļņas sporta pilī maču vērojošo skatītāju pēdējā ceturtdaļā jau skandē Latvijas vārdu, lai pēc spēles pilsētas ielās dotos izkliegt kaunu. Kaimiņi pēc skarbās skolas apguvuši, ka himnu jāsacer pēc turnīra, nevis pirms tā, jo līdz pat 3. septembrim drillētais skaņdarbs tagad tikai uzplēš sūrstošo brūci. Tomēr Lietuvas izlase savu tautu bija traumējusi ne tikai morāli, bet arī finansiāli. Vairākiem simtiem līdzjutēju ar trim līgumreisiem bija paredzēts doties uz Stambulu atbalstīt savu komandu, bet firma pēc turnīra scenārija maiņas naudu atpakaļ neatdod. Daži atmeta ar roku un atteicās no brauciena, bet daži to bija gatavi pārdot latviešiem par puscenu vai pat lētāk. Netrūka gan arī tādu, kas uz Stambulu tomēr aizlidoja un atbalstīja Latvijas valstsvienību. Turnīra turpinājumā šis atbalsts Latvijai gan daudz nepalīdzēja.

Ceturtdaļfinālā pret Dienvidslāviju treneri izvēlējās segt zonu, jo pēc pirmā posma dienvidslāviem bija viens no sliktākajiem tālmetienu procentiem turnīrā. Taču pret Latviju viņi trāpīja pirmos 12 (!) trīspunktu metienus, bet viens pats Predrags Stojakovičs salādēja astoņus no astoņiem. Spēlē par 5. līdz 8. vietu pret krieviem jau pirmajās minūtēs zelta roka gandrīz palika bez īkšķa, jo lēcienā pēc atlēkušās bumbas Sergejs Panovs ķēra nevis bumbu, bet gan pirkstu, tādējādi īstenojot pirms mača izteiktos draudus: „Budu bitj siļņo, no akuratno.” (Sitīšu stipri, bet precīzi - krievu val.)

Neskatoties uz trim zaudējumiem turnīra noslēgumā, Latvijas izlases izcīnītā astotā vieta tik un tā ir mūsdienu basketbola augstākās sasniegums, kuru izrotā uzvara pār Lietuvu ar 18 punktu pārsvaru. „Tagad varu atklāt kārtis - pēc mūsu uzvaras pār Slovēniju gribēju, lai pretī nāk tieši Lietuva, jo šī bija tā reize, kad varējām atspēlēties par daudzajām neveiksmēm. Zināju, ka viņiem būs problēmas ar mūsu zonas aizsardzības pārvarēšanu un tā atkal nostrādāja,” pēc turnīra izteicās Krauliņš. Nav gan tā, ka zona ir burvju nūjiņa, ar kuru pieskaroties leišus var pārvērst sālsstabos. Tagadējais Latvijas izlases galvenais treneris Bagatskis atzīst, ka zonas aizsardzība pret meistarīgajiem lietuviešiem varbūt pat izskatījās pēc pašnāvības, tomēr tas bija attaisnots risks. Turklāt uzvarēt Lietuvu tikai ar aizsardzību nav iespējams, jo lietuvieši spēlē paši un ļauj spēlēt pretiniekiem (atšķirībā no igauņiem). Bet to mēs protam izmantot.

Starp citu, Lietuvā veiktajā aptaujā atklājies, ka pārbaudes mačos leiši labprātāk izvēlētos spēlēt pret amerikāņiem nekā latviešiem. Nav brīnums, ka solījumi pēc diviem gadiem Zviedrijā nomazgāt latviešus ar 20 punktu pārsvaru un pierādīt, ka Ankarā notikušais bija nejaušība, lietuviešiem gandrīz beidzās ar vēl vienu zaudējumu. Arī Noršēpingā Latvijas izlase kontrolēja maču, taču nemācēja saglabāt vēsu galvu un leiši to izmantoja. Arvīda Macijauska tālmetiens, no nulles leņķa trāpot vispirms pa vairogu, bet pēc tam grozā, palīdzēja Lietuvai izcīnīt uzvaru papildlaikā un aizvadīja ceļā pretī 2003. gada Eiropas čempionu titulam.