Kārlis Puriņš: Ieguvu zināšanas un vedu tās uz Latviju
Ar Dr. Puriņa privātklīniku varētu arī neiepazīstināt, jo neiroķirurgu Puriņu dinastija ir plaši pazīstama un augstu vērtēta gan starp pacientiem, gan kolēģiem. Tomēr ir vērts pavēstīt, ka pēc daudzu gadu darba ārzemēs Latvijā ir atgriezies Ilmāra Puriņa mazdēls, Jura Puriņa dēls Kārlis Puriņš, lai veidotu savu dzīvi šeit un palīdzētu atlabt Latvijas iedzīvotājiem. Intervija ar neiroķirurgu, medicīnas zinātņu doktoru, Dr. Puriņa privātklīnikas vadītāju Kārli Puriņu.
- Cik zināms, uz Zviedriju devāties rezidentūras ietvaros, taču nu jau pagājuši divpadsmit gadi, kopš aizbraucāt no Latvijas. Ko šajā laikā esat paguvis izdarīt?
- Dzīve un darbs ārpus Latvijas tiešām sākās ar rezidentūru. Pēc ārsta grāda iegūšanas uzsāku rezidentūru neiroķirurģijas specialitātē P. Stradiņa universitātes klīnikā, taču tad radās iespēja rezidentūru turpināt Zviedrijā. Pēc rezidentūras Upsalas klīnikā man piedāvāja pastāvīgu darbu, un es šo iespēju izmantoju. Strādāju un turpināju mācības doktorantūrā - aizstāvot doktora grādu, saņēmu arī sertifikātu neiroķirurģijā un varēju sākt operēt pilnīgi patstāvīgi. Kad pēc doktorantūras man piedāvāja darbu, mazliet šaubījos, jo nebiju plānojis palikt Zviedrijā - domāju, ka iegūšu izglītību un braukšu uz mājām. Upsalas klīnikā kā pilntiesīgs neiroķirurgs nostrādāju divus gadus, līdz man piedāvāja vietu Strangnas klīnikā, kas ir privāta klīnika un specializējusies muguras ķirurģijā. Pasaulē šīs klīnikas vārdu zina daudzi. Kad sapratu, ka arī šajā klīnikā esmu iemācījies visu, ko tā spēja piedāvāt, pieņēmu lēmumu meklēt turpmākas attīstības ceļus. Saņēmu piedāvājumu neiroķirurģijas un muguras ķirurģijas nodaļas virsārsta amatam vienā no vecākajām Stokholmas klīnikām, kur nostrādāju līdz pat 2018. gada nogalei.
- Kas jūs pamudināja atgriezties? Jums taču bija labs darbs labā klīnikā.
- Šo jautājumu man uzdod daudzi. To pašu man jautāja arī zviedru kolēģi: kāpēc jābrauc projām, ja esi sasniedzis tik daudz? Faktiski vajadzētu tikai turpināt veiksmīgo karjeru. Taču es sapratu - ja palikšu tur vēl ilgāk, tad būtībā kļūšu par zviedru un atpakaļceļa īsti vairs nebūs. Vismaz es tā to uztvēru. Uzskatu, ka Zviedrijā esmu iemācījies visu, ko tā varēja man dot, tāpēc pieņēmu lēmumu atgriezties un ieviest Latvijas neiroķirurģijā tādu pašu attieksmi, pieeju un fokusu, kāds ir Zviedrijas klīnikās. Domāju, ka tās zināšanas un prasmes, kas man piemīt tagad, varētu nodot arī citiem kolēģiem.
- Vai sava loma bija arī tēvam, kurš izveidoja Dr. Puriņa privātklīniku, kurā tagad esat ne tikai neiroķirurgs, bet arī klīnikas vadītājs?
- Protams, man būtu nesalīdzināmi grūtāk atgriezties, ja tēvs nebūtu ieguldījis milzu darbu un izveidojis šo klīniku. Klīnika ir uzbūvēta tik pamatīga, ka visas savas zināšanas es šeit varu īstenot dzīvē - šeit ir visi apstākļi, iekārtas un instrumenti, lai ieviestu mūsdienīgas ārstniecības un operāciju tehnoloģijas. Tāpat kā jebkura joma, strauji attīstās arī neiroķirurģija un operāciju metodes - tagad lielākoties viss notiek mazinvazīvi, mikroskopu kontrolē un tamlīdzīgi, lai rezultāts būtu teicams un pacients ātri atlabtu. Visbiežāk jau nākamajā dienā pēc muguras operācijas viņš var doties mājās. Būtībā tā ir cita pieeja un cita metodoloģija - atšķirīga no Latvijā tradicionālās un labi zināmās, bet progresīva un saudzējoša.
- Vai piekrītat apgalvojumam, ka nozares attīstībai ir nepieciešams spēcīgs līderis?
- Protams, taču ne tikai viens līderis, bet gan kopums. Katrs ķirurgs laika gaitā izkopj savas tehnikas, mācoties no kolēģiem, runājot un strādājot. Esmu ticies ar kolēģiem un draugiem Latvijā, esmu stāstījis par savu pieredzi un praksi, par mūsdienīgām ārstniecības metodēm, taču nevar teikt, ka viņi manī klausās kā skolotājā un uzreiz ievieš to savā praksē. Jaunu tehniku ieviešana prasa daudzus gadus - visam jānotiek pakāpeniski, sākot no komunikācijas ar pacientu, ar diagnostiku, ar apstākļiem klīnikā un operāciju zālē, ar zināšanām un praksi.
