Kristaps Janičenoks un viens no viņa pirmajiem treneriem Imants Pļaviņš

Pirmos trenerus atceras uz visu mūžu. Arī basketbolists Kristaps Janičenoks pirms trim gadiem notikušā sarunā neslēpa, ka Imants Pļaviņš viņa karjerā ielicis pamatīgus pamatus.

Viņš uz­reiz vērš uz­ma­nī­bu, ka pir­mos so­ļus bas­ket­bo­lā spē­ris vēl pirms no­nāk­ša­nas pie tre­ne­ra Pļa­vi­ņa. “No­dar­bo­ties ar bas­ket­bo­lu sā­ku Ķe­ka­vā pie An­dra Eg­lī­ša, kur pa­va­dī­ju pir­mos trīs četr­us ga­dus. Ķe­ka­vas sko­la skai­tī­jās VEF fi­li­āle, tā­pēc pa­ra­lē­li sā­ku pie­brau­kāt arī uz gal­vas­pil­sē­tu, ta­ču pirm­ās četr­as kla­ses pa­bei­dzu Bal­do­nē. Bas­ket­bols ne­daudz sā­ka iz­do­ties, tā­pēc pie­ņē­mām lē­mu­mu, ka pār­cel­šos uz Rī­gu, uz Val­te­ra Bas­ket­bo­la sko­lu. Un te mans pir­mais tre­ne­ris bi­ja Imants Pļa­viņš. Viņš arī pir­mais sa­pra­ta, ka man bas­ket­bols va­rē­tu būt kas vai­rāk ne­kā ti­kai tā­da bēr­nī­bas ak­ti­vi­tā­te. Pa­šam tas to­brīd vēl šķi­ta tā - ple­zīrs.”

Pie Pļa­vi­ņa ple­zī­ram vie­tas ne­at­li­ka. Pirm­kārt - bi­ja jā­mā­cās. “Ja kā­dā priekš­me­tā bi­ja kas zem­āk par sep­tiņ­nie­ku, tre­nē­ties ne­va­rē­ja. Bi­ja jā­nes lie­cī­bas, un bi­ja dže­ki, kas tā­pēc ne­tre­nē­jās un ne­va­rē­ja braukt līdz­i uz no­met­nēm. Bai­dī­jā­mies... Ta­gad ska­tos uz bas­ket­bo­lis­tiem - seš­nieks jau skai­tās la­ba at­zī­me.” Vi­ņam pa­šam mā­cī­bās klā­jies ļo­ti la­bi, ko abu sa­tik­ša­nās rei­zē ap­lie­ci­na arī Pļa­viņš: “Viņš man bi­ja viens no tiem, kam viss bi­ja vis­la­bā­ka­jā kār­tī­bā gan lau­ku­mā, gan ār­pus tā! Kā ta­gad at­ce­ros, brau­cām uz tur­nī­ru Viļ­ņā, bet Kris­ta­pam līdz­i grā­ma­tas un kla­des - ie­ra­cies un mā­cās...” Ap­tīt ap pirk­stu tre­ne­ri bi­jis grū­ti, at­zīst Ja­ni­če­noks. “Kad ne­daudz pa­au­gā­mies un sā­kās ģeo­met­ri­ja - tre­ne­ris vis­as tās te­orē­mas at­ce­rē­jās un zi­nā­ja no gal­vas! Mā­jas­dar­bus va­rē­ja pār­bau­dīt bez pro­blē­mām.”

Pļa­vi­ņa audzēk­ņu vi­zīt­kar­te lau­ku­mā - teh­nis­ki, ar la­bu me­tie­nu. Ja­ni­če­noks at­zīst, ka me­tie­nā pēc caur­gā­jie­na jo­pro­jām mēdz ie­griezt bum­bu, kā to ie­mā­cī­jies bēr­nī­bā. “Tos kni­fi­ņus, ko viņš mums rā­dī­ja, - var­būt ta­gad jau­nat­nes tre­ne­ri teiks, ka ne­ko tā­du jau vairs ne­iz­man­to, ta­ču to­laik - viņš bi­ja pir­mais, kas tos ie­vie­sa, tas bi­ja re­vo­lu­ci­onā­ri! Ta­gad jau vis­i gud­ri - at­ver ti­kai in­ter­ne­tu un tre­ne­ra se­mi­nā­ru va­ri ap­gūt mā­jās, ne­at­rau­jot di­be­nu no dī­vā­na. Ta­ču to­laik bi­ja ci­tā­di un viņš ie­vie­sa daudz jaun­a,” at­ce­ras Kristaps. “Lai arī bi­ja diez­gan stingrs, viņš mā­cē­ja spor­tu pa­da­rīt ne­vis dras­tis­ku, bet sa­vu pa­nākt caur jo­ku, spē­lēm. Vien­mēr bi­ja aiz­rau­jo­ši - vien­al­ga, spē­lē­jām pie­ci pret pie­ciem, viens pret vie­nu vai kā­du ci­tu spor­ta vei­du. Te­pat bla­kus lau­ku­mā si­tām fut­bo­lu. Vien­mēr bi­ja sa­cen­sī­ba, asa­ras, bet bez­ga­la for­ši. Tas bi­ja vis­la­bā­kais laiks.”

Ru­nā­jot par tre­ne­ri, Ja­ni­če­no­ka stās­tī­ta­jā vi­su lai­ku do­mi­nē cil­vē­cis­kais - un tas arī ir sva­rī­gā­kais, ko va­ja­dzē­tu mā­cīt pir­ma­jam tre­ne­rim. “Gal­ve­nais, ko no vi­ņa ie­mā­cī­jos, - ne­kad ne­drīkst pa­do­ties, vien­mēr jā­cī­nās, pat šķie­ta­mi bez­ce­rī­gās si­tu­āci­jās. Vien­mēr ir ie­spē­ja uz­va­rēt - tas man no tā lai­ka ie­gā­jies asi­nīs. Tre­ne­ri Pļa­vi­ņu vēr­tē­ju vis­aug­stāk no vis­iem, jo, ne ma­zāk kā spor­tis­ko, viņš mū­sos ie­li­ka arī cil­vē­cis­ko. Tas bi­ja laiks, kad ir vis­lie­lā­kās ie­spē­jas aiziet ne­ce­ļos. Es dzī­vo­ju te­pat Rī­gas cen­trā, vis­ap­kārt bi­ja vi­sā­di brī­nu­mi. Bēr­nu pa­sau­lei nor­mā­li ga­rām pa­iet ne­va­rē­ja - tie, kas tur sē­dē­ja, bi­ja vai nu drau­gi, vai ne­drau­gi...” Ja­ni­če­no­kam iz­de­vās. Arī pa­tei­co­ties tre­ne­rim Pļa­vi­ņam.