Pēdējā gada laikā no sarunām par zaļāku un videi draudzīgāku saimniekošanu, šķiet, esam tikuši soli uz priekšu, un gan Latvijas valsts, gan Eiropas Savienības mērogā tiek pieņemti svarīgi lēmumi, kas dos iespēju samazināt atkritumu apjomu, akcentējot plastmasas atkritumu problemātiku. Intervija ar Latvijas Atkritumu saimniecības asociācijas (LASA) valdes priekšsēdētāju Jurģi Ugoru.
- Sabiedrībā viedokļi par bezmaksas plastmasas maisiņu aizliegumu no nākamā gada 1. janvāra ir būtiski atšķirīgi. Kāds ir jūsu viedoklis?
- Esmu gandarīts, ka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ir pieņēmusi galējo lēmumu un no 1. janvāra tirdzniecības vietās vairs nebūs pieejami bezmaksas plastmasas maisiņi. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas nodrošinātajā pētījumā ir konstatēts, ka plastmasas maisiņu apjoms pēdējā desmitgadē ir pieaudzis un sasniedz ievērojamu apjomu. Kopumā 2017. gadā tirdzniecības vietās ir realizēti vai izplatīti 1,7 miljoni kilogramu plastmasas maisiņu, kuru svars ir mazāks par 0,003 kilogramiem, un teju 2 miljoni kilogramu maisiņu, kuru svars ir lielāks par 0,003 kilogramiem. Kopumā nepilni 4 miljoni kilogramu plastmasas ir vienreiz izmantota un izmesta. Pārskatiet katrs pats savus iepirkšanās paradumus: ieejam veikalā - banāns, burkāns, paprika, cepumi, gaļa, zivs un tā tālāk, katrs savā vai pat dubultā plastmasas maisiņā. Rezultātā mājās atnesam vismaz 10, ja ne vairāk plastmasas maisiņu. Uzsvēršu, ka pasaulē kopumā svarīgākais nav tikai kvalitatīva atkritumu apsaimniekošana, nododot pārstrādei izlietotos iepakojumus, bet gan atkritumu apjoma samazināšana pašā būtībā.
Rīgas pašvaldības izsludinātajā konkursā par atkritumu apsaimniekošanu visā pilsētas teritorijā ir iekļauts punkts par šķiroto atkritumu laukumu izbūvi
- Sabiedrība ir tā pieradusi pie plastmasas maisiņiem, ka daudzi nespēj iedomāties dzīvi bez tiem. Jau arī ražotāji savu produkciju iesaiņo dubultā plastmasā, kas sver vairāk par pašu produktu. Kādas ir alternatīvas?
- Nesen ieraudzīju pārdošanā plastmasas kastītē iesaiņotu nomizotu apelsīnu - manuprāt, tālāk vairs nav kur iet. Jāpiebilst, ka tas gan nebija Latvijā. Taču arī pie mums ir daudz dažādu situāciju, kuras šķiet pilnīgi iracionālas. Bet pieprasījums rada piedāvājumu - ja patērētājs vēlas nomizotu apelsīnu, tad ražotājs to piedāvā. Vairākās Eiropas valstīs jau daudzus gadus iesaiņojumam vairāk izmanto papīru, tāpat arī populārāka ir preču pārdošana uz svara, nevis iepakota vakumpakās vai cita veida plastmasas iepakojumos. Tās ir iepirkšanās tradīcijas, kas ir jāmaina, taču jāpatur prātā, ka alternatīvais iesaiņojums nedrīkst būt dārgāks, jo tas nebūs pa prātam ne patērētājam, ne ražotājam. Prieks, ka arī Rīgā ir atvērušies veikali, kuros ir nulle atkritumu. Pēc miltiem vai citiem produktiem cilvēks nāk ar savu burciņu vai cita veida iesaiņojumu, kuru lieto atkal un atkal. Kopumā varu teikt, ka, lai gan ļoti lēnām, bet patērētāji kļūst apzinīgāki - arvien vairāk cilvēku izprot, kādas pēdas pasaules ekosistēma atstāj katrs plastmasas maisiņš.
- Nule kā Eiropas Parlaments Strasbūrā apbrīnojamā vienprātībā pieņēma lēmumu atbalstīt aizliegumu no 2021. gada tirgot vienreiz lietojamos plastmasas traukus un vates kociņus. Vai tas neradīs būtiskus iebildumus?
- Tas ir vēl viens nozīmīgs solis, kas sperts planētas ekosistēmas saglabāšanas virzienā. Pētījumi apliecina, ka apmēram 80 līdz 85 procenti no visiem Eiropas pludmalēs un piekrastēs atrodamiem atkritumiem ir plastmasa, turklāt 70 procenti no tiem ir vienreiz lietojamie trauki. ANO aplēses liecina, ka 2050. gadā pasaules jūrās un okeānos būs vairāk plastmasas nekā zivju. Situācija tiešām ir ļoti smaga, bet, ja netiks pieņemti kardināli lēmumi, tā neuzlabosies, bet kļūs tikai ļaunāka. Ja runājam tieši par Latviju, tad acīmredzot iedzīvotāju vēsturiskā sadzīves kultūra ir augstākā līmenī - lielākoties esam pieraduši aiz sevis savākt atkritumus, tāpēc Latvija nav starp pašām piedrazotākajām valstīm. Esam salīdzinoši labā pozīcijā, bet vienmēr var gribēt labāk. Tāpēc svarīga ir ne tikai atkritumu dalīšana, noglabājamo atkritumu apjoma samazināšana, bet galvenokārt darbam jābūt vērstam uz sabiedrības izglītošanu un prasmēm dzīvot tā, lai atkritumu būtu pēc iespējas mazāk, aizstājot plastmasu ar videi draudzīgiem iepakojumiem.
