Pirmajā brīdī var šķist, ka darba vide birojos ir salīdzinoši droša un nekaitīga, ar darbu ražotnēs, būvlaukumos to nevar pat salīdzināt, taču arī birojā strādājošie ik dienu saskaras ar daudziem darba vides riska faktoriem, kurus ilgstoši ignorējot, tie atspēlējas arodslimībās vai nelaimes gadījumos.
«Kā jebkurā darbavietā, arī biroja darbā pastāv dažādi kaitīgi riska faktori,» norāda Valsts darba inspekcijas (VDI) Darba aizsardzības nodaļas vecākā eksperte Sarmīte RūtiņaRūtenberga. Vieni no galvenajiem faktoriem ir mikroklimats, atbilstošs apgaismojums un darba vietas iekārtojums. «Vasarā telpās bieži ir tveicīgi, bet ziemās – sauss gaiss, ko rada centrālā apkure, kas var izraisīt kairinājumu un sausuma sajūtu kaklā un acīs. Tā kā lielākoties darba stundas tiek pavadītas pie datora, lasot, rakstot, pārbaudot dažādus dokumentus, ļoti svarīgs ir atbilstošs apgaismojums, lai nepasliktinātos redze pārlieku liela redzes sasprindzinājuma dēļ. Biroja darbs ietver arī ergonomiskos riskus – kā ir iekārtota darba telpa, kā ir novietots monitors, cik ērts un atbilstošs ir biroja krēsls. Savukārt garīgā pārslodze, stress var radīt izdegšanas riskus,» skaidro S. Rūtiņa Rūtenberga.
Attieksme, ne nauda vajadzīga
Arī biroja tehnika, piemēram, printeri, kopētāji, kas izdala ozonu, sīkas putekļu daļiņas, var cilvēkiem radīt veselības sūdzības. «Birojā cilvēki nevalkā speciālus apavus un, piemēram, ātri steidzoties, skrienot, var iegūt traumas, paslīdot uz slideniem grīdu segumiem vai aizķeroties aiz paklāja. Protams, nevar aizmirst arī par elementāru kārtību, piemēram, lai kājas nepītos biroja tehnikas vados. Tāpat darbinieki bieži biroja krēslus izmanto, lai pakāptos, kas dažreiz rezultējas kā nelaimes gadījums ar smagām sekām – kāju, roku vai – ļaunākajā gadījumā – mugurkaula lūzumiem,» teic VDI Darba aizsardzības nodaļas vecākā eksperte.
Tomēr nereti par šīm lietām tiek piemirsts, tām netiek pievērsta pienācīga uzmanība, lai gan risku mazināšana vai novēršana neprasa būtiskus ieguldījumus, lielākoties – tikai izpratni un vēlmi savā darbavietā ko mainīt. «Runājot par mikroklimata riska faktoru mazināšanu, tad, piemēram, vasaras svelmainajās dienās, ja tas iespējams, darba devējs var piedāvāt attālināta darba iespējas, piemēram, cilvēks var strādāt no mājām, kur nav jāievēro ģērbšanās etiķete, viņš var atvēsināties, kad tas vajadzīgs. Vasarā birojos būtu jānodrošina dzeramais ūdens, lai strādājošie varētu veldzēties. Var uzstādīt arī kondicionierus, bet to izvietojums telpā ir jāpārdomā, lai tie atvēsinātu darba soli, nevis kaitētu, piemēram, auksto gaisu visu dienu pūšot uz darbinieka muguras. Savukārt ziemā gaisu iespējams mitrināt, uz palodzes noliekot vāzi vai krūzi ar ūdeni, kas palēnām izgaro. Arī pareiza darba vides iekārtošana bieži neko daudz nemaksā, piemēram, darba devējam, iegādājoties regulējama augstuma krēslu, vajadzētu izstāstīt darbiniekiem, kā to pielāgot savām vajadzībām un kā pareizi sēdēt, lai ieguldījums atmaksātos, darbiniekiem biežāk jāsakārto savs darba galds, kas dažreiz ir aizkrauts ar nevajadzīgām mantām, kā rezultātā, lai strādātu, jāieņem neērta poza. Jāpiedomā pie tā, lai monitors būtu acu augstumā – tas uzreiz nenozīmē pirkt galdus, kuriem var regulēt augstumu, līdzīgu efektu var sasniegt, novietojot zem monitora paliktni. Šādus paliktņus, ja vien ir pieejami materiāli un cilvēks, kas to var izdarīt, iespējams pagatavot arī uzņēmumā, kā to šogad izdarījām arī inspekcijā,» stāsta S. RūtiņaRūtenberga. Bet stresu, psiho emocionālos riskus var mazināt kopā būšana brīvā gaisotnē. «Attiecībā uz ķīmiskajiem faktoriem, tad, piemēram, jau minēto printeri, kopētāju var novietot citā telpā, nevis blakus darba galdiem. Tas atrisinātu divas problēmas uzreiz – nevajadzētu elpot putekļainu gaisu, kā arī darbinieki varētu izkustēties, tādējādi mazinot ergonomisko risku radīto kaitējumu.»
