Boba Hārtlija desmit baušļi
3.lapa
Pirmā treniņnometne pārsteidza
Jau no pirmajām minūtēm novērtēju, ka esmu šeit. Patika, ka redzēju spēlētājos vēlmi šeit atrasties. Kautiņu pirmajās piecās minūtēs gan nebiju gaidījis... Pirmajā treniņā pietrūka acu, lai pamanītu ikvienu spēlētāju, iemācītos viņu vārdus. Otrajā dienā jau zināju, kurš ir Dārziņš un Sotnieks, ceturtajā - jau visus atpazinu pēc sejām. Vajadzīgs laiks, bet svarīgākais, ka mums ir divi mēneši, lai pienācīgi sagatavotos. Pirms treniņiem tikāmies individuāli ar katru spēlētāju - izrunājām, kas ieplānots treniņnometnes četrās dienās, paredzēto kārtību, ieviesām skaidrību par mūsu plāniem martā un aprīlī. Tad jautājām par viņiem pašiem. Man patīk iepazīt cilvēka personību, pirms es viņu pazīstu kā hokejistu. Es nemotivēju hokejistus, es motivēju cilvēkus. Tāpēc man ir svarīgi par viņiem zināt, ko vairāk. Vai precējušies, vai ir bērni. Par ko katrs no viņiem pats sevi uzskata - vārtu guvēju, spēka vai uzbrukuma tipa spēlētāju, uz komandu orientētu vai savtīgu. Tie nav sīkumi. Sarunās var atklāties vairākas būtiskas nianses, kas var ietekmēt rezultātu. Pirms devāmies uz ledus, komanda iesildījās. Pamanīju, ka spēlētāji darbojās vienkopus nevis izklaidus. Tas dod zināmu priekšstatu par komandā valdošo garu. Treniņos uz ledus vīri mani patīkami pārsteidza, taču vēl nedaudz jāpaiet laikam, lai aprastu viens pie otra. Pirms nometnes sākuma diezgan daudz ar spēlētājiem runāja arī federācijas vadība, visi ieradās ar pozitīvu attieksmi, tāpēc varu vien priecāties par pirmo aizvadīto treniņnometni. Visu cieņu par darbu.
Jāsāk sarunāties. Nekavējoties
Latviešu hokejists ir kluss. Pat pārāk kluss. Tomēr ar katru treniņnometnes dienu mums izdevās likt spēlētājiem sarunāties uz ledus. Apmeklējot U-16 un U-18 treniņus, jutos kā bēru namā... Spēlētājs izcīna ripu, nonāk izgājienā divi pret divi, bet nerunā ar savu maiņas biedru. Ir jārunā savā starpā! Hokejs ir komandas sporta veids. Ja ikviens runās uz ledus, ja komunikācija uz ledus būs maksimālā līmenī, hokejs pēkšņi vairs nebūs tik grūts sporta veids. Neskaitāmas reizes, kad hokejists spēles laikā, cīnoties par ripu ar pretinieku, nodur acis zemē vai skatās bortā, viņš neapjauš, kur atrodas viņa partneri. Kur spēlētājs liks ripu, ja viņš to izcīnīs? Viņš nezinās, ja viņam to nepateiks viņa komandas biedri. “Hei, Bob, esmu šeit!” Lieliski, tagad zinu, kurp man jāpiespēlē! Ja nerunāsi - viena neprecīza piespēle un ripa vārtos. Vai cietīs tikai spēlētājs, kurš atdeva neprecīzu piespēli? Nē, cietīs visa komanda. Vairāki hokejisti un treneri man teica, ka hokejisti Latvijā ir ļoti klusi uz ledus. Tā ir lieta, ko steigšus mums jāmaina. Turklāt tas neprasa milzu ieguldījumus. Nav jāapgūst papildus kursi, lai runātu. Un nav jāpaiet pusgadam, lai saprastu, ka komunikācijas trūkums var maksāt uzvaru. Tas jānovērš uzreiz. Tāpēc arī treniņos prasu no spēlētājiem, lai viņi prasa piespēli, sarunājas, kuru spēlētāju vajag nosegt utt. Piemērs: pirmajā treniņā, kad bija paredzēts notīrīt ledu, apstājās ledus tīrāmā mašīna. Tas aizkavēja treniņu. Noskaidrojās, ka ledus tīrāmās mašīnas vadītājs domāja, ka viņa kolēģis uzpildīja degvielu, bet tā nenotika. Komunikācijas trūkums radīja situāciju, ka nevar iedarbināt mašīnu! Tāpēc arī mēģinu iemācīt spēlētājiem, ka ir tik ļoti svarīgi savā starpā sarunāties. Un treniņnometnes beigās spēlētāji tik tiešām jau sāka vairāk runāt uz ledus. Uz to viņiem norādīju. Lūk, redziet, vai bija tik grūti! Tas vienkārši būs jāatgādina katrā treniņā.