Diezgan loģiski, ka pirmajam trenerim sportista dzīvē ir milzu nozīme. Pirms dažiem gadiem “Sporta Avīzē” noskaidrojām, ko par vienu no saviem pirmajiem ceļa ierādītājiem hokejā – Gunāru Krastiņu – atminas Miks Indrašis.
Latvijas hokeja izlases uzbrucējs Miks Indrašis trenējies gandrīz pie visiem labākajiem mūsu treneriem. Sešu gadu vecumā tēvs viņu aizvedis pie Jāņa Astratova uz Daugavas stadiona ledus halli. Miku trenējuši Edmunds un Haralds Vasiļjevi, Vladimirs Lubkins, Aleksandrs Cicurskis, Leonīds Beresņevs, Leonīds Tambijevs... Būdams labi audzināts jauneklis, Miks nevienu treneri neatceras ar sliktu vārdu, bet pats uzsver, ka ļoti daudz devuši tieši divi gadi pie Gunāra Krastiņa: “Vairs precīzi nepateikšu, kā saucās mūsu komanda - Rīga/Sāga vai Sāga/LB, taču tad man, divpadsmitgadīgam zeņķim, likās dīvaini, kāpēc treneris Krastiņš tik ļoti trenē metienu no neērtās puses. Vārtos mums tad bija Enkuzens, un treneris no neērtās viņam no ūsiņām lika iekšā mierīgi. Neiespringstot... Nu kāpēc gan tik daudz jāmet no neērtās? Nu man tas ļoti noder. Arī NHL Krosbijs daudz ripu iemet no neērtās.”
“Sāgā tad bija ļoti laba komanda,” smaida Krastiņš, “Roberts Bukarts, Cinks, Jānis Ozoliņš, Pavlovs, Skvorcovs, Indrašis, Danemanis, Kauss, Enkuzens - 1989. un 1990. gada puikas. Tēvi vienmēr gribēja, lai viņu puikas obligāti spēlē pirmajā maiņā, bet tur vietas pietika tikai pieciem. Ko Miks prata 12 gadu vecumā? Bija slaids, sīkiem kauliem, hokeja laukumā viņam patika improvizēt. Mācot tikai pa kreisi, pa labi - nekas prātīgs beigās neiznāk. Es neatzīstu, ka mazie puikas visu laiku tikai riņķo ap riepām - brīvāki treniņi bieži vien dod lielāku labumu. Miks bija viens no Sāgas improvizētājiem. Viņam no dabas bija iedzimts tāds kā vijīgums, sava viltība. Viltības pat - pēc vella daudz. Akurātie parasti labi mācās, skolu nekavē, treniņos izpilda visu, ko prasām, taču hokeju arī nespēlē. Jau tad bija redzams, ka Miks varētu spēlēt hokeju labā līmenī, taču garantēt gan to neviens nevar. Kā norma - no desmit labajiem divi vai trīs kaut kad pazūd, bet no neperspektīvajiem viens mēdz arī izšaut.”
Tolaik skolā Miks vēl mācījies normāli, bet hokejs jau bijis pirmajā vietā. Acis uz delverībām viņam spīd arī tagad, bet vienmēr smējies kā Skvorcovs gan neesot arī puikas gados. Palaidnību ziņā - pirmajās rindās. “Ja kaut kur kaut kas bija noticis, es vienmēr biju iesaistīts...” Šādā vecumā vakarā desmitos iedabūt puikas gultās sporta nometnē ir gandrīz vai neiespējami. “Ko darījām? Dauzījāmies, spēlējām kārtis. Tiem, ko treneri pieķēra, nometnē Saldū bija jālēkā pa kāpnēm. Pārējie, izbāzuši galvas pa logu, ķiķināja. Pēc tam nākamajā dienā kājas bija svina pilnas.”
Vecajos laikos Krastiņš skaitījās viens no treneriem, kurš sagatavo ne tikai tehniskus, bet arī fiziski labi attīstītus puikas. “Gribam to atzīt vai negribam, bet hokejā pamats ir laba fiziskā sagatavotība. Tas nāk līdzi visiem treneriem, kas savulaik spēlējuši pie Tihonova, arī man. Tas ir kā likums,” uzskata Krastiņš. “Saldū nometnes nebija vieglas - bija jāskrien visu laiku, jāpievelkas, jādara daudz kas cits,” atceras Miks. Mazais Mikiņš skriešanā bijis viens no labākajiem, atpalicis neesot, uz zemes varot labi skriet arī tagad - esot t.s. ātrās muskuļu šķiedras. Uz ledus gan uzrāviens nav tik spožs. Toties gudra galva un ļoti veiklas rokas. “Man bija kaifs strādāt ar komandu, kur spēlēja Miks. Rīgas, Latvijas, Baltkrievijas čempioni, visi spēlējoši puikas. Jā, kaut ko vajadzēja palabot un pielabot, bet sēdi un pīpē.”
“Krastiņš bija diezgan netipisks treneris tiem laikiem, viņš tikpat kā nelamājās un mūs nelamāja. Augstākais - nosauca par auniem vai lohiem, bet tas nekad nebija personiski un apvainojoši. Es varu teikt tikai viņam paldies, jo laukumā arī mēs nebijām iesprostoti rāmjos.”