Daļa nepilda prasības
VDI Darba aizsardzības nodaļas vecākā eksperte secina, ka joprojām ir atbildīgi darba devēji, kas šos darba vides riska faktorus cenšas novērst, izprotot tā ieguldījumu uzņēmuma ilgtermiņa attīstībā, bet netrūkst ar tādi, kas darba drošības un aizsardzības jautājumus uztver tikai un vienīgi kā formalitāti un par šie lietām aizdomājas, kad inspekcija klauvē pie durvīm.
Atbilstoši Darba aizsardzības normatīvo aktu prasībām, darba vides riska novērtēšana darba devējiem ir jāveic ne retāk kā reizi gadā. Taču realitāte ir citāda. «Darba aizsardzības jomā visbiežākie konstatētie pārkāpumi saistīti ar šo noteikumu neievērošanu – neievēro noteikto periodu, par riskiem nav informējuši padotos, nav izstrādājuši un veikuši preventīvos pasākumus, lai riskus mazinātu, piemēram, nav nosūtījuši darbiniekus uz nepieciešamajām apmācībām, veselības pārbaudēm,» informē S. Rūtiņa Rūtenberga.
Labāk pacieš, nekā sūdzas
Šogad VDI plāno veikt 11 500 pārbaužu. Ja tiek konstatēti pārkāpumi, inspektori atkarībā no to smaguma, pirmkārt, var dot laiku nepilnības novērst, otrkārt, uzlikt sodu, treškārt, apturēt objekta darbību, ja trūkumi būtiski apdraud nodarbināto veselību un dzīvību. Sodi, kādu darba devējiem var uzlikt, ir, sākot no brīdinājuma, līdz pat 14 000 eiro, ja darba devējs atkārtoti gada laikā ir pārkāpis normatīvos aktus. Inspekcija saņem arī sūdzības no strādājošajiem par to, ka darba drošība un aizsardzība viņu uzņēmumā nav nodrošināta pietiekamā līmenī. «Šogad no gandrīz 1500 iesniegumiem 57 bija saistīti ar šiem jautājumiem, no tiem 21 bija par neatbilstoši iekārtotām darba vietām. Taču lielākoties sūdzības ir par atlaišanu no darba, algas neizmaksāšanu, jo šādu darbību sekas cilvēks izjūt visātrāk, citas darba devēju rīcības, neizdarības vairums ir ar mieru paciest,» spriež VDI Darba aizsardzības nodaļas vecākā eksperte.
Taču ilgstoša risku ignorēšana var beigties arī ielaistu kaiti un pat arodslimību. «Ja netiek ievērots pārtraukums, ilgas stundas tiek aizvadītas pie datora statiskā pozā, biroja darbinieki visbiežāk sūdzas par muguras, locītavu un muskuļu sāpēm. Tāpat, neatpūtinot acis, var rasties redzes problēmas. Tiek konstatētas arī arodslimības, kas saistītas ar nenovērstiem psiho sociālajiem riskiem, proti, izdegšanas sindroms. Tas gan vēl ir neliels procents no visu arodslimnieku skaita, jo sabiedrība vēl nemāk to atpazīt, nepievērš tam īpašu vērību,» norāda S. RūtiņaRūtenberga. 2012. gadā no 794 pirmreizēji reģistrētajiem arodslimniekiem (statistika par visām nozarēm) psiho sociālo risku sekas tika konstatētas četrām personām, 2013. gadā desmit arodslimniekiem no 1089 pirmo reizi reģistrētajiem.