Sanda Ozoliņa vēstule... Sandim Ozoliņam
Eh, ja man toreiz būtu bijis tas prāts un saprašana, kas tagad... Atziņa, kuru ar gadiem piedzīvo laikam jau ikviens. Iespēja izlabot savas pagātnes lielākās kļūdas. Iekāpt laika mašīnā un... Neiespējami? Droši vien. Bet – ja nu būtu?
2013. gada nogalē Sporta Avīze uzrunāja vairākus Latvijā pazīstamus sportistus, aicinot viņus uz brīdi aizmirst par realitātes robežām - apsēsties pie baltas lapas un aprunāties ar sevi tolaik, astoņu gadu vecumā, kad visas lielās iespējas un lēmumi vēl tikai priekšā. Lūk, vēstule, ko pats sev uzrakstīja Sandis Ozoliņš. Sandis Sandim.
Atzīšos, tas prasīja pārdomas, pirms tomēr apsēdos pie šīs vēstules. Sākumā gribēju tev pastāstīt ļoti daudz, pēc tam - labāk nestāstīt neko. Līdz beidzot sapratu, ka dažas rindas tomēr uzrakstīšu.
Galvenokārt lai pateiktu vienu svarīgu lietu: viss, kas ar tevi notiks - visas labās lietas, visas sliktās - tas viss tevi izveidos par cilvēku un personību, kāds vēlāk kļūsi. Sasniegumi vai zaudējumi, kāpumi vai kritumi - tas viss rūdīs tavu raksturu. Tieši tāpēc es negribu laupīt tev šo pieredzi, dodot padomus un sakot priekšā, ko kurā brīdī vajag vai nevajag darīt.
Visam, kas notiks, būs sava jēga, kuru tu torbīd bieži vien nesapratīsi. Arī visām neveiksmēm un skarbajiem piedzīvojumiem. Atziņas, pie kurām tu pats kaut kad nezināmā laika posmā tā visa rezultātā nonāksi - tās būs ļoti vērtīgas, pamācošas un noderīgas. Jo ne vienmēr labākais tiešām ir labākais, bet sliktākais - sliktākais. Visu šo lietu un notikumu patieso vērtību tu iemācīsies un spēsi novērtēt tikai ar gadiem, raugoties uz tām no attāluma. Kaut gan, teikšu godīgi - arī tagad, 41 gada vecumā, es joprojām neizprotu jēgu daudzām no lietām, kas notiek manā dzīvē. Nezinu to iemeslus, nodomus un to, kāds galu galā būs to iznākums. Tāpēc nejūtos tik nobriedis, pieaudzis un piepildīts, lai tagad mācītu tevi. Labāk netēlot dalailamu...
Vienīgais padoms, ko es tev varu dot - nepadoies! Būs situācijas, kad tev būs šāda sajūta, bet tici man - saņemies un turpini iet uz priekšu. Tu nekad nezini, kas notiks. Tā milzīgā uzvara, kas tev tobrīd izskatīsies kā pasaules naba, patiesībā varbūt izrādīsies tāds sīkums uz kopējā fona, savukārt kāda lielā neveiksme, kas šķitīs nepārvarama - patiesībā tavs lielākais ieguvums tālākajai dzīvei. Un šobrīd es nerunāju par tevi kā hokejistu, bet cilvēku vispār.
Paskatoties atpakaļ, es tev varētu dot visvisādus padomus - desmitiem, simtiem. Un atlikušo dzīvi tu domātu par katru savu gājienu. Bet finālā - vai šodien un šobrīd ar visu piedzīvoto es esmu mierā ar sevi? Jā.
Izdari secinājumus.
Sandis
2013. gada decembrī