Masaļskis: "Ar vai bez manis, bet Latvija to sasniegs"
Šovakar Arēnā Rīga Latvijas hokejs izdzīvos ļoti nozīmīgu brīdi: savas pēdējās minūtes uz ledus valstsvienības kreklā aizvadīs Edgars Masaļskis – vārtsargs, kurš Latvijas godu aizstāvējis 54 spēlēs 15 pasaules čempionātos. Edgaru esam intervējuši vairākkārt, taču šis ir fragments no 2016. gada sarunas, un tieši par tēmu: kas notiks pēc tam? Pēc tam, kad slidas būs pakārtas vadzī.
Vai tu varētu strādāt par vārtsargu treneri?
Es domāju, ka jā.
Gribētu?
Es domāju, ka jā.
Tā ir viena no tavām opcijām pēc karjeras beigām?
Ja jūs man tā tagad vaicājat - jā, es pieļauju, ka pēc karjeras beigām varētu strādāt par vārtsargu treneri.
Ko tu vēl māki, ar ko varētu pelnīt naudu?
Cilvēks ir universāls. Viņš pielāgojas. Ja kādreiz dzīve mani piespiedīs, būs jāiemācās kaut kas no jauna. Bet bez hokeja man būtu garlaicīgi. Nu jau būs trīsdesmit gadi... Bet tas izklausās trakāk nekā patiesībā ir. Ir viens posms, kad ej skolā, tad viens posms junioros, pēc tam mēģini tapt par profesionāli un tā šie gadi nemaz neliekas tik daudz - katram laikam ir savas atšķirīgas iezīmes, sajūtas. Tā ir mana ikdiena un tā ir bijis visu manu dzīvi.
Daudziem sportistiem iestājas krīze pēc karjeras beigām. Visāda veida.
Zinu, bet mani tas nebaida. Es savu krīzi jau izdzīvoju - laikā, kad sēdēju bez darba. Kad pēc Helsinku čempionāta gandrīz gadu izlaidu, dramatiski mainījās arī mana ikdiena. Tāpēc, kad vairs nespēlēšu, man šīs sajūtas jau būs zināmas. Bija grūti - gribējās spēlēt, bet apzinājos, ka varbūt tās ir beigas. Ja sēdi līdz janvārim bez darba un nevienam neesi vajadzīgs, lēnām sāc domāt, ka varbūt ir laiks pielikt punktu...
Analizēji sevi? Vai apvainojies uz citiem?
Ne viens, ne otrs. Bija neizpratne, kāpēc tā notiek. Nebiju gatavs to pieņemt. Bet tagad es hokejā dzīvoju no gada uz gadu, no dienas uz dienu, un baigi nedomāju, kad beigšu. Kad tas būs, tad būs.
Gribi teikt, ka Stenlija kausu vairs negribi izcīnīt?
Tā nav, ka man vairs nebūtu palikuši mērķi. Zemapziņā tie sēž. Kas tāds, ko man vēl gribētos sasniegt un izdarīt.
Pusfināls pasaules čempionātā?
Gribētos spēlēt pasaules čempionātā pusfinālā un spēlēt par medaļām. Mēs nebūsim favorīti, uz mums naudu neviens neliks, bet sportā notiek daudz brīnumu. Un būs tāda diena arī Latvijai! Tam ir jānotic. Jānotic tiem 22 cilvēkiem, kas sēž ģērbtuvē, jātic treneriem, un tad kādreiz tas notiks. Ar mani, bez manis, bet kādreiz Latvija to sasniegs.