Sporta Avīze pirmā Lielā saruna ar tagad jau pasaules čempionu Mairi Briedi notika jau labi pasen – 2014. gada jūlijā. Parunājām arī par to, kāpēc, sastopot huligānus, labāk pāriet ielas otrajā pusē. Un to, kādu solījumu Maris devis, lai būtu drošs, ka neatgriezīsies pie savas bīstamākās vājības.
“Deguns bijis lauzts tikai vienu reizi. To pašu - uz ielas. Toreiz ļoti labi palīdzēja kikboksa iemaņas, tiku galā, taču - uzbrukums bija vienkārši ne par ko. Iela nav rings - tu runā ar vienu, bet cits jau tikmēr uzbrūk no sāna uz salauž deguna. Tā ir realitāte. Dzīvojot šaurā pasaulītē, nekad neiedomāsies, ka kāds var ar cirvi no muguras uzbrukt, tāpēc cilvēkiem ir jāstāsta arī šādi negatīvie piemēri - lai viņi būtu tiem gatavi. Tas pats attiecas uz spēļu automātiem. Bērni jau vispār ir mīksti kā plastalīns - tās vērtības, ko ieaudzināsi, būs viņiem noderīgas. Visi, protams, negribēs būt bokseri - kāds varbūt gribēs būt grāmatvedis -, taču jebkurā dzīves gadījumā zinās, kā sevi aizstāvēt. Cilvēks, kurš kaut nedaudz būs boksējies, pratīs izvērtēt bīstamas situācijas un sapratīs, ka tā nav Brūsa Lī filma, kur ar vienu kājas sitienu var veselu baru izslēgt. Gudrs cilvēks pāries ielas otrā pusē, kur nav trīs piedzērušies vīrieši. Gudrs cilvēks paņems sievu un bērnu un dosies prom no briesmām, jo viņam nevajag neko pierādīt.”
Tas, ka Mairis šajā negāciju stāstā piesauc arī spēļu atomātus, nav nejauši - šajā atkarības purvā reiz bija iestidzis arī viņš pats. Taču tika laukā un nebaidās par to runāt. Kā viņam tas izdevās? “Recepte ir tikai viena, un tā ir šeit,” Maris izteiksmīgi parāda uz galvu. “Es zināju, ka tas ir slikti un nevajag to darīt, bet es tik un tā to darīju. Tad es aizgāju uz baznīcu un apsolīju Dievam, ka es vairs nespēlēšu spēļu automātus. Un, ja es lauzīšu savu solījumu un spēlēšu, tad lai man nebūtu nekādu sasniegumu sportā. Es sev iestāstīju, ka, ja lauzīšu šo solījumu, man sportā nekas nesanāks. Šādu solījumu pārkāpt es nevarēju, jo sports man ir ļoti svarīgs. Tagad skatos uz tiem cilvēkiem, kas spēlē... Būsim godīgi - šobrīd Latvijā ar naudas pelnīšanu ir ļoti drūmi. Vidēja mēroga cilvēkam ir jāiztiek ar minimāliem līdzekļiem. Bet tik un tā viņi iet spēlēt automātus un vēl iekuļas parādos. Rok paši sev bedri. Kāpēc?! Saka: “Domāju, ka uzvarēšu!” Bet tad to automātu nebūtu tik daudz, ja katrs varētu tā vienkārši atnākt un uzvarēt. Iedomājies - tu mēnesi krāsoji, špaktelēji vai ko citu darīji, lai pēc tam pāris stundās to visu nospēlētu...”