Kā sakārtot medicīniskās aprūpes sistēmu Latvijā?

 

2.lapa

SIA ar valsts kapitālu (slimnīcas) saņem līdzekļus no valsts budžeta par medicīniskām manipulācijām, turklāt tām tiek centralizēti iepirkti medikamenti un materiāli. Trešais finansēšanas parametrs - kapitālieguldījumi. Plus piemaksas - pacientu iemaksas. Plus Eiropas nauda, plus valsts garantēti kredīti. Turklāt valsts slimnīcās noteikta arī maksa par atrašanos slimnīcas gultā un manipulācijām (maksā pacients). Dienas stacionāri pie slimnīcām arī ir maksas. Privātais sektors apmaksā speciālistu darbu, iepērk medikamentus un iekārtas par līdzekļiem, kurus daļēji saņem saskaņā ar valsts kvotām, daļēji ņem no pacientiem. Proti - acīmredzama negodīga konkurence - medicīnas privātais sektors strādā par paša nopelnīto, iegulda attīstībā un pat gūst peļņu. Bet valsts slimnīcas saņem naudu no valsts budžeta trijās plūsmās (kā minimums), taču strādā ar zaudējumiem un nemitīgi prasa vēl naudu no budžeta. Viņiem maz, viņi draud ar streikiem…

Tātad - nauda, kuru izdala slimnīcām, tiek tērēta absolūti neefektīvi. Ņemsim lielāko - Austrumu slimnīcu, kurā ietilpst piecas slimnīcas un meitas firmas. Palūkosim tās bilanci: 2014. gadā - mīnus desmit miljoni (pirms nodokļiem), 2015. gadā - mīnus pieci miljoni (pirms nodokļiem). 2016. gada bilanci pagaidām nezinu. Proti - Austrumu slimnīca ir bankrots! Paula Stradiņa slimnīca izskatās nedaudz labāk. Bet šī bankrota stāvokļa iemesls ir - neracionāla pārvalde.

Tur, kur privātajā sektorā darbu dara viens cilvēks, slimnīcā ar valsts kapitālu - trīs, turklāt viņu darba efektivitāte ir zema. Bet šie trīs darbinieki saņem vien nedaudz mazāku algu nekā tās pašas kvalifikācijas darbinieks privātklīnikā. Tāpēc, ka slimnīcā štatu sarakstu un algas nosaka valsts, kura sen to visu atdevusi ministrijas ziņā, bet ministrija nezina, kas un kā notiek slimnīcās efektīvas ekonomiskas pārvaldes un tēriņu optimizācijas aspektā. Bet privātais pats nosaka, cik pie viņa saņems tas vai cits speciālists. Jo privātajam neviens nepiešķir valsts garantijas kredītam, neviens viņam nepērk medikamentus un nepieliks naudu, ja viņa personāls sadomās streikot.

Pats interesantākais ir tas, ka cilvēkiem patīk strādāt ar lielāku atdevi, ar lielāku rezultātu, pat ja no viņiem stingrāk prasa, bet arī maksā vairāk… Lūk tāpēc kadri no valsts slimnīcām aizplūst uz privāto sektoru.

Taču pacientam, kuram jāsaņem speciālista konsultācija vai arī izmeklēšana ārpus kvotas, pakalpojuma cena privātajā poliklīnikā būs gandrīz tāda pati, kā slimnīcā ar valsts kapitālu. Un, lai cik ar tādā aplamā sistēmā negāztu naudas, labāka tā nekļūs.

Privātā medicīna pie mums ir diezgan labi attīstījusies, tā kļuvusi konkurētspējīga gan kvalitātes, gan pakalpojumu apjoma ziņā. Būtu saprātīgi dalīt valsts kvotas līdzīgi starp visām medicīnas iestādēm. Un lai pacients izvēlas - kas viņam vairāk patīk. Bet, ja atzīt, ka Latvijā jau ir pietiekami attīstīts privātais medicīnas bizness, kurš gan tehniskā nodrošinājuma līmeņa, gan savu speciālistu līmeņa ziņā ne tik vien kā neatpaliek no valsts medicīnas iestādēm, bet dažās lietās ir jau pārāks par tām, tad ir jāmaina medicīnas finansēšanas mehānisms. Pareizāk sakot - budžeta līdzekļu sadales mehānisms.

