Kas ir ātriju fibrilācija jeb mirdzaritmija?

Ātriju fibrilācija jeb mirdzaritmija ir viena no biežākajām sirds aritmijām, un tās sastopamība pieaug līdz ar vecumu. Cilvēkiem vecumā līdz 40 gadiem mirdzaritmiju sastop 0,1%, vecumā līdz 65 gadiem – 5%, vecumā virs 80 gadiem – 10% gadījumu.

Biežāk ar mirdzaritmiju slimo vīrieši. Tās gadījumā sirds priekškambari saraujas haotiski un neritmiski - tie mirdz jeb mirgo, radot nepareizu sirds ritmu. Šāds ritms var būt gan pastāvīgs, ar kuru jāsadzīvo visu mūžu, gan epizodisks jeb lēkmjveidīgs, ko sauc par mirdzaritmijas paroksismiem. Normāli sirdij būtu jāstrādā kā pulksteņa sekunžu skaitītājam - jāsaraujas aptuveni 60 reizes minūtē miera stāvoklī. Mirdzaritmijas laikā sirds var sarauties ātrāk par 100 reizēm minūtē vai pat vēl ātrāk, patērējot daudz lielāku enerģiju nekā normāli, tādējādi ātrāk nogurstot un veicinot sirds mazspējas attīstību.

Mirdzaritmija un sirds mazspēja ir divas savstarpēji saistītas slimības, kuru iespējamība pieaug līdz ar vecumu. Abas patoloģijas sastop aptuveni 1,5% cilvēku. Sirds mazspējas gadījumā 1⁄4 daļai cilvēku ir mirdzaritmija, bet mirdzaritmijas gadījumā 1/3 cilvēku ir sirds mazspēja.

Ekrānšāviņš no avīzes

Mirdzaritmija ir bīstama galvenokārt komplikāciju dēļ - tā veicina ne tikai sirds mazspējas attīstību, bet arī var izraisīt trombu veidošanos sirds kreisajā priekškambarī. Trombiem no sirds dobumiem atraujoties un embolizējoties, tie var kļūt par cēloni kardioemboliskam insultam vai trombembolijai citos orgānos, piemēram, plaušās, nierēs, apzarnī, sirdī, kā arī rokās un kājās.

Izšķir divus insulta veidus - hemorāģisku insultu, kas ir saistīts ar galvas smadzeņu asinsvadu plīsumu, un išēmisku cerebrālu infarktu, kam pieskaitāms kardioembolisks insults, kad trombi no sirds ar asins plūsmu nonāk smadzenēs, tādējādi nosprostojot asinsvadu un radot išēmiju (nepietiekamu asins plūsmu, lai apmierinātu vielmaiņas vajadzības).

Mirdzaritmijas riska faktori

Tie var būt dažādi. Biežākais ir ilgstoši paaugstināts un neārstēts asinsspiediens, kas bojā sirds struktūru, radot iespēju bojājuma vietā sākties aritmijai. Citi mirdzaritmiju veicinoši riska faktori ir sirds mazspēja, koronārā sirds slimība, sirds vārstuļu slimības, pārmērīga alkohola lietošana, aptaukošanās, pastiprināta vai pazemināta vairogdziedera funkcija, hroniskas plaušu slimības. Mirdzaritmija var būt arī idiopātiska, kad tās cēlonis nav nosakāms - tā biežāk ir sastopama jauniem cilvēkiem.

Simptomi

Mirdzaritmijas epizodes var būt asimptomātiskas, kas nozīmē, ka simptomu nav un cilvēks nejūt haotisku sirdsdarbību. Šis ir sliktākais scenārijs, jo aritmijas epizode var ieilgt, cilvēks nezina, ka jālieto medikamenti, sirdī veidojas trombi, kas, nonākot galvas smadzenēs, nosprosto asinsvadus un izraisa insultu. Biežākā pazīme, kas liecina par mirdzaritmiju, ir neregulārs jeb neritmisks pulss, kas var izraisīt asinsspiediena svārstības. Var būt sirdsklauvju sajūta, sirds kūleņošanas sajūta, pārsitieni, pastiprināts vājums un nespēks, kas iepriekš nav bijis, elpas trūkums, diskomforts krūtīs, galvas reiboņi.

