Latvijas hokeja izlase aktīvi gatavojas pasaules čempionātam, un starp jaunā trenera Boba Hārtlija asistentiem šogad būs arī Artis Ābols. Sporta Avīzes paša pirmā numura (2014. gada janvāris) lielajā sarunā hokeja treneris Ābols atzina, ka latviešu hokejistus nevar trenēt tāpat, kā, piemēram, Krievijas kolēģus. Vajadzīga citādāka pieeja, jo esam… kautrīgāki.
“Vēl mazāk tas [kautrīgums] palīdz, kamēr esi spēlētājs. To arī Laurim (Dārziņam) pateicu vēl Dinamo pirmajā gadā: “Klausies, tu esi latvietis, es esmu latvietis, un ar to mēs varam lepoties, taču laikā, kad esi laukumā, aizmirsti to - mūsu latvietība tur pavisam noteikti nepalīdz.” Cilvēkam gan ļoti grūti sevi mainīt. Kāds raksturs ir, tāds ir. Ne par velti saka: nekaunība - otrā laime. Laukumā jābūt nekaunīgam, citādi tevi pastums malā. Man pašam savulaik gāja dažādi - karjeras sākumā, pēc tam arī izlasē. Nevar teikt, ka padevos, taču... Treneris Mihails Beskašnovs man savulaik daudz devis, taču daudz arī ņēmis. Manī iekšā palika daudz vairāk, nekā es dabūju ārā, un viņš mani, jāsaka godīgi, salauza psiholoģiski. Bija tāds Oļegs Jurenko - starp 1973. gadā dzimušajiem bijām vieni no labākajiem un “Juniorā” pusi no komandas punktiem divatā vācām. Bijām viņa džeki - viņš bija mūs trenējis no 12-13 gadu vecuma un vienlaicīgi arī nonācām Pārdaugavas meistarkomandā, Beskašnovs kā galvenais un mēs līdz ar viņu.
Tālākais bija murgs. Nesaku, ka vajadzēja dot mums kādas atlaides vai palīdzēt, taču tas viņa veids, mūs noliekot... Ne jau lamājot, bet reāli pazemojot visas komandas priekšā! Šādi viņš kaut kā centās sevi parādīt tā brīža veco - Maticina, Kerča - priekšā. Es psiholoģiski nebiju tik spēcīgs un man tas bija tāds trieciens, ka pēc tam bija bail spēlēt. Un, ja tev ir bail spēlēt, tad tu esi nulle. Tad tu savam līmenim pat nepietuvosies! Ja ir tā bail kļūdīties, tad no ripas bēdz kā velns no krusta. Uz redzēšanos! To, ka varu spēlēt, sapratu tikai tad, kad aizbraucu uz ārzemēm. Pirms tam jau gāju prom no hokeja. Kāda jēga turpināt, ja vispār nevaru uzspēlēt?! Nevaru un viss! Uz halli brauc nevis spēlēt, bet mocīties. Tāpēc arī saku - viņš man daudz deva, taču vēl vairāk paņēma.
Latvijā tā vispār nedrīkst! Tas Krievijā tā - tie, kas atnāk, jau tā ir dabiskā atlase no tiem viņu 140 miljoniem. Jau tā tu paņem tos, kas kaut kā izcēlušies. Un tad tālāk vari darboties bez kompleksiem. Izdzīvos stiprākais! Par tiem, kas atbirst, galva nevienam nesāp. Viņi vienkārši izrādījās vājāki - fiziski, psiholoģiski. Vienalga kā. Bet mums Latvijā - cik tad to spēlētāju vispār ir?”