Gulbenes iedzīvotājs, kurš svinēs 102. dzimšanas dienu, dalās ar ilgdzīvošanas padomiem
Starp Jāņiem un Pēteriem – 28. jūnijā – savu nu jau 102. dzimšanas dienu atzīmēs tagad jau deviņus gadus pie meitas Gulbenē dzīvojošais, Dzelzavā dzimušais Alberts Miķelsons. Dzelzavieši viņu pazīst un sauc par Mikiņu. Mīļi un no sirds. Dažādus laikus izdzīvojis, arī izsūtījumu pārcietis, mīlestību un zaudējumus ģimenē jutis, ar gadiem nespēcīgāks kļuvis, bet arvien dzīvs, možs un sirsnības pilns.
Meita Maira Miķelsone spēj savienot gan rūpes par tēti, gan audzinātājas darbu bērnudārzā. Un Alberts saka - viņa dienas paiet gaidot, kad meita pārnāks mājās. Kopīgi rīti, vakari, brīvdienas. Tā ir laime, kuru Alberts un jaunākais no viņa trim bērniem - Maira - šodien nemainītu ne pret ko citu pasaulē. Viņi izdzīvo šo mīļuma un rūpju laiku abi, jo tētis tagad ir kā bērns un vienlaikus kā garīgi stiprais plecs, atbalsts savai meitai.
Maira prot tēti pamudināt gan runāties, gan uzdziedāt, gan atcerēties bijušos laikus. Arī otra meita - Aīda - bieži apciemo tēti un ar prieku izbauda iespēju būt kopā omulībā un mīļumā. Vislielākais prieks ir tad, kad uz Gulbeni paciemoties no Francijas atbrauc Alberta mazdēls Gatis ar ģimeni. Viņam pavisam ir četri mazbērni - Aiga, Jānis, Gatis, Linda - un astoņi mazmazbērni - Līva, Laura, Monta, Madara, Leons, Nemo, Toms un Kate.
Raibs un arī satricinājumiem pārpilns ir bijis Alberta mūžs. Viņš ir piedzimis 10 bērnu ģimenē, pieciem no kuriem dzīvība izdzisa jau bērnībā, saslimstot ar šarlaku. Alberts divu gadu vecumā zaudēja tēvu. Vēl maziņš arī pats gandrīz aizgājis postā no infekcijas slimības. Izglābis tēva brālis, kurš iejūdzis zirgu un aizvedis mazo Albertu pie daktera uz potēm. Puika uzaudzis mammas Kristīnes un četru vecāko māsu lolots. Kā jau pastarītis. Zēna gados bijis delveris. Spēka gados viņš bijis nasks darbā un pratis arī labi atpūsties, stāsta meitas Maira un Aīda. Viņas atminas laiku, kad bijušas vēl mazas. Mamma Aija strādājusi fermā, tētis agri no rīta cēlies reizē ar viņu un gājis palīgā, bet pēc tam devies pats savās darba gaitās. Viņš visus padomju gadus līdz pensijai nostrādāja kolhozā par traktoristu. Mājās arī bija pašiem sava saimniecība, tur tāpat darba netrūka.
Šodien Alberts slikti redz, slikti dzird un nav stiprs uz kājām, taču vienalga viņā klusi kūsā dzīvesprieks. Viņš kā piedzīvojumu piemin kardinālus notikumus savā biogrāfijā. Par to, kā 1937. gadā tika iesaukts Latvijas pirmās brīvvalsts armijā, dienējis Alūksnē. Par to, kā 1951. gadā tika politiski notiesāts kā padomju varas ienaidnieks un nosūtīts soda izciešanai aiz Urālu kalniem. Par to, kā 1957. gadā atgriezies mājās, Jaungulbenes mehanizācijas skolā izmācījies par traktoristu (beigšanas apliecībā bijušas teicamas atzīmes un tikai divi četrinieki - rasēšanā un fizkultūrā) un līdz vecuma pensijas gadiem strādājis kolhozā. Par to, kā smagi lauzis kāju negadījumā, kolhozā strādādams, un sekas palikušas uz visu mūžu. «Visādi ir dzīvē gājis,» nosaka Alberts.
Taču grūtāk par visu ir bijis samierināties ar tuvinieku zaudēšanu. Pāragri miris vienīgais dēls Jānis, aiz viņa mūžības ceļos aizgājusi mīļā sieva Aija. Tikai gadu bez viņas Alberts vēl pavadījis abu ģimenes mājā Dzelzavā viens pats. Tad padevies meitas Mairas aicinājumam pārcelties uz dzīvi pie viņas Gulbenē.
«Tētis vienmēr ir pratis saglabāt iekšēju mieru. Tas ir apbrīnojami! Viņš ir ļoti miermīlīgs cilvēks. Varbūt tāpēc viņam ir izdevies nodzīvot tik ilgu mūžu,» par Albertu saka viņa meitas Maira un Aīda.
