Sestdienas vakarā Latvijai olimpiskajā Pekinā noslēdzās arī pludmales volejbola turnīrs – vēlāk, nekā bija prognozēts, bet vienlaikus – agrāk, nekā varētu...
"Olimpiādē visādi brīnumi notiek," pēc uzvaras pār šveiciešiem, kas garantēja vietu turnīra labāko 16 duetu vidū, Latvijas olimpiešu ceļojošo devīzi pareklamēja Mārtiņš Pļaviņš, tomēr astotdaļfināla slieksnis viņam un Aleksandram Samoilovam izrādījās par augstu – arī brīnumiem kādreiz pienāk gals. Taču vienu gan var teikt droši: latviešiem šajā olimpiādē diemžēl ir tik maz, ar ko lepoties, ka Sašas un Mārtiņa spēle bija kā svaiga gaisa malks Pekinas smogā.
Apetīte rodas ēdot. Arī olimpiādē Rūpīgi izsvērtās Samoilova un Pļaviņa olimpiskās debijas prognozes sagriezās kājām gaisā jau turnīra pirmajā vakarā, kad pat mazo pirkstiņu (kas visticamāk beigtos ar visu roku) no latviešiem nesagaidīja apakšgrupas un visa turnīra galvenie favorīti Tods Rodžerss un Fils Dalhauzers. Tālākais jau bija kā apspēlēto pasaules čempionu tautiešu trilleros: zaudējums nākamajā spēlē pret dabas spēku (lietus!) atbalstītajiem argentīniešiem, būt vai nebūt spēle pret Šveices pāri Heijeru un Heišeru, kurā nācās karot sev tradicionāli baisajā trešajā setā, un visbeidzot – astotdaļfināla duelis pret olimpiskajā rangā tikai divas vietas augstāk esošo duetu no Austrijas, pirms kura galvā jau bija pamatīga putra – ko gaidīt? Vai tiešām turnīra 21. pāris astotdaļfināla fāzē jebkādā veidā var būt favorīts?! "Nē, tāda sajūta nebija pilnīgi noteikti," jau pēc mača šādas aizdomas kategoriski noraidīja Aleksandrs, tostarp viņa tēvs un komandas treneris Genādijs Samoilovs bija citās domās. "Pēc uzvaras pār Dalhauzeru mēs bijām šā astotdaļfināla favorīti."
Diemžēl skaidru un uzskatāmu atbildi uz šo jautājumu nedeva arī pats mačs – vienkārši tā iemesla dēļ, ka latvieši neparādīja to spēli, ar kādu pakļāva savus pretiniekus un publiku apakšgrupas spēlēs. Pārāk bieži un pārāk svarīgos brīžos pietrūka kādas detaļas, dažkārt pavisam sīkas nianses, lai uzbrukumu saglabātu tajā līmenī, kas ļautu turēt sasprindzinājumā un ārpus komforta zonas nebūt ne spoži spēlējošos austriešus. Neveiksmīgāko spēli turnīrā aizvadīja Pļaviņš, palīgā nenāca arī veiksme, šveiciešu tiesneša kļūda izšķirīgā brīdī, un viss summā beidzās ar likumsakarīgu iznākumu – zaudējumu divos setos. Austrieši iekļuva tur, kur šosezon Pasaules kausā vēl nebija bijuši ne reizi – astoņniekā (augstākā vieta līdz šim 2008. gadā bija 13.), bet latviešiem jāmācās izsijāt lepnuma un gandarījuma grauds tur, kur pa visām vīlēm spraucās laukā apziņa: "Ehh, bet varēja taču..."
"Nezinu, mums vispār kaut kā šodien negāja. Veiksme pagriezās pret mums. Neko darīt – nevar jau visu laiku viss būt mums par labu," racionāls pēcspēles emocijās uzreiz pēc mača centās būt Samoilovs. "Uzskatu, ka šo turnīru nospēlējām ļoti labi. Arī šī spēle bija laba un skatāma, bet grūti – pirmā olimpiāde, visu laiku tāds kā uztraukums, sasprindzinājums. Kā spēlējām pret amerikāņiem – viegli un nepiespiesti. Tāpēc arī viss sanāca. Šodien viss pilnīgi pretēji – lai arī ko darījām, nekas nesanāca. Tāpat skrējām pakaļ bumbām, tāpat ņēmām visu aizsardzībā, taču pēc tam seko neveiksmīga piespēle, vai pēc veiksmīgas piespēles – neveiksmīgs uzbrukums. Pagaidām liek sevi manīt pieredzes trūkums – tu kļūdies, nonāc iedzinējos, un pēc tam grūti tikt no tā laukā. Tu domā, staigā, viens otru atbalstām, bet tik un tā – nevar vienmēr izdoties."
Visu rakstu lasiet 19. augusta izdevumā