Vienā no pirmajiem “Sporta Avīzes” numuriem aprunājāmies ar basketbolisti Aneti Jēkabsoni-Žogotu un sarunas laikā nonācām arī pie atziņām par spēlēšanu nacionālajā izlasē. Proti, bija ļaudis, kuri pārmeta Anetei nepiedalīšanos vairākos atbildīgos turnīros, uzskatot, ka viņa patriotisma vietā izvēlējusies naudu jeb spēlēšanu ārvalstu klubos. Viņa to kategoriski noliedza un arī pamatoja, kāpēc tā.
“Cilvēki (kas man pārmeta) to varētu izjust un saprast tikai vienā gadījumā - ja atrastos manā ādā. Taču neviens no viņiem mani pat nepazīst - nezina, kāds esmu cilvēks, ko jūtu, ko domāju un kāpēc pieņemu tādus vai citus lēmumus. Viņiem ir tikai viens rādītājs - spēlē vai nespēlē izlasē. Taču es par sevi varu teikt, ka esmu Latvijas patriote. Okay, saprotu, kas sāksies, šo izlasot, - kas tu par patrioti?! Pēdējiem vārdiem mani nolādēs. Taču es pati zinu, ko man nozīmē Latvija, un zinu, cik daudz esmu darījusi, spēlējot zem savas valsts karoga. Esmu spēlējusi no sešu gadu vecuma, pārstāvējusi visas izlases, sākot jau no vismazākajām. Un tad vienā brīdī pienāk tā robeža, kad jūti - visam spēka vairs nepietiek. Ja turpināsi rauties visur, no tevis īstas jēgas vairs nebūs nekur! Atceros, pēc kāzām palūdzu trenerim Čukstem pāris brīvas dienas sev un meitenēm - nevarēju atļauties medusmēnesi, jo uzreiz bija jāmetas atpakaļ izlasē. Man ir skumji, ka mums ir tik daudz ļaunu cilvēku, kam acīmredzot sagādā baudu citu ķengāšana. Es pati mazāk, taču mana ģimene ļoti pārdzīvo - mamma, vecmāmiņa. Lasa un satraucas: nu, kā viņi tā var teikt?! Saku, lai labāk nelasa un šādu cilvēku dēļ savus nervus nebojā.
Ja godīgi, man citreiz pat gribas kādam no viņiem paskatīties acīs un pajautāt - kāpēc viņš tā domā. Ko es viņam esmu izdarījusi? Tikai tas, ka šobrīd vairs nespēlēju izlasē? Mūžīgi tāpat tas nenotiktu. Visas spēlētājas kādreiz atnāk un kādreiz arī aiziet. Un viņu vietā nāk jaunās. Tas ir normāls process, un Latvijā ir tiešām labas jaunās spēlētājas, kas var turpināt tradīcijas. Atzīšos - kad skatījos, kā meitenes spēlē [2011. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā] Polijā, manī iezagās sajūta: bet varbūt man vajadzēja tur būt - varbūt vajadzēja palīdzēt! Manī nav vienaldzības pret šo komandu.”