Miks Indrašis un viens no viņa pirmajiem treneriem Gunārs Krastiņš

Diezgan loģiski, ka pirmajam trenerim sportista dzīvē ir milzu nozīme. Pirms dažiem gadiem “Sporta Avīzē” noskaidrojām, ko par vienu no saviem pirmajiem ceļa ierādītājiem hokejā – Gunāru Krastiņu – atminas Miks Indrašis.

Lat­vi­jas ho­ke­ja iz­la­ses uz­bru­cējs Miks In­dra­šis tre­nē­jies gan­drīz pie vis­iem la­bā­ka­jiem mū­su tre­ne­riem. Se­šu ga­du ve­cu­mā tēvs vi­ņu aiz­ve­dis pie Jā­ņa As­tra­to­va uz Dau­ga­vas sta­di­ona le­dus hal­li. Mi­ku tre­nē­ju­ši Ed­munds un Ha­ralds Va­siļ­je­vi, Vla­di­mirs Lub­kins, Alek­sandrs Ci­cur­skis, Le­onīds Be­res­ņevs, Le­onīds Tam­bi­jevs... Bū­dams la­bi audzi­nāts jau­nek­lis, Miks ne­vie­nu tre­ne­ri ne­at­ce­ras ar slik­tu vār­du, bet pats uz­sver, ka ļo­ti daudz de­vu­ši tie­ši di­vi ga­di pie Gu­nā­ra Kras­ti­ņa: “Vairs pre­cī­zi ne­pa­teik­šu, kā sau­cās mū­su ko­man­da - Rī­ga/Sā­ga vai Sā­ga/LB, ta­ču tad man, div­pa­dsmit­ga­dī­gam zeņ­ķim, li­kās dī­vai­ni, kā­pēc tre­ne­ris Kras­tiņš tik ļo­ti tre­nē me­tie­nu no ne­ēr­tās pus­es. Vār­tos mums tad bi­ja En­ku­zens, un tre­ne­ris no ne­ēr­tās vi­ņam no ūsi­ņām li­ka iek­šā mie­rī­gi. Ne­ie­spring­stot... Nu kā­pēc gan tik daudz jā­met no ne­ēr­tās? Nu man tas ļo­ti no­der. Arī NHL Kros­bijs daudz ri­pu ie­met no ne­ēr­tās.”

“Sā­gā tad bi­ja ļo­ti la­ba ko­man­da,” smai­da Kras­tiņš, “Ro­berts Bu­karts, Cinks, Jā­nis Ozo­liņš, Pa­vlovs, Skvor­covs, In­dra­šis, Da­ne­ma­nis, Kauss, En­ku­zens - 1989. un 1990. ga­da pui­kas. Tē­vi vien­mēr gri­bē­ja, lai vi­ņu pui­kas ob­li­gā­ti spē­lē pir­ma­jā mai­ņā, bet tur vie­tas pie­ti­ka ti­kai pie­ciem. Ko Miks pra­ta 12 ga­du ve­cu­mā? Bi­ja slaids, sī­kiem kau­liem, ho­ke­ja lau­ku­mā vi­ņam pa­ti­ka im­pro­vi­zēt. Mā­cot ti­kai pa krei­si, pa la­bi - ne­kas prā­tīgs bei­gās ne­iz­nāk. Es ne­at­zīs­tu, ka ma­zie pui­kas vi­su lai­ku ti­kai riņ­ķo ap rie­pām - brī­vā­ki tre­ni­ņi bie­ži vien dod lie­lā­ku la­bu­mu. Miks bi­ja viens no Sā­gas im­pro­vi­zē­tā­jiem. Vi­ņam no da­bas bi­ja ie­dzimts tāds kā vi­jī­gums, sa­va vil­tī­ba. Vil­tī­bas pat - pēc vel­la daudz. Aku­rā­tie pa­ras­ti la­bi mā­cās, sko­lu ne­ka­vē, tre­ni­ņos iz­pil­da vi­su, ko pra­sām, ta­ču ho­ke­ju arī ne­spē­lē. Jau tad bi­ja re­dzams, ka Miks va­rē­tu spē­lēt ho­ke­ju la­bā lī­me­nī, ta­ču ga­ran­tēt gan to ne­viens ne­var. Kā nor­ma - no des­mit la­ba­jiem di­vi vai trīs kaut kad pa­zūd, bet no ne­per­spek­tī­va­jiem viens mēdz arī iz­šaut.”