- Tas, ka mēs varētu iztikt pavisam bez plastmasas iepakojumiem, neizklausās reāli, tāpēc jāturpina arī iesāktā atkritumu šķirošana. Kādas ir tendences - vai arī šajā jomā patērētājs kļūst apzinīgāks?
- Esam novērojuši: ja cilvēkam atkritumu šķirošana nerada papildu grūtības, tad cilvēki labprāt šķiro. Primārais uzdevums ir nodrošināt pieeju šķiroto atkritumu konteineriem. Strādājot ar Latvijas pašvaldībām, jau daudzus gadus redzam, ka pašvaldības pret šo jautājumu izturas ļoti nopietni - jau izsludināto konkursu noteikumos potenciālajam atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumam ir jānodrošina šķiroto atkritumu laukumu izbūve un konteineru pieejamība. Jo labāka pieejamība, jo labāki atkritumu šķirošanas rezultāti. Arī Rīgas pašvaldības jaunajā iepirkuma konkursa par atkritumu apsaimniekošanu Rīgā ir ielikts šāds punkts. Svarīgi, ka dome ir apņēmusies atrast vietas, kur izveidot šķiroto atkritumu laukumus, savukārt uzņēmējam būs jāveic to izbūve un iekārtošana. Manuprāt, tas ir ļoti labs veids, kā arī rīdziniekiem piedāvāt plašākas atkritumu šķirošanas iespējas.
- Nereti dzirdēti apgalvojumi, ka, kopš Ķīna ir pateikusi nē Eiropas atkritumiem - vairs neiepērk pārstrādei plastmasu un citu veidu atkritumus, atkritumu apsaimniekotājiem vairs nav iespēju sašķirotos atkritumus pārdot un atgūt naudu, kas samaksāta par savākšanu, jo, kā zināms, iedzīvotājiem par šķiroto atkritumu izvešanu nav jāmaksā.
- Es tam nepiekrītu, jo, lai arī Ķīna vairs atkritumus nepieņem, ir pietiekami daudz alternatīvu variantu. Latvijā gan ar otrreizējo izejvielu pārstrādi nodarbojas maz uzņēmumu - pārstrādā PET pudeles, bet kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā ir iespējams pārdot gan stiklu, gan kartonu. Varbūt jautājums vairāk ir par cenu, un, gaidīdami labāku otrreizējo izejvielu iepirkuma cenu, uzņēmēji dažkārt uzkrāj lielāku apjomu savās noliktavās. Taču kopumā situācija nav sarežģīta - otrreiz izmantojamās izejvielas iepērk, vislielākais pieprasījums ir pēc metāla dzērienu bundžām.
- Vai, uzkrājot milzīgu otrreiz pārstrādājamo atkritumu daudzumu, netiks radīti draudi videi, kā tas bija gadījumā ar riepām?
- Šā gada sākumā stājās spēkā grozījumi Atkritumu apsaimniekošanas likumā. Tie nosaka obligātu prasību atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumiem nodrošināt finanšu garantiju, lai saņemtu atļauju darbībām ar atkritumiem, kā arī definē otrreizējās izejvielas un atkritumus. Likuma grozījumos paredzētās finanšu garantijas faktiski ir kā obligātās apdrošināšanas polise uzņēmējam, kurš veic darbības ar atkritumiem. Kā skaidrots likumprojekta anotācijā, tas ļaus samazināt komersantu nepārdomātu rīcību un ierobežot darbības «pelēkajā zonā». Vienlaikus tiks nodrošināti līdzekļi gadījumā, ja komersants nav atbilstoši veicis savu darbību un valstij jāiesaistās uzkrāto un nepārstrādāto atkritumu savākšanā un apsaimniekošanas organizēšanā. Līdzīga sistēma darbojas Igaunijā un uzsākta arī Lietuvā.
Valsts vides dienests varēs pieprasīt finanšu nodrošinājuma atlīdzību pilnā vai daļējā apmērā atkarībā no atkritumu apsaimniekotāja saistību izpildes. Saņemto atlīdzību Valsts vides dienests izlietos, lai segtu izdevumus gadījumos, kad atkritumu apsaimniekotājs atkritumus nav nogādājis tiem paredzētajā vietā un ir jānodrošina attiecīgo atkritumu savākšana, pārvadāšana, uzglabāšana vai pārstrāde; atkritumus nav pārstrādājis vai reģenerējis noteiktā apjomā un ir jānodrošina to pārstrāde vai reģenerācija; nav nodrošinājis slēgtas vai rekultivētas izgāztuves rekultivāciju pēc izgāztuves atrakšanas un atkritumu pāršķirošanas un ir jānodrošina teritorijas rekultivācija. Līdz ar to jaunais regulējums pasargā no tādiem gadījumiem, kā, piemēram, ar uzņēmēja uzkrātajām riepām, kas izsauca plašu rezonansi sabiedrībā un radīja zaudējumus videi un valstij.
