Lūsiņi par Edgara karjeras sākumu

“Sporta Avīzes” trešajā numurā rakstījām par vecāku aizrautību, sūtot bērnus trenēties kādā sportā veidā. Atskatījāmies arī uz hokeja vārtsarga un nu jau arī TV komentētāja Edgara Lūsiņa karjeras sākumu.

Viņa tēvam Mā­rim Lū­si­ņam ho­kejs pa­ti­ka jau bēr­nī­bā, ta­ču to­laik, pa­dom­ju Lat­vi­jā, ar ho­ke­ju nodar­bo­jās vien iz­re­dzē­tie. Cē­su ap­kai­mē ho­kejs ti­ka spē­lēts uz da­bī­gā le­dus, un Mā­ris al­laž stā­jies vār­tos.

Sap­nis par ho­ke­ja vir­sot­nēm ak­tu­āls at­kal kļu­va dau­dzus ga­dus vē­lāk, kad ar lie­lu degsmi ho­ke­jā ie­sais­tī­jās dēls Ed­gars. “Ho­kejs bi­ja mans ne­pie­pil­dīts sap­nis, ku­rā es dar­bo­jos ar tā­du pa­šu kais­li kā Ed­gars,” at­zīst Mā­ris Lū­siņš, kurš ho­ke­ja ap­rin­dās zināms kā ne­no­gur­di­nāms ho­ke­ja fa­nā­ti­ķis. 11 ga­du ve­cu­mā Ed­gars iz­rā­dī­ja vēl­mi stāties vār­tos. Dē­la vē­lē­ša­nās - tē­va li­kums, un pirms šā­da sva­rī­ga so­ļa sper­ša­nas ti­ka sa­ru­nā­ta trīs­pu­sē­ja tik­ša­nās ar kon­sul­tan­tu... Ar­tū­ru Ir­bi! To­laik NHL spē­lē­jo­šais vārtsargs Lū­si­ņiem uz­dā­vi­nā­ja sa­vu Sa­nho­sē Sharks spē­lē­tā­ja kar­tī­ti ar auto­grā­fu. Vēl pēc ga­da San­dis Ozo­liņš ie­gu­va Sten­li­ja kau­su, un Lū­si­ņu ģi­me­ne vie­no­jās ko­pī­gā mērķī - sa­sniegt pro­fe­si­onā­lā ho­ke­ja vir­sot­nes.

“Kad sā­ku ap­zi­nā­ties, ar ko es no­dar­bo­jos, mēr­ķis no­teik­ti bi­ja NHL,” at­ce­ras Ed­gars Lū­siņš. “Dzī­ve aiz­gā­ja paš­sa­pro­ta­mā vir­zie­nā. Ma­ni ne­bi­ja ne brī­di jā­mo­ti­vē. Im­pulss uz ho­ke­ju no­teik­ti nā­ca no tē­va, jo tēvs man šo spē­li pa­rā­dī­ja.” Skaid­ra mēr­ķa definēšana gan nav li­ku­si mai­nīt tre­nē­ša­nās pa­ra­du­mus, vien li­ku­si skaid­ri sa­prast - lai spē­lē­tu pro­fe­si­onā­li, vi­su lai­ku ir jā­strā­dā ār­pus sa­vas tre­ni­ņu gru­pas. “Es ne­ap­mek­lē­ju baz­nī­cu, ta­ču ti­cē­ju, ka ir tāds ho­ke­ja dievs, kas ma­ni pē­ta un ta­jā brī­dī, kad vi­ņam būs jā­iz­šķir mans lik­te­nis, viņš būs man lab­vē­līgs, jo redz, cik daudz es da­ru.”

Ed­ga­ra deg­sme aiz­rā­vu­si abus ve­cā­kus, kas cen­tās at­da­rīt ar tik­pat lie­lu at­de­vi ār­pus lau­ku­ma. “Mēs vis­i bi­jām vie­nā mai­ņā,” se­ci­na Lū­siņš se­ni­ors. Lai uz­skai­tī­tu vi­su to, ko tik viņš ho­ke­jā sa­va dē­la dēļ nav da­rī­jis, bū­tu jā­rak­sta grā­ma­ta. Nu, pie­mē­ram, zvanījis Ser­ge­ja Fjo­do­ro­va tē­vam uz Det­ro­itu, lai ap­vai­cā­tos, kā­das ir ie­spē­jas to­laik 16 ga­dus ve­ca­jam Ed­ga­ram spē­lēt Fjo­do­ro­va tē­va tre­nē­ta­jā bēr­nu ko­man­dā; brau­cis līdz­i te­ju uz vis­iem tur­nī­riem; daudz ko ro­si­nā­jis un rī­ko­jis; la­mā­jis ties­ne­šus un da­žu la­bu spē­lē­tā­ju, kas at­ļā­vies pret Ed­ga­ru kla­ji rup­ji no­spē­lēt, un da­rī­jis daudz ko ci­tu. To­laik - no­ti­ku­mu vir­pu­lī - pil­nī­gi lo­ģis­ka šķi­ta arī Ed­ga­ra ķi­ve­res krā­so­ša­na zel­ta krā­sā. “Mēs to­laik ne­bi­jām tik gud­ri, lai sa­pras­tu, ko īs­ti mēs gri­bam. Man vien­kār­ši gri­bē­jās atrasties ta­jā kat­lā,” se­ci­na Lū­si­ņu ģi­me­nes gal­va.