To­laik sko­lā Miks vēl mā­cī­jies nor­mā­li, bet ho­kejs jau bi­jis pir­ma­jā vie­tā. Acis uz del­ve­rī­bām vi­ņam spīd arī ta­gad, bet vien­mēr smē­jies kā Skvor­covs gan ne­esot arī pui­kas ga­dos. Pa­laid­nī­bu zi­ņā - pir­ma­jās rin­dās. “Ja kaut kur kaut kas bi­ja no­ti­cis, es vien­mēr bi­ju ie­sais­tīts...” Šā­dā ve­cu­mā va­ka­rā des­mi­tos ie­da­būt pui­kas gul­tās spor­ta no­met­nē ir gan­drīz vai ne­ie­spē­ja­mi. “Ko da­rī­jām? Dau­zī­jā­mies, spē­lē­jām kār­tis. Tiem, ko tre­ne­ri pie­ķē­ra, no­met­nē Sal­dū bi­ja jā­lē­kā pa kāp­nēm. Pā­rē­jie, iz­bā­zu­ši gal­vas pa lo­gu, ķi­ķi­nā­ja. Pēc tam nā­ka­ma­jā die­nā kā­jas bi­ja svi­na pil­nas.”

Ve­ca­jos lai­kos Kras­tiņš skai­tī­jās viens no tre­ne­riem, kurš sa­ga­ta­vo ne ti­kai teh­nis­kus, bet arī fi­zis­ki la­bi at­tīs­tī­tus pui­kas. “Gri­bam to at­zīt vai ne­gri­bam, bet ho­ke­jā pa­mats ir la­ba fi­zis­kā sa­ga­ta­vo­tī­ba. Tas nāk līdz­i vis­iem tre­ne­riem, kas sa­vu­laik spē­lē­ju­ši pie Ti­ho­no­va, arī man. Tas ir kā li­kums,” uz­ska­ta Kras­tiņš. “Sal­dū no­met­nes ne­bi­ja vieg­las - bi­ja jā­skrien vi­su lai­ku, jā­pie­vel­kas, jā­da­ra daudz kas cits,” at­ce­ras Miks. Ma­zais Mi­kiņš skrie­ša­nā bi­jis viens no la­bā­ka­jiem, at­pa­li­cis ne­esot, uz ze­mes va­rot la­bi skriet arī ta­gad - esot t.s. ātr­ās mus­ku­ļu šķied­ras. Uz le­dus gan uz­rā­viens nav tik spožs. To­ties gud­ra gal­va un ļo­ti veik­las ro­kas. “Man bi­ja kaifs strā­dāt ar ko­man­du, kur spē­lē­ja Miks. Rī­gas, Lat­vi­jas, Balt­krie­vi­jas čem­pi­oni, vis­i spē­lē­jo­ši pui­kas. Jā, kaut ko va­ja­dzē­ja pa­la­bot un pie­la­bot, bet sē­di un pī­pē.”

“Kras­tiņš bi­ja diez­gan ne­ti­pisks tre­ne­ris tiem lai­kiem, viņš tik­pat kā ne­la­mā­jās un mūs ne­la­mā­ja. Aug­stā­kais - no­sau­ca par auniem vai lo­hiem, bet tas ne­kad ne­bi­ja per­so­nis­ki un ap­vai­no­jo­ši. Es va­ru teikt ti­kai vi­ņam pal­dies, jo lau­ku­mā arī mēs ne­bi­jām ie­spros­to­ti rām­jos.”