Treneri sportista karjerā nāk un iet, taču viens no viņiem vienmēr paliek īpašs – tas, kuru pieminot balsī allaž ieskanas sirsnība un pietāte. Savulaik “Sporta Avīzē” lūdzām savu pirmo treneri Liepājā deviņdesmitajos gados atminēties futbolistam Mārim Verpakovskim.
“Mums visiem treneris (Manfrēds Jaunskalže) bija liela autoritāte, jo zinājām, ka viņš savulaik spēlējis Liepājas meistarkomandā. Bija tāda kā bijība, mazliet pat no viņa baidījāmies, tomēr, par spīti tam, uz treniņiem vienmēr nācām ar lielu interesi un centāmies izpildīt visu, ko viņš lika. Mans pirmais treniņš notika tur, kur tagad Daugavas stadionā ir asfaltētais stāvlaukums automašīnām. Jā, jā - mēs trenējāmies uz asfalta! Treniņos bija arī dažādi futbola vingrinājumi, taču pārsvarā mēs tomēr spēlējām futbolu. Bija jūtams, ka Manfrēds pret treniņiem vienmēr attiecās ļoti nopietni, vienmēr par mums bija padomāts - kāds būs treniņš, ko mēs tajā darīsim. Treneris allaž aprunājās arī ar vecākiem. Viņš nebija skaļš treneris, taču allaž prata panākt kārtību un disciplīnu. Jā, viņš bija stingrs.
Ziemā, kad uz asfalta spēlēt nevarējām, gājām spēlēt turpat netālu skaidu laukumā. Ja tās nebija mitras un sasalušas, tur mierīgi varēja močīt visu ziemu. Alternatīva bija arī pludmales smiltis, ja nebija sasalušas. Zinot, ka laukumi mums bija diezgan ekstremāli - asfalts, skaidas, jūrmalas smiltis -, treniņos jau nekas daudz arī nemaz nebija jāizdomā. Tie tāpat katru reizi atšķīrās. Mēs vienkārši daudz spēlējām futbolu ar dažādiem uzdevumiem. Uz fizisko sagatavotību neviens nespieda, un pareizi, ka tā.
Futbolu sāku spēlēt piecos vai sešos gados. Uz pārējo fona biju maziņš, jo tolaik visi parasti sāka trenēties no septiņu gadu vecuma, nevis agrāk, kā tas ir tagad. Augumā biju mazāks, tāpēc man bija grūtāk. Man varbūt vairāk nekā citiem kaut kas sanāca ar bumbu, taču bērnu futbolā vairāk tomēr noteica fiziskais. Tas, ka augumā biju mazāks, mani ietekmēja diezgan ilgi - arī 16 un 17 gados. Kad sākām spēlēt 1. līgā, pretī nāca riktīgi lieli džeki, tāpēc arī tur pelnīju pendeles citu pēc citas... Biju par viņiem mazliet ātrāks, žiperīgāks, taču fiziski tik un tā bija grūti - nevarēju pielikt korpusu un tamlīdzīgi.
Treneris man pārsvarā lika spēlēt uzbrukumā. Nekad neesmu spēlējis aizsardzībā, taču dažas spēles, kādu pusgadu, spēlēju centra pussardzībā, arī malā. Mūsu pirmais turnīrs bija Klaipēdā, uz kurieni vēlāk braucām diezgan bieži, bijām draudzīgi. Taču laukumā pret lietuviešiem mums gāja pagrūti. Likās, ka viņi attīstījās ātrāk nekā mēs. Atceros, ka pirmajā turnīrā dabūju arī kaut kādu individuālo balvu - kā komandas vai turnīra labākais spēlētājs.
Manfrēda vadībā notrenējos diezgan ilgi - apmēram desmit gadu. Domāju, visvairāk no viņa esmu paņēmis milzīgo futbola degsmi un mīlestību, kamdēļ mums tik ļoti gribējās nākt un trenēties. Noteikti jāatzīmē arī viņa ieaudzinātais godīgums pret futbolu, jo viņš allaž mums lika nākt trenēties un godīgi attiekties pret to, ko darām. Paldies viņam arī par disciplīnu. Tā man nākotnē ir ļoti, ļoti palīdzējusi.”