“Sporta Avīzē” pirms trim gadiem rakstījām par mūsu “apzagtajiem” olimpiešiem, kuru vidū ir arī basketbolists Valdis Valters.
“Biju nolēmis uz PSRS izlases treniņiem nebraukt. Nebiju pat piedalījies kvalifikācijā, bet viņiem bija sanāksmes, kurās sprieduši - kā tad mēs brauksim bez Valtera, mēs taču zaudēsim. Viņiem bija sava stratēģija - zvanīja manai sievai, iedarbināja visas struktūras, lai visi mani pierunātu atbraukt uz treniņnometni Maskavā. Es negribēju, taču man bija viena motivācija, jo bija ieplānotas spēles pret NBA klubu Atlantas “Hawks”. Es gribēju būt kaut kāda daļa no vēstures. Pirms tam gadu iepriekš Amerikā bija spēlēts pret Milvokī “Bucks”. Trenējies es nebiju, tajā gadā beidzu augstskolu - mācījos, daudz biju iekavējis, visādi eksāmeni bija jākārto, diplomdarbs... Tas nebija viegls periods. Ja nemaldos, visu to nobeidzu, un tad arī man kaut kāds laiciņš palika nometnei. Nodomāju, nu labi, aizbraukšu, bet tā bija kļūda, jo viņi par mani tur drusku paņirgājās. Galvenais treneris Gomeļskis mani paņēma, lai visiem pateiktu un parādītu, ka ir mani paņēmis, bet es neko nevaru. Jau sen bija nolemts, ka es braukšu mājās, bet nē - viņš vēl bija izdomājis kaut kādu mistisku balsojumu, kurš ir un kurš nav par Valteru izlasē. Vairākums man nesanāca. Viņš pats vienkārši negribēja uzņemties atbildību. Daudz ko tajos gados nemaz nezināju, vien tagad - no viņa dēla. Tas jau bija zināms, ka es nekur netikšu un pats nemaz netirinājos, sen pateicu, ka braukšu prom, bet viņš vēl uztaisīja to balsošanu. Bet tā ir dzīve - tev jāmāk saņemt tādus sitienus un no tā izdarīt secinājumus, ka dzīvē viss nav tik vienkārši. Es pēc tam drausmīgi lamāju sievu, jo es viņai skaidri biju pateicis, ka nebraukšu. Redz, jau sākotnēji mana intuīcija teica, ka nevajag braukt. Gomeļskim bija sistēma - ja esi sastāvā, liek spēlēt, kamēr tu nomirsti, ja neesi - tad...”
1988. gadā PSRS izlase izcīnīja olimpisko zeltu... Valters to gan daudz nepārdzīvo, jo apzinās, ka pat tad, ja būtu uz Seulu ticis, viņa minūtes laukumā nebūtu lielas. Viņš nebija tas spēlētājs, kam tas apmierinātu. ”Es toreiz kā spēlētājs vairs nebiju augstu motivēts - gāju uz treniņiem ar sakostiem zobiem, sāpēm, jutu, ka nevaru. Es nepārdzīvoju, ka olimpiskās spēles aiziet secen. Mani visi saka, ka biju pelnījis, jo tomēr septiņus astoņus gadus visu laiku biju izlases pamatsastāvā. Pats vainīgs, ka neuzstādīju tādu mērķi. Olimpiskās spēles man dzīvē nebija mērķis, es neesmu izteikts karjerists. Es jau pēc 1982. gada gribēju iet prom no izlases, tajā nospēlējis divus gadus, jo domāju, ka vairāk vairs neko nesasniegšu. Bet padomju sistēma, struktūras bija tādas, ka tev bija jāpaliek, jo, ja kaut ko izcīni, visas tās struktūras dabūja prēmijas. Pats dabūju mazāk, bet aiz manis bija 50 cilvēki, kas dabūja. Man nebija alternatīvu. Izlase bija kā cietums. Bet aizbraukt uz olimpiskajām spēlēm vienalga kādā sastāvā un tikai paskatīties - tas nav man. Aizbraukt, cīnīties par zeltu un spēlēt 30 minūtes - lūk, tā bija mana motivācija.”
Šīs dienas acīm skatoties, Valteru visvairāk sarūgtina fakts, ka nestartēšana olimpiskajās spēlēs viņam liedza uzspēlēt pret tādām basketbola leģendām kā Maikls Džordans un Patriks Jūings.