Maestro Raimonds Pauls un futbols

Latvijas-Portugāles 2018. gada Pasaules kausa kvalifikācijas spēle Rīgā ir viens no tiem mačiem, kas piesaista ne tikai regulāro sporta fanu uzmanību. Arī pirms Pasaules kausa finālturnīra 2014. gadā jautājām viedokli par futbolu vairākiem sabiedrībā zināmiem un ar sportu vismaz tiešā veidā nesaistītiem cilvēkiem. Viens no viņiem bija Maestro Raimonds Pauls.

“Man ir sa­vas fa­vo­rīt­ko­man­das vēl no tiem ga­diem, kad te­pat Lat­vi­jā se­ko­jām līdz­i Rī­gas “Dau­ga­vai”, kad pār­pil­dī­tos tram­va­jos brau­cām uz sta­di­onu. Tur mums bi­ja sa­vi fa­vo­rī­ti. Vie­nam uz­bru­cē­jam bi­ja uz­vārds Ul­ma­nis, un tad bi­ja tas sla­ve­nais bļā­viens - “Ul­ma­ni, uz priekš­u, aiz­sar­gi aiz te­vis!” Gā­ja jaut­ri. Mēs sli­mo­jām par sa­vu ko­man­du, tā bi­ja mū­su - Lat­vi­jas - ko­man­da. Man bi­ja la­bi pa­zīs­tams fut­bo­lists Vil­nis Strau­me. Ta­gad, ska­to­ties fut­bo­lu, ma­ni in­te­re­sē tās ko­man­das, uz ku­rām la­bā no­zī­mē var pa­ska­tī­ties kā uz iz­rā­di, ku­rās spē­lē lie­lis­kas pa­sau­les zvaig­znes. Il­gus ga­dus ma­na fa­vo­rī­te bi­ja Bra­zī­li­ja. At­ce­ros Pe­li - bi­ja bau­da ska­tī­ties. Tas pats at­tie­cas arī uz ar­gen­tī­nie­ti Ma­ra­do­nu. Fut­bols - tā ir skais­ta lie­ta!

Liels fut­bo­la cie­nī­tājs ir ma­nas mei­tas vīrs. Viņš ir dā­nis. Kad Dā­ni­jas iz­la­se zau­dē, es ar lie­lu prie­ku vi­ņam stās­tu, ka Dā­ni­ja ir tā­dā pa­šā lī­me­nī kā Lat­vi­jas ko­man­da, pēc kā viņš uz ma­ni ir el­lī­gi dus­mīgs. Kad dā­ņi zau­dē, es vi­ņam zva­nu un pra­su, kāds bi­ja re­zul­tāts, lai arī es to la­bi zi­nu... Pēc tam mēs pa­smai­dām. (Gar­di sme­jas.) Žēl, ka ta­gad Lat­vi­jā, ja sa­lī­dzi­na ar Rī­gas “Dau­ga­vas” lai­kiem, fut­bols tā zau­dē­jis po­pu­la­ri­tā­ti.

Sko­las ga­dos - fut­bols - tas bi­ja ob­li­gā­ti! Ci­tā­di ne­maz ne­va­rē­ja ie­do­mā­ties, lai arī mums ta­jos lai­kos si­tu­āci­ja bi­ja pa­vi­sam sa­rež­ģī­ta. Mā­cī­jos Spil­ves pa­mat­sko­lā, kas at­ra­dās bla­kus Spil­ves aero­dro­mam. Pēc ka­ra, va­rat ie­do­mā­ties, kas tur bi­ja at­stā­tu vi­sā­du spri­dzek­ļu. Diez cik pui­ku tur pa­li­ka ne­lai­mī­gi bez ro­kām un tā tā­lāk... Tas bi­ja pēc­ka­ra pe­ri­ods.

Mums bi­ja fut­bo­la bum­ba vēl no pirms­ka­ra lai­kiem - tā bi­ja jau tā sa­lā­pī­ta, sa­šū­ta, ta­ču mēs tik un tā to ka­me­ru lī­mē­jām un bum­bu gla­bā­jām. Bi­ja tas sau­ktais ie­lu jeb sko­lu fut­bols. Kā bi­ja starp­brī­dis, vis­i me­tās ār­ā un spē­lē­ja. Lie­kas, ka ta­gad tas kaut kā ir bei­dzies, kaut kur pa­zu­dis. Diem­žēl, jo tur jau vei­do­jas tie pui­kas, kas vē­lāk var­būt pa­liks par pro­fe­si­onā­ļiem, tur vi­ņi iz­vei­do­jas par ta­lan­tiem. Ap­gūt spor­ta spē­les sko­lā ir vis­a pa­mats.

At­ce­ros, ka vien­reiz sko­lā ma­ni ie­li­ka vār­tos, un pēc ot­rā si­tie­na es tā da­bū­ju pa īk­šķi, ka sa­pra­tu, ka spē­lē­šu kla­vie­res un fut­bols nav mans. Ma­na pro­fe­si­ja ga­lī­gi ne­iet ko­pā, fut­bols tai ir vai­rāk ne­kā bīs­tams. Lai arī - ma­ni ko­lē­ģi, dau­dzi mū­zi­ķi, kas at­tie­cas uz spor­tu, vien­mēr ir lie­li fa­nā­ti­ķi. Man pa­tīk pa­ska­tī­ties arī ho­ke­ju, kas Lat­vi­jā pēc sa­vas po­pu­la­ri­tā­tes ir pir­ma­jā vie­tā, ta­ču ma­nā spor­ta mī­les­tī­bas ran­gā pir­ma­jā vie­tā ir fut­bols.”