Aleksandrs Samoilovs un Ruslans Sorokins pēc piedzīvotā pirmā zaudējuma olimpiskajā pludmales volejbola turnīrā atzina, ka pretinieks nospēlējis ļoti labi, tostarp pašiem spēlē bijis pārāk daudz brāķa, lai cerētu uz uzvaru.
Palikšana 3. vietā grupā gan ļoti nesarūgtina - spēcīgs nākamais pretinieks būtu jebkurā gadījumā.
"Amerikāņi šodien bija spēcīgāki un nospēlēja daudz labāk. Jau no spēles sākuma ļāvām viņiem tādiem būt, viņi iespēlējās un šo iespēju garām nelaida," pēc mača atzina Sorokins, uzņemoties atbildību par pretiniekam doto iespēju. "Slikti uzņēmu serves - tas sākumā arī traucēja, līdz ar to bija grūtāk tikt pie punktiem. Šī spēle jau faktiski sākas tieši no servju uzņemšanas, šajā komponentē iekritām, un līdz ar to - spēle vairs neaizgāja kā vajadzētu. Viņi savukārt ļoti labi uzservēja. Pieļāvu daudz brāķa un Sašam līdz ar to bija grūtāk celt. Amerikāņi nospēlēja ļoti labi un šobrīd atrodas lieliskā formā - praktiski visu sezonu turas pirmajā vietā pasaules reitingā. Ja viņiem mazliet ļauj iespēlēties - tad nav nekādu izredžu. Paši esam vainīgi. Viss, tagad gaidām nākamos pretiniekus un ceram, ka tādas spēles vairs neatkārtosies. Ātrāk jāaizmirst šī spēle un jāgatavojas nākamajai..."
Samoilovs savukārt uzsvēra vājo sniegumu aizsardzībā. "Nedabūjām vispār nevienu bumbu. Mūsu aizsardzības spēlē nebija disciplīnas, līdz ar to neaizgāja jau no paša sākuma. Mēģinājām lauzt spēles ritmu, taču Rozentāls šodien aizsardzībā spēlēja fantastiski. Ej un no visa spēka sit, bet viņš paņem, nākamajā atkal sit - un atkal paņem. Tad kļūst grūti kaut ko izdomāt un neviļus sāc mainīt savu stilu. Bet, kad aizej prom no sava stila, grūti nospēlēt savu labāko maču," neveiksmes cēloņus paskaidroja spēlētājs, solot nenolaist rokas. "Turnīrs turpinās - skatīsimies, kāda būs izloze, cīnīsimies. Tagad neraudāšu. Jānoskaņojas nākamajam mačam un jāspēlē! Tagad visas komandas ir tik līdzīgas, ka pat nevar zināt, kas labāk - iziet no grupas ar trešo, vai pirmo vietu. Visas 16 komandas, kas izies tālāk, būs ļoti līdzīgas, un viss būs atkarīgs no pašu spēles."
Uz jautājumu, vai šāda sakāve nebūs iedragājusi pārliecību, Saša atbildēja noliedzoši: "Domāju, ka nē. Kopā ar Ruslanu četru gadu laikā esam nospēlējuši 53 Pasaules kausus, kuru laikā bijuši zaudējumi ar daudz emocionālākās spēlēs, taču nekas slikts nav noticis. Dzīve tāpēc neapstājas. Bumba ir apaļa un viss ir iespējams." Ruslans šajā ziņā piekrīt komandas biedram. "Jāiet, jācīnās un tad jau redzēs. Esam skatījušies, kas notiek citās grupās, un ceram, ka tiksim tālāk bez papildu spēlēšanas. Ja grib sasniegt labu rezultātu, nav svarīgi, kāds pretinieks. Varam spēlēt ar jebkuru, taču jāparāda labāks sniegums nekā šodien."
Ja Latvija neiekļūs starp diviem labākajiem 3. vietu ieguvējiem, kam garantēta automātiska ceļazīme uz nākamo kārtu, par iekļūšanu astotdaļfinālā būs jācīnās jau rītvakar. Protams, to neviens nevēlas, tomēr Samoilovs atzina - labprāt spēlētu biežāk, jo garās pauzes starp spēlēm nogurdina vairāk nekā regulāra spēlēšana. "Kas man visvairāk nepatīk olimpiskajās spēlēs - tā ir gaidīšana. Nospēlē un pēc tam pusotru diennakti sēdi un nezini, kā sevi nodarbināt. Galvā nāk dažādas domas, emocijas - visi jau mēs esam tikai cilvēki, neesam roboti. Grūti sevi piespiest nedomāt par spēlēm un rezultātu. Tas ir visgrūtākais - gaidīt..." Šobrīd gan nav citu variantu - jāgaida...