«Bet krievu valodu es tā arī neiemācījos!» lepni saka simtgadīgais Alberts Miķelsons. Šajā vienā teikumā viņš ietver daudz dziļāku jēgu, nekā pasaka vārdi. Nav jau tā, ka nespēja vai nebija iespēju iemācīties. Alberts taču sešus gadus ir pavadījis gulagā - PSRS ieslodzījuma vietā! Tur viņš dzirdēja tik daudz krievu valodas, ka liktos - dzimtā mēle bija jāaizmirst. Bet nekā. Alberts drīz vien sācis saprast visu, ko viņam krieviski saka, bet pats runājis nav. Par to, kā bija tur - plašās Krievzemes labošanas darbu nometnē -, Alberts pat sarunās ar savu ģimeni nekad neesot izplūdis atmiņās. Samērā ātri viņš no Sibīrijas ir atgriezies Latvijā, taču tas nevarētu notikt, ja 1953. gadā nebūtu miris Josifs Staļins (Padomju Savienības Komunistiskās partijas centrālās komitejas ģenerālsekretārs). No vēstures avotiem ir zināms, ka politiski ieslodzīto atbrīvošana sākās pēc 1956. gada februāra, kad J. Staļina varas pēctecis Ņikita Hruščovs partijas kongresā nosodīja staļinismu. «Tētis 1950. gadā bija notiesāts uz 25 gadiem! Kā budzis (lielsaimnieks - red.), uz ziņojuma pamata. Viņa sieva Aija vēl centās pārsūdzēt spriedumu, ņēma advokātu. Velti... Taču pa to laiku šajā ģimenē piedzimu es. 1951. gadā tēti aizsūtīja tālu prom - aiz Urālu kalniem. Man tad bija astoņi mēneši,» stāsta Alberta vecākā meita Aīda. Mājās tētis pārnācis, kad Aīdai bija jāsāk iet skolā - 1957. gadā.
«Bija pavasaris,» sarunā iesaistās pats Alberts, atcerēdamies pārnākšanu mājās pēc politiskajā izsūtījumā pavadītajiem gadiem. Arī Aīda labi atceras to brīdi. Uzreiz bijis skaidrs, ka tas ir tieši viņš. «Es viņu (tēti - red.) vēl neredzēju, dzirdēju balsi. Sasveicinājās. Viņa pirmais jautājums bija, vai esmu viņa meita. Mājās visi bija kā apstulbuši. Tētis bija nokritis kā no gaisa mūsu priekšā,» stāsta Aīda. «Mamma mājās vārīja putru. Pabaroja mani,» par saviem pirmajiem iespaidiem, mājās pārnākot, stāsta Alberts. Aīda piemetina, ka tas bijis brokastu laiks. Viņa kā bērns tobrīd palīdzējusi klāt galdu. Bet Alberts saka - torīt Dzelzavā ienācis kājām taisnā ceļā no Gulbenes, kad bija izkāpis no Pitalovas vilciena. Visu nakti gājis.
«Jā... Tā. Tā dzīve aiziet. Jauki ir gājis. Tagad es vairāk pa gultu maisos. Vēl gribas padzīvot kādu laiciņu,» apcerīgi nosaka Alberts. Un pēc brīža turpina domu dzejā: «Viss šai dzīvē izirst, pat lauku vainags novīst, bet mīlestība - nekad.»
Tēva privāto dzīvi meitas iedala divos posmos. Esot gandrīz vai tā, it kā viņš ar savu sievu Aiju būtu precējies divas reizes. Pirmā kopdzīve bijusi līdz Alberta aizvešanai uz lēģeri. Šīs attiecības iezīmē meitas Aīdas piedzimšana. No jauna kopdzīve ar Aiju Albertam sākusies, atgriežoties Latvijā. Tad ģimene kļuva kuplāka vēl ar diviem bērniem - dēlu Jāni un meitu Mairu. Meitām prieks, ka vecāki ir paspējuši kopā nosvinēt arī zelta kāzas.
Lai dzīvotu 100 gadu...
- «Neko nevajag sasteigt. Viss jādara lēnām.»
- «Nepīpo un cauri! Es pats līdz 70 gadiem tomēr pīpoju. Tad atmetu.»
- «Neņem neko ļaunā! Pat ja dzīve nav viegla.»
- «Jādzīvo laukos! Tik labi ir tur. Man pašam bija kādreiz sešas govis. Bija savs piens, sava gaļa.»
- «Svētdienā vajag dzirdēt dievkalpojumu!»
- «Ar dziesmu pa dzīvi - dzied arī tad, kad ir garlaicīgi!»
Iesaka simtgadnieks Alberts Miķelsons