Ekrānšāviņš no avīzes

Kā konstatējama mirdzaritmija?

Ja parādās minētās sūdzības, jāvēršas pie ģimenes ārsta, kura galvenais uzdevums ir izmērīt asinsspiedienu un pulsu, paklausīties sirdstoņus. Ja ārstam radīsies aizdomas par sirds ritma traucējumiem, tiks veikta elektrokardiogramma (10 sekunžu sirds ritma pieraksts), kas parādīs, vai ir normāls sirds ritms, bet neizslēgs mirdzaritmijas varbūtību. Ja elektrokardiogramma neuzrāda mirdzarimtiju, bet periodiski ir sūdzības, kas par to varētu liecināt, var tik nozīmēts 24 stundu sirdsdarbības pieraksts (Holtera monitorēšana). Ilgāks sirds ritma pieraksts ir nepieciešams, jo var būt mirdzaritmijas epizodes, kas pāriet, pirms cilvēks ir paspējis aiziet pie ārsta. Papildus var tikt nozīmēta ehokardiogrāfija - sirds izmeklēšana ar ultraskaņu, kas palīdz novērtēt sirds struktūru un funkciju.

Komplikācijas

Mirdzaritmija ir viens no biežākajiem insulta iemesliem. Jebkuram cilvēkam ar mirdzaritmiju ir risks saslimt ar išēmisku insultu jeb kardioembolisku cerebrālu infarktu. Haotiskas sirdsdarbības dēļ sirds kreisajā priekškambarī veidojas trombi, kas var radīt asinsvadu aizsprostojumu dažādos orgānos. Visbiežāk tās ir galvas smadzenes (sk. attēlu).

Mirdzaritmija līdz piecām reizēm palielina insulta risku (salīdzinot ar cilvēkiem, kuriem nav mirdzaritmijas), sasniedzot pat 15% iespējamību gadā, ja cilvēkam ir daudz insulta riska faktoru. Insulta risks tiek novērtēts, izmantojot CHA2DS2VASc skalu, kurā ietilpst sirds mazspēja, arteriāla hipertensija, vecums, cukura diabēts, iepriekš pārciests insults un vaskulāra slimība (piemēram, miokarda infarkts) un dzimums (sievietēm risks ir augstāks).

Mirdzaritmija veicina arī ātrāku sirds mazspējas attīstību, jo sirds darbojas neefektīvi. Pastāvot ilgstoši nepareizam sirds ritmam, attīstās demence, pasliktinās kognitīvā funkcija, līdz ar to pazeminās dzīves kvalitāte. Ar laiku novēro darba spēju samazināšanos. Mirstība cilvēkiem ar mirdzaritmiju ir divas reizes lielāka nekā tiem, kuriem ir normāls sirds ritms.

Mirdzaritmijas ārstēšanas iespējas

Ārstēšanas mērķis ir normāla sirds ritma jeb sinusa ritma atjaunošana un uzturēšana, sirdsdarbības frekvences kontrole un insulta riska novēršana jeb trombembolijas profilakse. Aritmijas lēkmes pārtraukšanai un normāla sirds ritma uzturēšanai izmanto medikamentus, kas palēnina sirdsdarbību un novērš aritmijas rašanos. Mirdzaritmijas gadījumā svarīgs ir lēkmes ilgums, kas nosaka tālāko ārstēšanas taktiku. Lēkmi, kas ilgst ne vairāk kā 48 stundas, drīkst ārstēt nekavējoties.

Ja tā ir ilgāka par 48 stundām, sirdī varētu būt izveidojušies trombi un lēkmi uzreiz pārtraukt nedrīkst ļoti augsta insulta riska dēļ. Šajā gadījumā normālai ritma atjaunošanai nepieciešama sagatavošana ar antikoagulantiem jeb asinis šķidrinošiem medikamentiem un tikai pēc tam drīkst atjaunot normālu ritmu.