- Vai jums ir savi knifi, ko neatklājat?
Katram ķirurgam ir savi knifi un noslēpumi. Gribu piebilst, ka katram ķirurgam ir savs unikālais rokraksts, kuru nokopēt ir gluži vai neiespējami. Piemēram, man, tāpat kā daudziem citiem ķirurgiem, ir speciāli ar rokām izgatavoti instrumenti, kuri atbilst gan manu roku izmēram un satvērienam, gan manam unikālajam rokrakstam.
- Saka, ka muguras slimības esot šā gadsimta vaina. Kas, jūsuprāt, tās izraisa?
- Es nepiekritīšu šim apalvojumam, jo muguras slimības ir bijušas gadu tūkstošiem - tas ir normāls novecošanās process. Vienīgā starpība ir tā, ka tagad mēs esam iemācījušies šīs slimības diagnosticēt un ārstēt. Nemaz ne tik sen bija tikai rentgens, kurā īsti neko nevar ieraudzīt - ir nākušas klāt datortomogrāfija un magnētiskā rezonanse, kā arī citi izmeklējumi, kas ļauj atklāt ļoti daudz problēmu. Izmantojot iegūto informāciju, mēs varam ar šīm slimībām cīnīties.
- Katram cilvēkam jau tikai vārdi «muguras operācija» liek iekšēji nodrebēt, josaistās ar gultas režīmu, sāpēm un ilgu rehabilitāciju. No jūsu iepriekš teiktā saprotu, ka ne vienmēr tas ir tā.
- Es jau iepriekš pieminēju mazinvazīvās operācijas. Piemēram, divas stundas pēc diska trūces operācijas pacients var sēdēt un staigāt bez sāpēm. Griezuma vieta ir tikai dažus centimetrus gara un praktiski nemanāma. Es strādāju ar mikroskopu un varu ļoti precīzi noņemt to, kas traucē nervam - tiklīdz nervu atbrīvo, tā sāpes pazūd. Jau nākamajā dienā pacients droši var doties mājās.
Ne vienmēr muguras problēmas noved pie operācijas - es ļoti individuāli izvērtēju katru pacientu, ņemot vērā viņa dzīvesveidu, sūdzības un to ilgumu, cik ļoti tas viņam traucē un daudzus citus aspektus. Ja redzu, ka situāciju var uzlabot ar zālēm, masāžām un fizioterapiju, tad iesaku alternatīvus ārstēšanās veidus, atliekot operāciju, jo varbūt tā nemaz nebūs nepieciešama. Ķirurģija ir jāizmanto tikai tad, ja ir skaidrs, ka tā dos vēlamo rezultātu. Es nelikšu uz operācijas galda cilvēku, ja nebūšu pārliecināts, ka operācija palīdzēs.
- Vai cilvēkam, kuru moka muguras vai spranda sāpes, pirms nākt pie jums uz konsultāciju, vajadzētu sagatavoties - veikt iepriekšējus izmeklējumus?
- Pie mums nāk dažādi pacienti - gan tādi, kuriem jau ir daudz izmeklējumu, bet viņi līdz šim nav atraduši īsto palīdzību, gan tādi, kuri atnāk un neko nezina par savu slimību. Mēs labprāt pieņemam visus, jo izmeklējumus varam veikt ļoti īsā laika sprīdī, neizejot no klīnikas. Cilvēki novērtē, ka gan izmeklējumi, gan lēmumu pieņemšana notiek ātri, jo šajā klīnikā ir gan datortomogrāfija, gan magnētiskā rezonanse, gan citas diagnostikas iekārtas. Pieredze rāda, ka diennakts laikā ir iespējams ne tikai veikt visus nepieciešamos izmeklējumus, bet arī veikt operāciju. Ja nepieciešams, operēju arī brīvdienās un nakts stundās, jo mums vissvarīgākais, lai pacients savu problēmu atrisinātu ātri.
Piebildīšu, ka šajā klīnikā esmu ieviesis ne tikai jaunākās ārstniecības metodes un tehnoloģijas, bet arī citu attieksmi pret pacientu - tāpat kā Zviedrijā, arī mūsu klīnikā pacients ir fokusā - gluži vai aiz rokas viņš tiek aizvests uz izmeklējumiem un jebkurā brīdī saņem skrupulozu skaidrojumu gan no vidējā personāla, gan ārsta. Pacients ir uzmanības centrā, viņš nevienu brīdi nepaliek viens ar savu problēmu - arī pirmsoperācijas un pēcoperācijas periodā pacienti tiek nepārtraukti uzmanīti - medicīniskais personāls visu laiku ir blakus. Tas rada drošību pacientam un arī mums.
***
Kārlis Puriņš
Medicīnas izglītību ieguvis Latvijas Universitātes medicīnas fakultātē. Specialitāti neiroķiruģijā mācījies Latvijas Universitātes neiroķirurģijas rezidentūrā P. Stradiņa universitātes slimnīcā un Upsalas universitātē Zviedrijā. Doktora disertācija aizstāvēta Upsalas universitātē Zviedrijā, tēma: Smaga galvas smadzeņu trauma - skābekļa un vielmaiņas monitorēšana un ārstēšana. Praktiskā neiroķirurģija un muguras ķirurģija apgūta lielākajās Zviedrijas universitātes slimnīcās un muguras ķirurģijas centros - Upsalā (Uppsala University Hospital), Strangnā un Stokholmā (St: Göran hospital) laika posmā no 2006. līdz 2018. gadam. Stažējies Vācijas, Šveices, Itālijas, Somijas, Dānijas un ASV klīnikās.