Herberts Vasiļjevs par pirmo mēģinājumu tikt NHL

Nupat Herberts Vasiļjevs sevi spoži pierādīja hokeja komentēšanas jomā pasaules čempionāta laikā un vēl šogad paspēja ar vērienu atvadīties no hokejista karjeras Krēfeldes "Pingvīnu" arēnā. Mēs palūkojāmies arhīvā un uzgājām 2014. gada sākumā notikušas sarunas fragmentu, kurā Herberts stāsta par savas karjeras posmu deviņdesmito gadu vidū, kurā bija nolēmis mēģināt iekļūt NHL. Precīzāk - par sevis pierādīšanu aiz okeāna Ontārio junioru līgas nedaudz pat šokējošajās peripetijās. Pēcāk viņš NHL arī tika, bet pirmajā piegājienā nemaz tik jautri nav gājis...

“Krē­fel­dē tre­ne­ris bi­ja no Ka­nā­das un Ka­nā­dā dzī­vo­ja ne­tā­lu no vie­nas ko­man­das. Toreiz vis­iem sap­nis bi­ja NHL. Man arī tāds bi­ja. Šis ka­nā­die­šu tre­ne­ris ma­ni iedrošināja - man esot do­tī­bas, lai iz­mē­ģi­not, no tā ne­kas slikts ne­bū­šot. Var­būt pat no­draf­tē­šot NHL. To­reiz, iz­dzir­dot par draf­tu vien, jau li­kās, ka būs mil­jo­ni ka­ba­tā. Viņš sa­ru­nā­ja, ka Gvel­pas Storm ma­ni no­draf­tēs kā ār­zem­nie­ku. Aiz­brau­cu uz pir­mo no­met­ni, bi­jām kā­di četr­des­mit. Ne­sa­pra­tu, kas no­tiek. Ma­ni ta­ču no­draf­tē­ja - do­diet nū­ju un ļau­jiet spē­lēt. Bet te četr­des­mit cil­vē­ku, un vi­ņiem ir vēl arī B ko­man­da, kas spē­lē zem­ākā lī­gā, ir pui­kas ar pār­bau­des lai­ka lī­gu­miem. Ne­bi­ja vien­kār­ši. Vis­i ne­sas un kaut kur skrien, ne­kā­da tre­ni­ņa nav, vis­i uz­reiz spē­lē. Sar­ka­nie pret zi­la­jiem, bal­tie pret mel­na­jiem, un ti­kai spē­lē... Vi­su lai­ku. Ne­sa­pra­tu, kā­pēc ti­kai spē­lē­jam, bet tre­ni­ņu nav - vis­i skrien pa gal­vu pa kak­lu un kau­jas. Vi­su lai­ku kāds kā­du sit! Kur es at­ro­dos? Tas man bi­ja pa­ma­tīgs kul­tūr­šoks. Tad pie­ra­du. Sa­pra­tu, kurš ku­ru sit un kā­pēc.

Ma­ni ne­si­ta, ne­bi­ja ne­kā­das va­ja­dzī­bas - at­brau­cis ta­ču mīk­stais eiro­pie­tis, vi­ņu tā­pat no­ēdī­sim. Es arī ne­lī­du kau­ties. Man bū­tis­kāk bi­ja at­dot pie­spē­li, sa­ņemt, uz­mest va­ru. Bet šie skrien bor­tā... Lai skrien! Pēc tam pie­ra­du, uz­zi­nā­ju, kurš kaus­lis, kurš tāds nav, bi­ja dže­ki, ar ku­riem sa­drau­dzē­jos - ie­dod man pie­spē­li, at­do­šu at­pa­kaļ. Bi­ja jau arī spē­lē­tā­ji, ku­ri pra­ta spē­lēt ho­ke­ju, bet ie­sā­ku­ma šoks bi­ja bries­mīgs. Ne­sa­pra­tu, ko vi­ņi no ma­nis grib. Bei­gās iz­nā­ca la­ba se­zo­na.

Tā­das pirm­ās mai­ņas ne­bi­ja. Kat­ru spē­li sā­ka jauns piec­nieks. Ru­nā­ju ar tre­ne­ri, un viņš vē­lē­jās zi­nāt ma­nas do­mas, ar ku­riem gri­bē­tu spē­lēt vie­nā mai­ņā. Tre­ne­ris to arī izkārtoja. Vai tā bi­ja pirm­ā vai ot­rā mai­ņa - ne­bi­ja ne­kā­das at­šķi­rī­bas. Spē­lē­ju vairākumā, ma­zā­ku­mā un par to ne­do­mā­ju.

Drafts bi­ja jū­ni­jā, priekš­draf­tā bi­ju 108. vai 109. vie­tā. Ja vi­ņi vil­ktu vi­sus spē­lē­tā­jus pēc kār­tas, man iz­nāk­tu ce­tur­tā kār­ta. Bet ne­viens ne­iz­vē­lē­jās. Se­zo­nā ru­nā­ju ar da­žiem klu­biem... Nā­ca skau­ti, ska­tī­jās, kaut ko pra­sī­ja. Lie­kas, ka tie bi­ja Neš­vi­las cil­vē­ki, kas nā­ca ru­nāt. Res­to­rā­nā sē­žam pie gal­da - esot teh­nisks spē­lē­tājs, bet pie­trūk­stot ma­sas, drus­ku pār­i sep­tiņ­des­mit ki­lo­gra­miem man tad bi­ja, esot ie­in­te­re­sē­ti, bet lai­kam man bū­šot jā­sā­k Aus­trum­kras­ta lī­gā (ECHL). To­reiz do­mā­ju: ja ma­ni pa­rak­stīs un draf­tēs, nu, la­bi - tas var būt div­pu­sē­jais lī­gums un spē­lē­ša­na AHL, bet ko man viņš te stās­ta kaut ko par ECHL? Tas ne­bi­ja mans mēr­ķis. Ja esat ma­ni ie­plā­no­ju­ši ECHL, tad la­bāk ne­draf­tē­jiet ma­ni.”