Stradiņu fasāde plaukst, saturs grūst. Pacientu stāsti par piedzīvoto

Paula Stradiņa universitātes klīniskās slimnīcas neiroķirurģijas operāciju zāles bieži vien paliek tukšas, aukstas un klusas – dīkā stāv dārga tehnika un telpas. Klusums valda ne jau tāpēc, ka nebūtu pacientu. Pacienti ir un pacietīgi gaida, kad pienāks tas brīdis, kad beidzot viņi saņems sen gaidīto ārstēšanu – operāciju. Diemžēl Stradiņos viss nenotiek, kā ieplānots – pietrūkst personāla, it īpaši operāciju māsu. Plānveida operācijas tiek pārceltas uz nenoteiktu laiku – dienu no dienas, nedēļu no nedēļas.

Interesi par notiekošo Stradiņu slimnīcas neiroķirurģijas nodaļā raisīja nejauši noklausīta saruna ap 9 no rīta kādā darbdienā. Sākotnēji palātā sarunājās paciente un māsiņa, kura skaidroja, ka pēc pāris stundām kundzi vedīs uz operāciju, tāpēc tagad vajag sakārtot mantas, nodot glabāšanā vērtslietas un naudu.

Pacienti gaida nedēļām

Kad viss bija sakārtots atbilstoši iekšējiem kārtības noteikumiem, palātā ieradās kāds kungs un teica: «Jūsu operācija tiek atlikta, jo magnētiskās rezonanses dati ir novecojuši - ir pagājis pusgads, un neiroķirurgs ar tik veciem datiem nevar strādāt. Jums būs atkārtota magnētiskā rezonanse, kad būs operācija, nevaru pateikt.» Varu secināt, ka pacientei, kam nepieciešama neiroķirurģiska operācija, rindā uz to nācās gaidīt pusgadu - visticamāk, pa to laiku ir ne tikai pasliktinājusies viņas veselība un dzīves kvalitāte, bet atkārtoti tiek tērēta valsts nauda - atkal magnētiskā rezonanse un citi izmeklējumi, kā arī nelietderīgi aizņemta gultasvieta klīnikā.

Savukārt paciente Dace ir darbspējīgā vecumā un slimnīcas palātā nokļuvusi tieši no darbavietas, kas ironiskā kārtā ir šī pati slimnīca. Viņa stāsta: «16. maijā darbā palika slikti, un ļoti drīz jau nonācu neiroķirurģijas nodaļā ar diagnozi galvas audzējs, ko konstatēja magnētiskajā rezonansē. Ārstu spriedums bija viennozīmīgs - jāoperē, tāpēc jau uz 25. maiju tika nozīmēta operācija, ko personāla trūkuma dēļ nevarēja veikt, nākamais datums bija 30. maijs - arī tā tika atcelta. Ārsti paskaidroja, ka trūkst operācijas māsu. Nu jau iet trešā nedēļa. Es nevainoju ne ārstus, ne māsas, jo algas te tiešām ir smieklīgas - neiroķirurgs par operāciju saņem trīs eiro stundā, bet ne vairāk kā par astoņu stundu darbdienu, neskatoties uz to, ka operācijas reizēm ilgst pat 12-13 stundu. Māsām samaksa ir vēl zemāka. Esmu vienmēr lepojusies ar savu darbavietu, tāpēc ir ļoti žēl noskatīties, kā no Stradiņiem aiziet cilvēki - gan ārsti, gan māsas. Nebūtu to jauno korpusu cēluši, sanāktu nauda, ko pie algas pielikt. Šopēcpusdien atkal ir nozīmēta operācija, ceru, ka viss šoreiz izdosies (saruna notiek 1.06.).»

Monika ir mirušā vīra mātes Velgas tuvākā radiniece. Vīramātei, ko viņa sauc par vecomammu, ir galvas audzējs, kas steidzami jāoperē, jo pēdējā gada laikā tas palielinājies četras reizes un jau atstāj neiroloģisku ietekmi - reibst galva, nevar bez citu cilvēku palīdzības pārvietoties, sejas viena puse savilkta un ar vienu ausi jau nedzird. Arī Velga slimnīcā jau ir vairākas nedēļas - operācija vairākkārt atlikta tā paša iemesla dēļ. Monika ir sašutusi: «Slimnīcas vadība situācijas risināšanā neiesaistās, jo uzskata, ka tā nav akūta. Taču es redzu, ka vecaimammai ar katru dienu paliek sliktāk.»

Aptaujājot pacientus ārstējošos ārstus, viņi norāda, ka detalizētu informāciju par pacientiem publiski sniegt nedrīkst, taču radušos situāciju viņi skaidro no sava skatpunkta, vērā ņemot pacientu negatīvo pieredzi.

Neiroķirurgs Renārs Putniņš skaidro: «Medicīnā par akūtu situāciju uzskata pēkšņi sākušos vai izpaudušos slimību, kas, iespējams, var strauji progresēt un tādējādi var radīt draudus pacienta dzīvībai. Tātad formāli slimnīcas vadībai ir taisnība, taču, mans pienākums ir neielaist situāciju līdz akūtam stāvoklim - jo ātrāk tiek veikt operācija, jo mazāki riski gan operācijas laikā, gan rehabilitācijas periodā, gan arī mazāka ietekme uz turpmāko dzīvi. Diemžēl man nav iespēju savlaicīgi veikt operāciju, jo visu laiku pietrūkst kāda komandas biedra - vai nu operāciju māsas, vai anesteziologa, vai vēl kaut kas ir nogājis greizi.»

