Pasaules hokeja čempionātā visā spilgtumā nupat iemirdzējās Elvis Merzļikins - mūsu jaunais vārtu mūris. Parakājāmies "Sporta Avīzes" arhīvā un tur uzgājām pirms trim gadiem veidotu rakstu par ciemošanos pie Elvja Šveicē. Viņš atklāja, ka tur trenējas citādāk un uz sporta zāli tikpat kā neiet. Izklausās pēc saknēm tagadējiem panākumiem.
Toreiz Elvi raksturojām šādi: "Vārtos veikls kā pantera, mazliet ieslīpās acis, kad viņš novilcis masku, viņu arī vizuāli tuvina kaķu dzimtas iedzimtajam kustīgumam. Pārsvarā vārtos spēlē uz ceļgaliem. Kā pats saka - zibenīgais tauriņstila vārtsargs."
Nekas acīmredzami nav mainījies, nācis klāt briedums. Lūk, ko viņš 2014. gada ziemā pats stāstīja par sava stila veidošanos: "Tas viss sākās ar manu vārtsargu treneri Lugāno. Latvijā man vārtsargu trenera nebija. Vairāk skatījos, kā spēlē NHL vārtsargi un šis stils tagad ir modē. Aizbraucu uz Šveici un principā visu nomainīju. Tā kā esmu garš, man pateica, ka jāspēlē pa zemi, apakšā es varot aizsegt visu, arī ja nokrītu uz ceļgaliem. Tā arī ir. Es vēl esmu ļoti elastīgs un man pašam ļoti patīk mans stils. Mans vārtsargu treneris negribēja, ka es eju uz sporta zāli vai cilāju svarus. Viņš gribēja, lai es esmu viszibenīgākais vārtsargs. Pa visiem pieciem gadiem, kopš esmu Šveicē, neesmu cilājis svarus. Sāku to darīt tikai šogad. Cenšos vairāk skriet, lai trenētu elpošanu un sirdi - lai visu laiku pietiktu gaisa un būtu elpošana. Svari nav man, man tie arī nepatīk. Un vārtsargiem arī nemaz nav vajadzīgi. Vārtsargi nekad nebūs tik lieli un būdīgi kā laukuma spēlētāji.”