To­mēr sap­nis par NHL tā arī pa­li­ka ne­pie­pil­dīts. “Nav ie­spē­jams at­bil­dēt uz jau­tā­ju­mu, kā­pēc ne­iz­de­vās sa­sniegt NHL. Ir tik daudz lie­tu, ku­ras mēs ne­va­ram kon­tro­lēt. Ir ļo­ti daudz kam jā­sa­krīt, lai tur no­nāk­tu. Vie­na lo­ģis­ka ce­ļa uz NHL nav un ne­kad ne­būs,” prā­to Ed­gars Lū­siņš. “Mēs ne­gā­jām ne­pa­rei­zi, bet pā­rāk daudz ie­cik­lē­jā­mies uz vie­nu mēr­ķi, ne­pa­re­dzot to, ka ir tik daudz ap­ved­ce­ļu. To­reiz li­kās, ja NHL, tā­tad ir jā­brauc uz Zie­meļ­ame­ri­ku, bet šo­die­na pie­rā­da, ka ce­ļi uz NHL ir dau­dzi un da­žā­di,” uz­ska­ta vārt­sargs. “Man ir spor­tis­kā vil­ša­nās par to, ka ne­sa­snie­dzu aug­stā­kos mēr­ķus ho­ke­jā, ta­ču, jo pa­lie­ku ve­cāks, jo šo dus­mu ma­nī ir ma­zāk. Ta­ču no­žē­las nav, jo ne­bi­ja jau tā­du dur­vju, pa ku­rām vis­i aizie­tu uz NHL. Nav teikts, ka, da­rot kaut ko ci­tā­di, mēr­ķi iz­do­tos pie­pil­dīt.”

Ed­gars Lū­siņš uz­ska­ta, ka sports vi­ņam de­vis ļo­ti daudz: “Es ne­strī­ķē­ju ie­las, ne­gā­ju ar ča­ļiem dzert un pī­pēt, iz­klai­dē­ties. Ti­kai ta­gad sa­pro­tu, ka arī šo­brīd tas nav mans kairinā­tājs, jo es par to vien­kār­ši ne­ko ne­zi­nu - man tā­da dzī­ves pos­ma ne­bi­ja.”

Dau­dziem mērķ­tie­cī­giem ho­ke­jis­tiem ag­rāk vai vē­lāk pa­rā­dās pro­blē­mas sa­vie­not ambī­ci­jas ar sko­las so­lu. Pre­tē­ji dau­dziem ci­tiem Lat­vi­jas ho­ke­jis­tiem, Ed­gars Lū­siņš vi­dus­sko­lu pa­bei­dza. “Sko­la ne­kad ne­ti­ka at­stā­ta no­vār­tā vai zā­kā­ta, ta­ču tad es neapzinā­jos, cik tā ir no­zī­mī­ga,” sa­ka Ed­gars. “Jo gud­rāks esi, jo vieg­lāk uz­tvert spor­ta fi­lo­zo­fi­ju, pie­ņemt lo­ģis­kus lē­mu­mus. Ja es ta­jā lai­kā to bū­tu sa­pra­tis, kas, ie­spē­jams, to­brīd bi­ja pā­rāk daudz pra­sīts, tad es ho­ke­jā no­teik­ti sa­snieg­tu vai­rāk.” Kad da­žā­du ne­lab­vē­lī­gu ap­stāk­ļu sa­kri­tī­bu re­zul­tā­tā at­kri­ta va­ri­ants par stu­dē­ša­nu un ho­ke­ja spēlēša­nu Zie­meļ­ame­ri­kā, Ed­gars sā­ka cī­nī­ties par vie­tu zem sau­les pro­fe­si­onā­la­jā hoke­jā. “Es gri­bē­ju NHL, bet kā tēvs sa­pra­tu, ka arī mā­cī­bas ir sva­rī­gas,” at­zīst Mā­ris Lū­siņš. “Go­dī­gi sa­kot, es vai­rāk slie­cos uz spor­tu, bet, vēr­tē­jot šo­dien, priekš­ro­kai vajadzē­ja būt mā­cī­bām.” Upu­rē­ša­nos dē­la ho­ke­ja kar­je­ras dēļ viņš ne mir­kli nenožēlojot: “Mū­su dzī­ve ir bi­ju­si in­te­re­san­ta. Mēs vi­su lai­ku esam bi­ju­ši tan­dē­mā.”