Liepājnieks Juris Grūdups par diagnozi – II tipa cukura diabēts – uzzināja arodveselības pārbaudē, jo sūdzību par sliktāku pašsajūtu nebija. Tomēr drīz vien pasliktinājās redze un atklājās, ka viņam radušās komplikācijas – diabēta izraisīti tīklenes bojājumi jeb diabētiskā makulopātija, kas, laikus neapturēta, var draudēt pat ar aklumu.
“Nēsāju brilles jau ilgāku laiku, bet pastiprinātu nogurumu vakaros un biežākus tualetes apmeklējumus “norakstīju” uz vecumu. Neesmu vairs nekāds puika, tāpēc šķita, ka īpašam uztraukumam nav pamata, tā vienkārši ar gadiem notiek,” atklāj Juris Grūdups, kurš šobrīd ir 64 gadus vecs un ar diabēta diagnozi sadzīvo jau piecus gadus.
Lai arī Juris par pašsajūtu nesūdzējās, kad analīzēs parādījās ļoti paaugstināts glikozes līmenis asinīs - 14 mmol/l, ģimenes ārstei radās aizdomas par saslimšanu ar II tipa cukura diabētu. Viņa Jurim nozīmēja padziļinātu veselības pārbaudi, kas diagnozi apstiprināja.
“Tas notika pirms pieciem gadiem. Man izrakstīja medikamentus diabēta kontrolei, un tos kopš tā laika lietoju trīs reizes dienā; esmu ieviesis izmaiņas arī ēdienkartē un dzīvesveidā,” stāsta Juris.
Juris bija viens no tiem pacientiem, kura organisms labi reaģē uz ārstēšanu, un jau pēc dažiem mēnešiem glikozes līmenis bija ievērojami pazeminājies. “Šobrīd man pašam mājās ir viss vajadzīgais, lai sekotu galvenajiem rādītājiem: gan asinsspiediena mērītājs, gan glikozes mērītājs. Šobrīd cukura līmenis ir ļoti labs - 5 - 6 mmol/l, un es to parasti nomēru reizi nedēļā,” savu ikdienu raksturo Juris.
“Interesanti, ka tikai tad, kad uzzināju diagnozi, noskaidrojās, ka šī pati slimība ir arī vairākiem maniem tuviniekiem, tāpēc, esmu diezgan pārliecināts, sava loma II tipa diabēta attīstībā varētu būt arī iedzimtībai,” viņš piebilst.
Lai arī cukura līmeni izdevies normalizēt salīdzinoši ātri, Juris Grūdups saskārās ar strauju redzes pasliktināšanos. “Brilles nēsāju jau ilgāku laiku, bet tad redze strauji kļuva arvien sliktāka. No Liepājas 1. poliklīnikas (“Vecliepājas primārās veselības aprūpes centrs”) saņēmu nosūtījumu uz “Latvijas Amerikas acu centru”, kur manas acis pārbaudīja padziļināti. Tika konstatētas diabēta izraisītas tīklenes problēmas, kas progresējot var izraisīt aklumu.”
Ārsts Jurim nozīmēja intravitreālas injekcijas, un arī uz šo ārstēšanu viņa organisms reaģēja ļoti pozitīvi. “Sākumā injekcijas saņēmu reizi mēnesī, tagad - jau retāk. Protams, manipulācijas, ko veic acīs, nav nekas patīkams, noteikti dotu priekšroku retāk ievadāmam medikamentam.”
Pēc Jura vārdiem, pat daļējs aklums cilvēkam, kas visu mūžu labi redzējis, būtu īsta traģēdija. Viņš ir ļoti pateicīgs savai darbavietai, AS “Gaso”, kas segusi pusi izdevumu par ārstēšanos. Veselības apdrošināšanas polise šādas izmaksas nesedz, bet summa par ārstēšanos ir ievērojama. J. Grūdups saņem valsts kompensētas zāles diabēta ārstēšanai, bet diabētiskajai makulopātijai kompensācija vēl nav paredzēta. Bez darbavietas atbalsta šos izdevumus būtu grūti segt. “Turklāt esmu strādājošs cilvēks ar stabiliem ienākumiem. Pensionāru un mazāk nodrošinātu cilvēku situācija neapšaubāmi ir vēl smagāka.”
Diabētisko makulopātiju raksturo šķidruma uzkrāšanās makulā, kas ir galvenā redzes centra daļa. Anti-VEGF terapija palīdz samazināt tūsku un uzlabo redzi.
