Šobrīd Bobs Hārtlijs ar vērā ņemamu pieredzes bagāžu jau stūrē Latvijas valstsvienību pasaules čempionātā, bet februāra vidū ieradās Rīgā jauneklis kā uz pirmo randiņu - nezinādams, ko gaidīt un uz ko cerēt. Pēc pirmās treniņu nedēļas ar latviešiem toreiz pavaicājām kanādietim desmit viņa atziņas par hokeju un latviešiem.
Panākumu atslēga - krietni cilvēki
Pirms saņēmu piedāvājumu strādāt ar Latvijas izlasi, mani uzrunāja vēl četras komandas. Viss notika vienā nedēļā, tobrīd atrados Floridā, un saņēmu zvanu pēc zvana. Viens no tiem bija no aģenta Pola Teofanusa. Nākamā saruna jau notika ar Viesturu Koziolu. Uzdevu sev interesējošos jautājumus, pēcāk arī pats ievācu informāciju. Vienmēr raugos pēc jauniem izaicinājumiem. Tādiem, kuros mana klātbūtne var palīdzēt. Galvenokārt - attīstīt talantus, lai varētu sasniegt augstus rezultātus. Nodomāju, ka Latvijas izlase varētu būt labs izaicinājums. Palīdzēja arī fakts, ka visnotaļ ātri izdevās nokļūt uz viena viļņa ar Viesturu. Esmu 56 gadus vecs, un tuvojos savas trenera karjeras finišam. Tagad atskatoties uz savu karjeru, kurā izdevies izcīnīt sešus čempiontitulus piecās līgās, saredzu kopainu, kāpēc mūsu komandas uzvarēja. Jo tajās bija krietni cilvēki. Nav svarīgi par kādu sfēru mēs runājam - hokeju vai biznesu, ja apkārt ir labi cilvēki, kas smagi strādā un ir godīgi, ir iespēja uzvarēt. Ja netici uzvarai, dažādi krāpies un neesi apņēmības pilns, tad par uzvaru nav ko sapņot. Domāju, ka Viesturs un Latvijas Hokeja federācija kopumā nedzīvo mākoņos. Šobrīd viņi vēlas ienest jaunas vēsmas hokeja saimniecībā, sava veida atjaunošanos. Jau pirmajās sarunās ar Viesturu runājām par attīstību un lietu kārtību. Jā, mēs tēmējam uz tūlītējiem rezultātiem, tajā pašā laikā mana loma, kas noteikts arī līgumā, paredz iesaisti hokeja sistēmas uzlabošanā. Klātienē esmu vērojis vairākus U-16 un U-18 izlases treniņus, vadījis semināru gandrīz simts vietējiem treneriem. Tas saskan ar manu vērtību orientāciju - dalīties ar savām zināšanām. Trenējot vairāk nekā 30 gadus, esmu pietiekami detalizēti izpratis hokeju. Caurcaurēm līdz pat sīkākajām niansēm, kam ir nozīme rezultātu sasniegšanā. Zinu, kas strādā, un, kas vēl svarīgāk - kas nestrādā. Taču vienmēr cenšos lūkoties arī pēc jaunām metodēm, attiecībās ar spēlētājiem allaž nepieciešamas jaunas idejas. Ja vēlies, noturēt viņu uzmanību - jābūt radošam.
Vēlme un atdeve
Nav tā, ka esmu strādājis tikai ar komandām, kas katru sezonu cīnās par titulu, un nezinātu pieeju, lai palīdzētu tām, kuras vēl tikai veidojas par nopietnu spēku. 2002. gada sezonas vidū, kad pieņēmu Atlantas Thrashers piedāvājumu, komanda NHL apritē bija jau piecus gadus, bet joprojām saskārās ar grūtībām, un nespēja demonstrēt labu sniegumu. Taču ar laiku mums izdevās spēlēt arvien labāk un pirmo reizi kluba vēsturē iekļūt izslēgšanas spēlēs. Komanda ar katru sezonu cēlās uz augšu. Darīsim visu iespējamo, lai Latvijas izlasi pasaules čempionātam sagatavotu pēc iespējas labāk. Saliedēsim komandu, kārtīgi strādāsim, bet tajā pašā laikā izbaudīsim notiekošo. Galvenā loma šajā izrādē ir hokejistiem - viņi ir tie, kuri gūs vārtus, bloķēs metienus, trieks bortā pretinieku. Mūsu uzdevums - pavērst gaismas pret viņiem un ļaut izpausties. Jā, ir nepieciešams talants, bet vairāk par visu svarīga ir apņēmība. Ar vienu triku meistaru komanda neizcīna titulu. Pirmkārt, ir nepieciešami spēlētāji, kuri patiesi vēlas pārstāvēt Latviju. Otrkārt, atdeves pilni spēlētāji, kuri vēlas dot pienesumu komandas kopējam konceptam.