Skudra: "Man ir vienalga, ko domā Latvijas fani"
Straujiem soļiem tuvojas pasaules čempionāts hokejā. Atmiņā pārcilājot līdzšinējo turnīrus varoņus un antivaroņus, starp pēdējiem viens no “favorītiem” daudziem noteikti būtu Pēteris Skudra, kurš 1997. gadā neattaisnoja uz sevi liktās cerības, bet turpmākajos gados ne reizi vien atteicās palīdzēt valstvienībai. Pirms trijiem gadiem intervijā ar bijušo vārtsargu, tagad treneri pārrunājām šo tēmu: Pēteris Skudra un Latvija...
Kā sadzīvo ar to, ka Latvijas publikas favorīts neesi un droši vien arī nekad nebūsi?
Viennozīmīgi - vienalga... Man ir svarīgi, ko par mani domā mana kluba vadība, kas man maksā algu, bet ko domā Latvijas fani, kas acīmredzot jauc vienā katlā visu, arī politiku - tas mani neinteresē. Tie ir cilvēki, kas ir tik tāli no sporta, ka viņu domas man ir pilnīgi vienaldzīgas. Tie, kas reāli saprot hokeju, kādreiz paskatās KHL un redz, kā Ņižņijnovgoroda spēlē - domāju, viņi mani ciena.
Un kad Arēnā sāk spēlēt Tu tikai Skudru nesamin...
Man patīk tā dziesma! Kad uzzināja, kā tulkojas mans uzvārds, man arī Ņižņijnovgorodā prasīja, vai varot hallē to likt. Teicu - mierīgi! Rīgā esmu bijis trīs reizes ar trim dažādām komandām, visas trīs reizes te uzvarējis, tāpēc pats pateicu: lieciet to dziesmu visu laiku! Super, lai tikai spēlē - man patīk!
Mēs varētu dancot riņķī ap to tēmu, bet skaidrs, ka runa ir par 1997. gadu. Ar kādām acīm tu tagad skaties uz šo periodu un vai redzi situāciju tāpat kā redzēji toreiz?
Jā, viennozīmīgi. Vienmēr esmu uzskatījis, ka izlasē jāspēlē tiem, kas to patiešām vēlas, citādi tāpat nekas nesanāks. Mikroklimats izlasē ir izšķirīgs faktors - spēlētājs nevar atbraukt uz pasaules čempionātu un labi nospēlēt, ja patiesībā viņam viss riebjas. Tad tur nekā nebūs un nemaz nevar būt! Un tajā laikā es... Teikšu tā - man ir sava izpratne par to, kā jānotiek lietām. Ka jābūt elementārai organizācijai, jābūt mikroklimatam, labam kontaktam starp spēlētājiem, treneriem. Iepriekš jau teicu - manuprāt, trenerim jāizvelk no spēlētāja labākais. Bet kā viņš to var izdarīt, ja nav savstarpēja kontakta - ja viens otru neieredz un neuzticas?! Labi, es atbraukšu, iziešu laukumā, taču rezultāta nebūs, jo man nav komforta! Nav mikroklimata. Starp citu, 1997. gadā nebija nemaz tik viegli izrauties uz to Somiju - NHL man tikko bija beidzies play-off, bija jārisina vairāki organizatoriskie jautājumi. Nevarēju pēc pēdējās spēles vienkārši savākt somas un pazust, atstājot uz spilvena zīmīti: “Labi, čau, es aizbraucu. Vasarā piezvaniet un pastāstiet, kas notiek - būs man kontrakts, vai nebūs...” Tas tā nestrādā. Katru pavasari cilvēki runāja - o, Skudra, maita, atkal neatbrauca uz izlasi. Bet daudzreiz man vienkārši fiziski nebija tādas iespējas! Kaut gan vienīgais, ko tiešām nožēloju - Maskavas čempionātu, pie Znaroka, kad gribēju spēlēt, taču muguras problēmas to neļāva. Biju atbraucis, trenējos, taču nācās atgriezties Amerikā un veikt trūces operāciju. Toreiz tiešām gribēju spēlēt, man viss patika - mikroklimats pie Oļega bija vienkārši super. Tā ir vienīgā reize, ko nožēloju. Pārējās - nē, priekš kam, es negribēju! Kāpēc man tur jāspēlē? Ja nav mikroklimata, nav attiecību, es nevaru spēlēt, negribu un arī nespēlēšu! Komandai no tāda spēlētāja nebūtu nekādas jēgas.
Reāli tas bija konflikts ar treneri Beresņevu, kas izgāja ārpus kontroles arī attiecībās ar presi.
Jā, pie mums jau tā ir.
Viens runāja, otrs nerunāja...
...un tas, kurš runāja, veikli visu pagrieza tā, ka tas otrs vainīgs pie tā, ka izlase zaudēja. Redz, nospēlēja tikai pusspēli. Labi, lai tas tā arī būtu. Tā jau tās savstarpējās attiecības arī veidojas. Beresņevs ir vienīgais treneris, ko esmu sastapis, kurš nekad nav uzņēmies atbildību. Kas tas par treneri, kas pēc zaudējumiem vienmēr varēja atkārtot frāzi: “Es esmu izdarījis visu...” (Skudra šo tekstu pavada ar izteiksmīgu mīmiku un žestu, izvēršot rokas, sak, es jau neko - aut.). B**ģ, viņi nevar! Bet es visu izdarīju, es visu izdarīju... Da ko tu izdarīji! Es vēlreiz saku, trenerim pirmais, ko jāizdara - jāizvelk no spēlētājiem labākais. Ja nevari izvilkt no spēlētājiem labāko, tu esi sūdīgs treneris. Punkts.
Oficiālā versija toreiz skanēja - Skudra atbrauca ar traumu un nevienam nepateica.
Traumēts Skudra gribēja spēlēt izlasē - kāpēc to nepasniedza pozitīvi?! Es spēlēju uz špricēm, rāvos uz izlasi - kas tajā negatīvs? Tam bija jābūt pozitīvam! Bet labi, patiesībā tas man ir tik nesvarīgs un jau sen aizmirsts jautājums, ka...
Ar savu tagadējo dzīves un hokeja pieredzi, atgriežoties tajā situācijā pirms 15-20 gadiem - tu runātu ar presi? Izstāstītu to, ko tagad pateici mums?
Paliksim pie tā, ka izstāstu to tagad. Es neesmu gatavs līdz ausīm rakāties 20 gadus senā pagātnē. Man tas nav vajadzīgs. Man tas nav aktuāli, godīgi saku. Naktī nemokos murgos par to, kas notika kaut kad deviņdesmitajos. Man tas nav svarīgi.