Diabētiskās makulas tūskas ārstēšanai pieejami medikamenti, kas darbojas kā asinsvadu endotēlija augšanas faktora inhibitori. “Līdz anti-VEGF terapijas izgudrošanai pacientiem labākajā gadījumā bija pieejams tikai lāzers. Bet pēc jauno medikamentu injekcijas saņemšanas pacientam tūska no tīklenes pazuda jau trešajā dienā, un uzlabojās redzes funkcija. Tad es nodomāju, ka varbūt “maisam gals ir vaļā”,” mediju pasākumā “Diabēta pacienti 20 gadus gaida valsts finansējumu redzes zaudēšanas novēršanai. Vai laika bijis par maz?” uzsvēra Latvijas Acu ārstu asociācijas valdes priekšsēdētājs Juris Vanags (1). “Jau tolaik cerēju, ka pacientiem kļūs pieejama tiešām laba, efektīva un nosacīti maztraumatiska ārstēšana tīklenes saslimšanas gadījumā. Izmantojot lāzeru, tomēr rodas zināms apdegums, tīklenes atrofija, pats tīklenes centrs netiek sasniegts. Savukārt ar jaunākajiem medikamentiem mēs varam netraumatiskā veidā tūsku likvidēt. Ir pagājuši 20 gadi, bet mēs faktiski esam tieši tajā pašā punktā.”
“Pacientiem varam piedāvāt lāzerkoagulāciju, bet, ja cilvēks ir diabēta pacients, kam jau tā ir daudz blakus slimību un papildus rodas redzes komplikācijas, diemžēl viņš atbilstošu ārstēšanu var arī nesaņemt. Rezultātā palielinās pacienta invaliditātes risks. Ilgstoši neārstējot, cilvēks var pilnībā zaudēt redzi. Mūsdienīga ārstēšana tomēr prasa asinsvadu endotēlija augšanas faktora inhibitoru izmantošanu,” skaidroja J. Vanags.
Pasaules veselības organizācija atzinusi, ka redzes funkcionālais zaudējums ir viens no smagākajiem zaudējumiem, jo vizuāli iegūstam 70-90% informācijas. (2)
“Ja zaudējam redzi, esam ierobežoti informācijas ieguvē un dažādu funkciju veikšanā. Tāpat jāmin, ka, zaudējot redzi, cilvēkam bieži vien ir ārkārtīgi dziļa depresija; viņš neiet ārā no mājām, pat ja viņam piedāvā kādus (medicīniskus) pakalpojumus. Vieglāk būtu līdz tam nenonākt. 2022. gada OECD ziņojumā norādīts, ka Latvija ir pirmajā vietā no Eiropas valstīm, kurās redzes veselība pasliktinās,” uzsvēra Latvijas Neredzīgo biedrības Centrālās valdes priekšsēdētājs Kaspars Biezais (3).
“Tas, ko mēs vēlamies Latvijā, nav nekas unikāls vai neatkārtojams. Jau ir pieņemta Eiroparlamenta rezolūcija par to, ka diabēta pacientu ārstēšanai ir jākļūst par prioritāti Eiropas (Savienības) valstīs, kā arī Pasaules Veselības organizācijas Eiropas reģiona deklarācija, kurā valstis tiek aicinātas nodrošināt diabēta pacientiem pietiekoši efektīvu ārstēšanu, jo pretējā gadījumā tiek ļoti būtiski ietekmēts gan valsts veselības budžets un sociālais budžets, gan iedzīvotāju darbspēja, dzīves kvalitāte un ilgums. Diabēta pacientu skaits ar katru gadu pieaug, un līdz ar to palielinās valsts tēriņi viņu ārstēšanai. Divdesmit gadus atliekot ļoti svarīgus lēmumus diabēta pacientu ārstēšanas jomā, aizbīdot tos kādās “tālās atvilktnēs”, mēs tikai palielinām izmaksas, kādas rodas valstij,” atzīst Latvijas Diabēta asociācijas valdes priekšsēdētāja Gunta Freimane (4).
Valdība un Saeima jau vairākkārt aicinātas rast finansējumu anti-VEGF grupas medikamentu intravitreālajām injekcijām diabētiskās makulopātijas ārstēšanai, atzīstot, ka tā draud ar redzes zudumu. Beidzot notiek pozitīva virzība - pieņemts konceptuāls lēmums šo vajadzību daļēji atbalstīt, uzsākot atbalsta sniegšanu. Taču ir skaidrs, ka visiem pacientiem palīdzēt diemžēl nebūs iespējams.
“Diabēta pacientiem jau no 2025. gada sāks apmaksāt injekcijas redzes saglabāšanai, taču tas notiks pakāpeniski - pirmajā gadā 50 pacientiem, un nākamajos divos gados klāt nāks vēl pa 50 pacientiem,” Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē 10. septembrī sacīja Veselības ministrijas parlamentārais sekretārs Artjoms Uršuļskis. (5)
“Prioritārajām pacientu grupām trīs gados kopumā būtu vajadzīgi aptuveni 2,5 miljoni eiro. Par to, vai šos līdzekļus būs iespējams piešķirt jau no 2025. gada, vēl jālemj valsts budžeta pieņemšanas procesā,” viņš sacīja.
Materiālu sagatavoja: SIA “Roche Latvija”
Miera iela 25, Rīga, LV-1001, Latvija
E-pasts: riga.info_Latvija@roche.com
Materiāls sagatavots: 2024.gada septembris
M-LV-00001009