Antikoagulantu lietošana gan pirms lēkmes pārtraukšanas, gan ilgtermiņā ir mirdzaritmijas ārstēšanas stūrakmens. Pirms ārsts izraksta pacientam antikoagulantu terapiju, insulta un asiņošanas risks tiek novērtēts pēc speciālām skalām, izvērtējot katru situāciju individuāli. Insulta iespējamības risks tiek novērtēts ar CHA2DS2VASc skalu - antikoagulanti tiek izrakstīti tad, ja cilvēkam ir vismaz divi insulta riska faktori. Savukārt asiņošanas risks tiek novērtēts, izmantojot HASBLED skalu, kurā ietilpst tādi rādītāji kā nekontrolēta arteriāla hipertensija, traucēta aknu vai nieru funkcija, anamnēzē insults, iepriekšējas asiņošanas, svārstīgs INR rādītājs (lietojot antikoagulantu - varfarīnu), vecums, alkohola vai medikamentu (aspirīns, nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi) lietošana.

Ir divu veidu antikoagulanti. Varfarīns ir K vitamīna antagonists - tas ir pirmais antikoagulants, mūsdienās tas ir visplašāk lietots, jo ir finansiāli pieejamāks nekā jaunākās paaudzes antikoagulanti. Varfarīnam ir sarežģīta individuālās devas pielāgošana. Ar varfarīnu kā antikoagulantu no vienas puses ir jāsamazina insulta risks, bet no otras puses - asinis nedrīkst sašķidrināt par daudz, lai nesāktos asiņošana. Varfarīna nepieciešamo devu un darbību ietekmē daudzi faktori, piemēram, ģenētiskie, blakus saslimšanas, arī uzturs un citi lietotie medikamenti. Lietojot varfarīnu, reizi mēnesī ir jāveic asins analīzes, lai konstatētu, vai asinis ir pietiekam sašķidrinātas. Kā varfarīna kontroles rādītāju izmanto INR, kuru var noteikt koagulogrammā un kuram mirdzaritmijas gadījumā jābūt robežās no 2,0 līdz 3,0.

Mūsdienās ir pieejami jauni tiešie orālie antikoagulanti, no kuriem Latvijā šobrīd ir pieejami dabigatrāns, rivaroksabāns un apiksabāns. Šo medikamentu devas pielāgot ir vienkāršāk, turklāt nav nepieciešama asins analīžu kontrole. Lielos starptautiskos pētījumos šie preparāti ir pierādījuši savu pārākumu pār varfarīnu. To efektivitāte attiecībā uz insulta riska samazināšanu ir līdzīga vai labāka nekā varfarīnam, turklāt tie viennozīmīgi samazina asiņošanu risku, īpaši bīstamās intracerebrālās hematomas (asins izplūdumi galvas smadzenēs) attīstības risku.

Gadījumos, kad medikamentozā profilakse nav iespējama (ir augsts asiņošanas risks vai medikamentu nepanesamība), ir iespējama kreisā priekškambara austiņas mehāniska slēgšana ar īpašu ierīci, ievadot to sirdī caur katetru. Savukārt sirds ritma uzturēšanai iespējams izmantot citu invazīvu metodi - radiofrekvences katetra ablāciju, kad sirds kreisajā priekškambarī no iekšpuses veic piededzināšanu, izmantojot radiofrekvences viļņu enerģiju, noteiktās aritmijas veidošanās vietās. Šī metode ir invazīva, un tai diemžēl ir savas potenciālās komplikācijas, kas gan ir sastopamas reti. Visbiežāk šo ārstēšanas metodi izmanto pacientiem, kuriem medikamenti nespēj novērst mirdzaritmijas lēkmes.

Autori: Krista Lesiņa, Rīgas Stradiņa universitātes rezidente kardioloģijā, Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca; Andrejs Ērglis, Dr. med., profesors, kardiologs, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte, Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca, Latvijas Kardioloģijas centrs, Latvijas Universitātes Kardioloģijas un reģeneratīvās medicīnas institūts

KONKURSA VĀRDS: "LAIMĒ"