Gluži tehniski to izdarīt nav grūti. Veselības norēķinu centrā ir statistika par visiem Latvijas veselības aizsardzības sistēmas darba gadiem - cik un kādas manipulācijas tika veiktas un attiecīgi apmaksātas no budžeta līdzekļiem. Tā ir izejas informācija. Tālāk - solis numur viens - apstiprināt visām (!) medicīnas iestādēm pilnu valsts apmaksāto manipulāciju uzskaitījumu. Turklāt - šis manipulāciju uzskaitījums ir jāprecizē. Jo pastāv obligātās manipulācijas, kuras valsts līdz šim nav pamanījusi. Solis numur divi - jānosaka un jāapstiprina katras manipulācijas cena. Līmenī, kas nav zemāks par iepriekšējo finansējumu. Ja šīs cenas būs ne visai pareizas un ne visai taisnīgas, tad tas tomēr ir sākotnējais process, kur mums jārēķinās ar līdzekļiem, kādi ir mūsu rīcībā.

Solis numur trīs - uz statistikas par pēdējiem 5-7 vai 10 gadiem pamata apstiprināt kvotu (apmaksājamo manipulāciju skaitu) katrai apstiprinātajai manipulācijai! Apstiprināt cenrādi.

Solis numur četri - sniegt informāciju par šo valsts pasūtījumu (apstiprinātu kvotu katrai manipulācijai) visām!!! bez izņēmuma medicīnas iestādēm (gan valsts, gan privātajām). Tālāk - Veselības norēķinu centrs saņem no medicīnas kompānijām iesniegumus piedāvātajām kvotām.

Te iespējami divi rīcības varianti. Pirmais - kvotas tiek dalītas vienādi visiem, kas pieteikušies. Piemēram, kvotu plāns ir 1000 manipulācijas, saņemti 5 kompāniju iesniegumi, katra no tām spēj šo manipulāciju veikt. Tiek noslēgti līgumi un visiem dotas 200 manipulācijas. Pēc pusgada Veselības norēķinu centrs atskaitēs redz, ka trīs darbojas ritmiski, viens jau izpildījis gada plānu, bet viens nav izņēmis pusgada kvotu. Šajā gadījumā kvota uz otro pusgadu tam, kurš strādā slikti, tiek atņemta un atdota tam, kurš strādā labi.

Otrs variants - piecas kompānijas iesniegušas pieprasījumu konkrētai kvotai 1000 manipulāciju apjomā, taču kompānijām ir dažādas iespējas. Vienā šajā jomā strādā pieci speciālisti, otrā - divi, pārējās - pa vienam. Tad kvota tiek dalīta atbilstoši speciālistu skaitam.

Tā mēs spēsim iedarbināt normālu līdztiesīgas konkurences mehānismu visām Latvijas medicīnas kompānijām.

Medicīnas kompānijas ar valsts kapitālu ir sevi sen sakompromitējušas un priekšrocības tām vairs nevar dot. Budžeta nauda valsts slimnīcās pagaist kā “melnā caurumā”. Šī visatļautība ir jāaptur.

Protams, arī, pastāvot šādai pieejai, arvien saglabāsies tas, ka visiem gribētājiem kvotu nepietiks. Taču naudas izmantošanas mehānisms kļūs caurspīdīgāks. Īpaši, ja informācija par kvotu sadali manipulācijām tiks publicēta VM vai Norēķinu centra mājaslapā. Turklāt šai informācijai ir jābūt pieejamai sabiedrībai ne vēlāk par esošā gada piekto datumu.

Bet tiem, kam kvotu nepietiks, vajadzīgā manipulācija arvien būs pieejama par pilnu cenu. Taču oficiālajā mājaslapā pacients redzēs, kur viņš var meklēt palīdzību.

 
Turpinājumu lasi nākošajā lapā