Ir vēl viens aspekts - pacientiem par laiku, ko viņi pavada slimnīcā, bet būtībā netiek ārstēti, nāksies maksāt pacienta iemaksu desmit eiro dienā. Savu daļu nāksies maksāt arī valstij, jo, kā zināms, pacienta iemaksa sedz tikai nelielu daļu no kopējām gultasdienas izmaksām. Dace smej: «Faktiski man vismaz 140 eiro nāksies samaksāt par putru un palagiem.» Daktere Zvirgzdiņa piebilst: «Tas ir tikai viens no caurumiem, kur paliek valsts nauda. Vai kāds ir precīzi sarēķinājis, par cik palielinās viena pacienta ārstēšanas izmaksas, ja operācija netiek veikta laikus? Es nemaz nerunāju par izmaksām, kas saistās ar pēcoperāciju rehabilitāciju, invaliditāti vai cilvēka darbspēju zudumu.»

Neiroķirurgi grib strādāt

Faktiski Stradiņos ir palikusi viena operāciju māsa, kas specializējusies neiroķirurģijā. Renārs Putniņš saka: «Mums ir ļoti labas iekārtas - arī jauna neironavigācija, kas maksā 600 tūkstošus eiro. Diemžēl šī dārgā iekārta nav noslogota, jo nav pietiekami daudz operāciju. Šobrīd Latvijā ir iegādātas jau trīs līdzīgas iekārtas, kaut arī, kopumā ņemot, Latvijā pietiktu ar vienu neiroķirurģijas klīniku un vienu šādu iekārtu. Tas ir plānošanas jautājums valsts mērogā. Faktiski mums labāk kāds varētu nopirkt māsas. Ja viņām piemaksātu pie algas, nevis pirku iekārtas un būvētu jaunus korpusus, kuros drīz nebūs, kas strādā, problēma kļūtu daudz mazāka.» Neiroķirurgs Raimonds Mikijanskis ir skarbs: «Es uzdrošinos teikt, ka slimnīca neiroķirurģiskam pacientam kļuvusi bīstama, jo pacients bieži vien ilgstoši nevar saņemt pat pašas vienkāršākās neiroķirurģiskās operācijas. Operēt nevar viens cilvēks - ir nepieciešama komanda, un rezultāts ir tiešā veidā atkarīgs no kopējā komandas darba. Neiroķirurģija ir sarežģītākā no ķirurģijas disciplīnām, un operācijās ir nepieciešams profesionāls komandas darbs - dažreiz rezultātu nosaka darbības, kas tiek veiktas dažu sekunžu laikā. Šobrīd mums ir pieejama tikai viena šajā jomā specializējusies operāciju māsa, kura ir pārgurusi no lielās slodzes, un nav brīnums, ka paņem slimības lapu. Viņas slimošanas laikā ķirurgi izlīdzas, kā var - ir bijuši gadījumi, ka ķirurgam asistē ārsts-rezidents. Bet tas taču nav ilgtermiņa risinājums!» Ārsti skaidro, ka problēma samilzusi pēc «optimizācijas», kuras ietvaros apvienoti torakālās, ginekoloģijas un neiroķirurģijas operāciju bloki, kam paredzēts vienots operāciju māsu korpuss. Formāli viss ir kārtībā - operāciju māsu skaits ir atbilstošs, un visām ir vienādi sertifikāti, taču reālajā praksē specializācija ir dažāda, neiroķirurģijā nepieciešamas specifiskas zināšanas un iemaņas, tāpēc citu profilu māsām ir tiesības atteikties no neiroķirurģiskajām operācijām. Arī šajā gadījumā māsu rīcība ir pamatota - viņas apzinās, ka bez pieredzes un prakses tieši šajā ķirurģijas disciplīnā viņas var radīt papildu riskus pacienta veselībai un dzīvībai.

Ko šajā situācijā domā pacients: «Mani neoperē tāpēc, ka neesmu kukuli iedevis!»

Viedoklis

Paula Stradiņa universitātes klīniskās slimnīcas valdes priekšsēdētāja Ilze Kreicberga:

- Mēs sabiedrībai esam apsolījuši, ka uzņemsim neatliekamās palīdzības pacientus un neatliekamā kārtā viņus arī operēsim. Tāpēc plānveida operācijas var tikt pārceltas un pārplānotas, jo var gadīties nepieciešamība neatliekamā kārtā operēt kādu citu pacientu. Es saprotu, ka tas nav ērti ne pacientam, ne ārstam, kurš ir ieplānojis savu laiku operācijai, taču primārā ir pacientu drošība un dzīvība - visi mūsu pacienti ir aprūpēti. Kopumā operāciju māsu skaits ir neliels, bet pietiekams, un viņām visām ir vienāds sertifikāts, nav tā, ka mēs nespētu strādāt. Ir pieņemta darbā arī jauna māsa, bet, saprotams, ka viņai jāapgūst papildu iemaņas. Mums ir viena neiroķirurģijas operācijās pieredzējusi māsa, kas var apmācīt citas. Esmu runājusi ar vadītāju, un vienojāmies, ka lietderīgāk pacientu, kam operācija pārcelta, ir izrakstīt un norunāt citu plānveida operācijas laiku. Es atvainojos tiem pacientiem, kuriem ir nācies gaidīt.